Mana meitiņa Ziemassvētkos mācījās divus dzejolīšus. Vienu viņa iegaumēja viegli, bet, mācoties otru, gan asaras plūda straumēm. Viņai šķita, ka nepaspēs iemācīties dzejolīti laikā līdz svētkiem. Strādājot līdztekus jauniešu centrā, tiesa, ne Gulbenes novadā, es redzu, ko izglītības sistēma nodara bērniem, un tā nu arī es biju starp diviem dzirnakmeņiem – iemācīties vajag, bet nav tas dzīvē tik svarīgi, lai tu aizgūtnēm raudātu savos vēl ne astoņos gados. Izteiksmīgi palasīju priekšā, ieteicu zīmēt acu priekšā stāstu, un pamazām meitiņa dzejoli apguva. Ne perfekti, daudz ko jaucot, bet skaitīja ar prieku!
Es gan nezinu, kā būs nākotnē, atceros vien savus skolas gadus, kad kaut kas bija obligāti jāiemācās. Spēlēju arī teātrītī, kur arī teksts bija jāatceras. Bet, manuprāt, mums daudz kur tiek mācīts, īpaši skolā, kaut ko iemācīties perfekti. Bet man sāp sirds, kad bērnam mājās jāskaidro, ka ir jāzina vārds vārdā un kaut kādas mazas kļūdiņas var tikt aizrādītas. Tajos brīžos man gribas to raudošo bērnu paņemt rokās un teikt – šī visa ir spēle! Spēlējies, bet spēlējies cītīgi! Tev ir jāmācās, nevar neko atstāt pašplūsmā, bet tev nav aizgūtnēm jāraud. Un, ak, no cik vecākiem un pašiem bērniem to esmu dzirdējusi!
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
