Mārīte Dzene
Kopš 2019.gada Galgauskā vairs nav skolas
Galgauskas pagastā gandrīz 200 gadu periodā, kopš tika uzcelta pirmā skola, bijušas četras skolas. Paradokss, jo nav vairs nevienas. Pareizāk gan būtu teikt – pēdējā skolas ēka, īsta gaismas pils, vēl arvien lepna stāv Vijatas upes krastā, bet tā vairs nav mācību iestāde. Tagad kā sāpīgi iedūrusies skabarga tā atkal un atkal atgādina, kas bija un kā vairs nav.
Daudz labu vārdu nepateikts
“Uzaudzis dzimtā pagasta Veišu skolā un nostrādājis tur par skolotāju pirmos 10 darba gadus, esmu šai skolai pieķēries kā mātei, kam esmu parādā pateicību par visu, ko tā man devusi un ko no tās esmu saņēmis. Mani tuvākie tuvinieki bija šās skolas līdumnieki un tālākie kopēji, kuru vidū es iekļuvu no pašas agrās jaunības,” raksta Alvils Klēbahs, sākot “Galgauskas Veišu skolas vēsturi”.
Tā vai līdzīgi varētu teikt neskaitāmi Galgauskas skolu pedagogi un audzēkņi. Nav zināms, cik skolēnu mācījās pirmajās trīs skolās, bet pārziņi un skolotāji bija vien daži. Par pirmo ceturtās skolas direktoru kļuva Žanis Pakalns, pēc tam direktori samērā bieži mainījušies. Interesanti, ka līdz 20.gadsimta 50.gadiem Galgauskas skolas direktori bija vīrieši, bet pēc tam vadību pārņem sievietes. Vairāk nekā 10 gadus skolas direktore bija Austra Lāce, arī pēdējā skolas direktore Iveta Dzene. Neilgi direktore bija Ingrīda Sebre un Anna Zīle. Rekordlielu laiku no sava mūža skolai atdevusi Ausma Bražņikova – 33 gadus. Laikā no 1937.gada skolai bijuši 23 direktori – 17 vīrieši un 6 sievietes, 12 mācību pārziņi un vairāk nekā 170 skolotāji. Bijuši vairāk nekā 80 izlaidumi, katrā līdz 20 audzēkņiem, tātad varētu būt apmēram 1500 absolventu.
“Mēs lepojamies ar skolotājiem, kuri veidoja skolas “zelta fondu”. Viņi savu darbu ieguldīja vairāku paaudžu galgausniešu izglītošanā. Skolotāji ir bijuši arī pagasta kultūras dzīves veidotāji, vadītāji un dalībnieki pašdarbības kolektīvos, dažādās biedrībās, deputāti, skolēnu organizāciju vadītāji, Latvijas Tautas frontes biedri un aktīvisti,” atzīst viena no “zelta fonda” skolotājām Austra Karole.
Viņa uzsver, ka vienmēr skola varējusi lepoties ar savu skolotāju kolektīvu, ar absolventiem, kuri strādā dažādās profesijās. Starp viņiem var minēt bērnu ārstu Jāni Putnieku, ārstu Andri Glāzīti, ārsti Ritu Skrastiņu, Pļaviņu HES enerģētiķi Jāni Knoku, Valmieras stikla šķiedras fabrikas direktoru Ināru Poļaku, rakstnieku Artūru Snipu, bijušo Gulbenes novada domes priekšsēdētāju Sandru Daudziņu, pazīstamo lielogu dzērveņu audzētāju Gundegu Sauškinu, novadpētnieku Oļģertu Miezīti, gleznotāju Daini Rožkalnu un citus.
Skolotāju paraugs izaudzināja sekotājus, kas kļuva saviem skolotājiem par kolēģiem. Tie ir Emma Matīsa, Kārlis Martinsons, Elza Lāce, Lidija Šmite, Emīls Lāpītājs, Velta Krieva, Johanna Orlova, Jekaterina un Oskars Cepīši, Aina un Oļģerts Reseļi, Mirdza Līne, Anna un Harijs Lapsas, Ināra Muižniece, Lidija Iļjučonoka, Laima un Jānis Gavari, Austra Karole, Antoņina Nogobode, Inta Mūrniece, kam piebiedrojās jaunie skolotāji, bijušie audzēkņi.
“Gribas atskatīties uz bērnības dienām ar to skolēnu acīm un domām, kas mūsu skolā mācījās pagājušā gadsimta 50.gados. Mēs esam kara laika paaudze, kuru vecākus un mūs pašus skārušas Otrā pasaules kara likstas, bet toreiz vēl stipras bija cieņas, bijības, pacietības, goda, pieticības, godīguma un darba tradīcijas. Kaut arī tajos skarbajos gados tik daudz baiļu un grūtuma pārdzīvots, par bērnību, par vecākiem un skolu gribētos teikt, ka ir tik daudz balta vēl nepateikts. Par cilvēkiem, kādi mēs tagad esam, mūs veidoja vecāki, skola un vēsturiskā situācija, taču latviskais gars mūsos nāca galvenokārt no mājām un nav bijis iznīdējams,” raksta 1956.gada absolvente Austra Karole.
Galgauskas skola nedziestošiem burtiem ierakstīta pagastā, novadā, Latvijā, ārzemēs, kur vien dzīvo tās absolventi. Tā vienmēr jutusi bijušo absolventu atsaucību un labvēļu atbalstu. Kā pirmo var minēt Alvila Klēbaha ģimeni – pašu skolotāju un viņa meitas Margaritu Stīpnieks un Maiju Rožkalni. A.Klēbahs ir rakstījis ne tikai skolas un pagasta vēsturi, bet arī kopā ar valodnieci Veltu Rūķi-Draviņu izdots pētījums “Galgauskas pagasta izloksnes”. Pirmās grāmatas M.Rožkalne atsūtījusi no Vācijas kā dāvinājumu skolai.
Margarita Stīpnieks ir gleznotāja. Pēc vīra nāves viņa no Austrālijas atgriezās dzimtajā Saldū. Tēva pirmajai skolai atstājusi pašas gleznotu tēva portretu, kā arī dāvinājusi gleznu, kura diemžēl pazudusi.
Skolas bijušais audzēknis Vasīlijs Karolis, kurš emigrēja uz ASV, cienījamā vecumā 90.gados vairākkārt apmeklēja dzimto skolu un ziedoja lielākas naudas summas. Bagātu ziedojumu skolai viņš bija novēlējis savā testamentā. Tas izlietots sporta halles būvei un iegādāti mūzikas instrumenti.
Savukārt trimdas latvietis Uldis Matīss ar dāvinājumu palīdzēja iekārtot datorklasi. Skolas absolvents Valmieras stikla šķiedras fabrikas direktors Inārs Poļaks skolai dāvināja aizkarus un mēbeles. Jānis Knoks, Daugavas kaskādes bijušais inženieris, Gunta Gžibovska, Gundega Sauškina, Mārtiņš Mūrnieks snieguši skolai materiālu palīdzību.
Viens no izglītības celmlaužiem
Pirmie skolu pārziņi bija celmlauži. Pēteris Biezais pagasta bērnu izglītošanai atdevis 45 mūža gadus. Viņš sava darba turpināšanai sagatavoja māsas dēlu Alvilu Klēbahu-Kalnieti. Ar viņu beidzas Biezo ģimenes 65 gadu darbs Galgauskas pagastā, kuru Jēkabs Biezais sāka 1841.gadā.
A.Klēbahs atceras laiku, kad viņš vēl nemācījās, bet dzīvoja skolā, jo abi ar māti pēc tēva nāves apmetās pie mātes brāļa un krusttēva skolotāja Pētera Biezā.
“Dienā, kad mācītājs no kanceles nosaucis skolas darba sākšanu, pa visiem māju ceļiem zirdziņi ar braucējiem. Braucējam blakus kāds puika vai meitene. Ratos gultiņa ar stīvi piebāztu salmu maisu, priekšā maizes lādīte. Puikām pa lielākajai daļai galvā jaunas cepures ar spožiem širmjiem, meitenēm galvā jauni, skaisti lakatiņi, mugurā pēc iespējas jaunas, tīras drēbes – visa jaunā rota taču vasaras ganu gaitās pelnīta. Ir daži, kas nāk kājām, mātes vai vecāsmātes pavadīti. Tie nes savu maizes kulīti, dodas uz skolu bez gultiņas, cerēdami sarunāt gultasvietu pie kāda rada vai pazīstama,” redzēto atstāsta Alvils.
Ar 1896.gadu skolotājam Pēterim Biezajam darbs kļuva vieglāks, jo Pleskavas skolotāju semināra kursu beidza viņa māsas dēls un audžudēls Alvils Klēbahs, kas sāka strādāt par palīgu dzimtajā Galgauskas pagastā, bet pēc P.Biezā nāves bija skolas pārzinis.
Skolotāja darbu Galgauskā viņam nācās pārtraukt, kad 1906. gadā Galgauskā ieradās soda ekspedīcija, – sodāmo sarakstā bija arī A.Klēbaha vārds. Viņa vaina tā, ka esot piedalījies karoga uzvilkšanā kādā eglē skolas tuvumā. Klēbaham draudēja nāves sods, pakarot eglē, kurā bija uzvilkts revolucionārais karogs. 25.februārī no rīta viņu arestēja klasē mācību stundas laikā, bet viņa mantas, arī klavieres, sadedzināja. Arestēto kopā ar citiem aizveda uz Galgauskas muižu, kur Klēbahu un Lesiņu no nāves izglāba pareizticīgo priestera Aleksandra Makedonska aizlūgums. Viņi tika cauri ar miesas sodu. Baidīdamies no turpmākām represijām, A.Klēbahs devās prom uz Saldu.
TURPMĀK VĒL
Cik jauka nostaļģija. Joprojām atmiņā palicis, kā daži no attēlos redzamajiem skolotājiem pamatīgi mobingoja trūcīgākos bērnus-katru dienu atgādinot, ka nekas jau tur prātīgs no viņiem nesanāks. It kā viņiem tā jau nebūtu smagi mājās. Nerunāsim par galvas sišanu pret tāfeli, raušanu aiz matiem utt. Nožēlojami. Dzirkstele varētu veikt pētījumu, cik daudzi bijušie skolnieki mobinga un nesaņemta atbalsta rezultātā, ir veikuši smagus noziegumus, ir sēdējuši vai sēž brīvības atņemšanas iestādēs.
Nekas jau nav citādi arī tagad. Joprojām krīt acīs tiem cilvēkiem, kas strādā skolā. Bet no otras puses,ir traģiski skatīties,kādi aug mūsu mazie bērni. Pirmās četras klases. Daudz ir slimu bērnu,bet skumji,ka skaita pēc ir jātur un teikšu,jāmoka bērns, kur viņš neiederas. Viņš,nabags,savā prātiņā izdomā,ka jo sliktāk uzvedīsies, jo vairāk mani ievēros. Nezinu,vai skolotāji vairs netiek galā, vai ir pilnīga vienaldzība, kas notiek apkārt, it īpaši starpbrīžos . Vai arī 60 + -, nav vairs tā spēka, kas bija agrāk.