Stāsts: April, april

– Oi, kurš nu vairs tagad tos senos laikus atceras, – Mārtiņš iekrekšķas un, it kā nedarbos pieķerts, bezzobainajai mutei priekšā aizšauj sažuvušo plaukstu. – Tie tak tālie sešdesmitie gadi, viss no atmiņas pagaisis… Pirmā mīlestība? Bija, bija, kā nu bez tās! Skolas laikā savā latviešu valodas skolotājā biju iemīlējies – viņai tāda bieza salmu krāsas bize kā čūska līdz pat jostas vietai sniedzās, bet vai nu tā kāda mīlestība, tikai tādas puišeļa fantāzijas, kaut atmiņā cieši palikusi. Tā pirmā un vienīgā, kuru savā mūžā tiku bučojis – mana Laimdota, pašas Laimas dotā, lai viņai vieglas smiltis, bet stāstīt kaut ko… Jāmēģina atcerēties. Būtu viņa blakus, par abiem gan jau kaut ko sadomātu, bet tagad...

Laimiņa man bija īsts aprīļa joks – pirmajā datumā dzimusi, un tieši viņas dzimšanas dienā mēs arī iepazināmies. Pie saldējumu kioska ieraudzīju smuku meiteni un sadomāju viņu izāzēt, bet ne tā prasti, ar visiem zināmo “tev balta mugura”, es tā citādāk gribēju – “uzcienāju” ar tukšu saldējuma glāzīti, kurā it kā krējuma saldējums. Paņēmusi to papīra glāzīti un gan jau sajutusi, ka tur papīrs vien, viņa man visā nopietnībā paprasīja, bet kur tad kociņš, un es kā muļķis skrēju pie kioska to prasīt. Smējāmies abi, un pēc tam es viņai nopirku īstu saldējumu.

Jaunībā biju liels joku plēsējs, tagad gan vairs prāts nenesas, tik vien, ka dzīve pati visādus “april, april” ar mani izspēlē. Bet tā jau pavisam cita štelle, ja no visas sirds esi centies izdarīt, kā labāk, bet kāds tavam “ērenpreisam” iebāž sprunguli spieķos. Kas tik nav piedzīvots, kaut nevar teikt, ka viss savas muļķības dēļ, tā vienkārši sanāca. Viens no šādiem stāstiem saistās ar manu Laimiņu, ar to pavasari, kad vēl tikai cerējāmies.

Tolaik, pēc arodskolas beigšanas, dzīvoju Rīgā, īrēju mazu istabiņu un strādāju vagonu depo. Beidzis maiņu, kombinezonu pa roku galam iemetu skapītī un pusskriešus metos uz tramvaju, lai tikai ātrāk satiktu viņu – savu Laimiņu. Tad, kaut kur centrā satikušies, visbiežāk, rokās sadevušies, laimīgi klīdām pa Vecrīgas ieliņām, pasēdējām parkā uz soliņa. Kafejnīcās tolaik iekļūt bija visai problemātiski, jo pie durvīm stāvēja šveicars un kā dievs lēma, kuram būs iet iekšā, kuram palikt ārpusē. Reizēm, kad pie “Zilā putna”, kur cenas bija mums pa kabatai, paspējām nostāties rindas sākumā, ieturējām priekš mums itin greznas kopīgas vakariņas. Protams, pārāk bieži tādas karaliskas izpriecas nevarējām atļauties, jo – kāda nu tolaik jauniem censoņiem tā aldziņa bija...