Rīt jau 8.marts, kad mēs svinēsim Starptautisko sieviešu dienu. Šī diena man ļoti patīk, lai arī sirdij tuva man ir arī māmiņdiena. Tomēr ne visas sievietes var būt mammas, un arī manu draudzeņu lokā ir šādas sievietes. Nezinu, kāpēc, bet katru māmiņdienu es sajūtu skumjas par šīm sievietēm. Ne jau par to, kāds ir viņu liktenis, bet par to, ka visu dienu visapkārt tiks runāts par mammām, bet viņas tādas nevar vai arī nemaz nevēlas par tādām kļūt.
Pirms es paliku stāvoklī, arī man nācās mulst un meklēt atbildi uz jautājumiem: kad tev būs bērns, kad tev būs dzīvesdraugs? It īpaši mani mulsināja apsveikumi svētkos, kad man tika vēlēts viss labais un jo īpaši - lai man būtu sievietes laime – ģimene. Tagad, kad man ir meitiņa, es nudien ticu, ka cilvēka piepildījums ir bērnos, bet ne visiem var būt bērni. Ne visi varbūt pat grib būt attiecībās. Protams, mēs jau vienmēr spriežam no sava baznīcas torņa un visas sievietes, kurām nav dzīvesdrauga, uzskatām par kaut kādā ziņā apdalītām, bez sievietes laimes, bez siltuma un mīļuma.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
Redakcijā ir tikai sievietes? Vēru vaļā ar pārliecību, ka būs krāšņs apsveikums 8.martā. Vakar ziedus pirka gan jauni, gan veci. Gan uzvalkos, gan darba drēbēs. Bet Dzirksteles politika ir ļoti tendenciozi vienveidīga. Visos jautājumos. Vai tas saistīts ar gaišo dienu, vai kādas partijas pārstāvību? Tik grūti vai varbūt bailes no kritikas bija izvilināt sievietēm smaidu un dāvāt prieku? Tāds bezpersoniskums. Mēs neviena pusē, mēs lojāli un varbūt pat garlaicīgi. Ceru, ka ne personīgā pārliecība.