Vēsture: Galgauskas vecās dzirnavas vēl maļ… atmiņas (1. daļa)

Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” par balto kaķīti – melderi dzirnavās, kas mala dienu un nakti, neskarta saglabājusies līdz mūsdienām un aizkustina kā senāk. Tā dzīvo un elpo, apliecinot un atgādinot, cik nemainīgi svarīga ir līdzjūtība un labsirdība, uzsverot garīgā spēka nozīmi pasaules pārveidošanā. Jā, daudz kas ir mainījies, un iztikai nav vairs vajadzīgi ne dzirnavu miltu, ne mandeļu gaņģi. Tomēr dzirnavas ir un paliek daļa no mūsu industriālā mantojuma, kura lielākā vērtība ir senās tehnoloģijas un sarežģītie mehānismi, izmantojot ūdens vai vēja spēku. Cik maz par to zinām!

Vecākās – Veiša un Rakša ūdensdzirnavas

Pirmās ziņas par dzirnavām Galgauskā sākas ar 1638. gadu. Galgauskai cauri tek Tirzas upe ar pietekām Gosupi un Vijatu, kā arī tagad aizsērējusī Narāta. Tās izmantotas dzirnavu celtniecībai. Visvecākās dzirnavas uzcēlis Veišu muižas īpašnieks Stencels Veiss, kurš poļu laikā bija tās pārvaldītājs. Tās bijušas vienkāršas koka dzirnavas uz Vijatas upes, iepretim vienai no pirmajām Galgauskas skolām, kas darbojušās līdz 20. gs. sākumam.

“Vijatas upē ir labi saglabājušās pāļu aizsprosta atliekas. Šis aizsprosts veidoja dīķi, ko sauca par govju dambi. No veco ļaužu mutes tika dzirdēts, ka aizsprosts pacēlis ūdeni labi augstu un kaitējis Slaņķu pļavām, tāpēc Jānis Dekteris aizsprosta labajos sānos nocirtis pāļiem galus, tā ka pa izcirtumu ūdens tecējis brīvi un dīķis bija likvidēts,” raksta kādreizējais Galgauskas skolotājs Alvils Klēbahs (“Dažas ziņas par Galgauskas pagastu”).

A.Klēbahs uzskata, ka šīs varētu būt vecākās dzirnavas Galgauskā. Vismaz viņš netika dzirdējis kādus nostāstus par agrākām dzirnavām.