Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: Dažreiz “klibo” gan valsts, gan pašvaldības, gan iedzīvotāji (2)

Klibo gan. Un jāsāk ar mums pašiem. Ja latvieši neveidos kopības sajūtu, tad nākotnes nacionālai kopienai nav. Neesam mēs daudzmiljonu pilsētā, kur atsvešinātība ir norma. Tīru ietvi pēc pļaušanas "piegulošajā teritorijā". Nāk bērnudārza grupiņa pastaigā. Sīči gan, bet braši čalojoši gājēji. Es tukša vieta. Saku - labdien! Daži atbild. Jautāju- kurš novēlēs man veiksmi darbā? Pārsteigts klusums un tad dažas balstiņas atsaucas. Ne jau pavadošie pieaugušie, tie nereaģē. Es novēlu patīkamu pastaigu. Elementāra pieklājīgas saskarsmes forma. Audzinātājas nebija mācījušas un pašas arī praksē nerādīja kā jāuzvedas. Kurp ejam Latvija? Prezidentam gan visi apliptu apkārt, ne? Laikam metodiķiem jāraksta priekšraksti, kā tiem, kas pavada bērnudārza grupiņu, jāuzvedas. Vismaz būs piemērs, varbūt būs sekotāji.

Arī es esmu ļoti bieži saskārusies ar nelaipnību un nezināšanu kas nozīmē kādam jauku dienu novēlēt un mazlietiņ izrādīt patiku ka kāds ko dara. 1 Piemērs no... Ieejot mazā veikaliņā gulbenes centrā, pārdevēja stāv aiz letes un lasa mobilajā ( jaunākās ziņas?!?!?!)... Es saku laipni - labdien, atbilde nenāk, otro reizi saku biki skaļāk. Atbilde izskanēja tonī it kā es viņu būtu ļoti traucējusi... iniciatīvu un darba prieku nesaskatīju itin nemaz, ( protams neņemot vērā mūsu atalgojumu), bet šoreiz runa iet par laipnību un komunikāciju. Žēl ka daudzi ierokas savā pasaulē un uz āru tiek rādīts tas kā patiesībā nav...