Redakcijas sleja: Vietas un cilvēki

Apmeklējot Kurzemes skaistās vietas, kārtējo reizi pārliecinājos, ka nav svarīgi, kāda ir vieta, cik tā skaista vai ne, jo viss atkarīgs no cilvēkiem. Tikai cilvēki padara vietu par īpašu. Turklāt, ja savu darbu dara no sirds, ja patīk tas, ko dara, vieta, kur ir šādi darbinieki, arī uzplaukst.

Tā kā ekskursijās dodamies ar lielo autobusu, daudzviet šaurības dēļ tiekam sadalīti divās grupās. Kādā muižā vienu grupu vadīja tās īpašnieks, otru – darbinieks. Šis darbinieks savu stāstu pasniedza tā, ka pirmajā brīdī bija grūti saprast, kas viņš īsti ir, jo stāstīja viņš tiešām no sirds.

Arī Kurzemē kādā pavisam nelielā pagastā tikām sadalīti divas grupās. Un vienu grupu ar muižas ēku un apkārtni iepazīstināja pagastu apvienības pārvaldes vadītāja – cilvēks, kurš par pagastu zina visu. Un viņas vārdi ir, ka, protams, viņai ir jābūt savas vietas patriotei, jo citādi jau nemaz nevar vadīt pagastus!

Citā vietā, kur no senās muižas nekas nav palicis, jo tā cietusi kara laikā, bet vēlāk atjaunota jau kā skolas ēka, bija tikai muižas stāsti, bet – kādi! Katrs stāsts bija ļoti emocionāls, un stāstītāja bija vietējā skolotāja, kuras vecvecvecmāmiņa muižā bijusi baroneses personīgā istabene. Un baronu mazmazmeita, kura dzīvo ārzemēs un bieži braukusi uz šo vietu, uzdāvinājusi skolai rožu dobi. Kad viņai jautāts, kas viņai liek braukt uz šo mazo ciematu Latvijā, viņa teikusi, ka tā ir viņas asinsbalss, jo te dzimusi viņas mamma, mammas māsa, viņas opaps. Un arī daļa viņas pelnu izkaisīta šajā rožu dobē...