Inita Savicka
Skolēnu brīvlaika nedēļā Gulbenē notika reģionālais pedagogu forums “Augam kopā!”, ko organizēja novada Izglītības pārvalde. Forumā norisinājās interesanta diskusija “Skolas loma personības veidošanā”, kurā piedalījās absolventi no Gulbenes, Alūksnes, Balvu un Madonas novadu skolām.
Diskusiju vadīja gulbeniete Jūlija Barinska, Gulbenes novadu pārstāvēja vecākais kapteiņa palīgs norvēģu kompānijā “Knutsen”, kā arī mācību centra “Novikontas” instruktors Ritvars Ginevičs, kurš absolvējis Gulbenes 2.vidusskolu un Gulbenes novada valsts ģimnāziju, SIA “Gardums” projektu vadītāja Baiba Bokmeldere, kura ir Gulbenes Bērzu sākumskolas un Gulbenes novada valsts ģimnāzijas absolvente, kā arī rezidente ģimenes medicīnā Anda Pērkone-Rēdere, kura absolvējusi Stāmerienas pamatskolu un Gulbenes novada valsts ģimnāziju.
Paneļdiskusijā skolu absolventi dalījās ar savām personīgajām atziņām un pieredzi no skolas laika, tā izkristalizējot kopējo atziņu, ka skola ir ne tikai tā vieta, kur bērni un jaunieši apgūst konkrētus mācību priekšmetus, bet arī norūda raksturu, gūst atziņas, dzīves pieredzi un attīsta dažādas dzīvei noderīgas prasmes, kas ir svarīgas turpmākajā dzīvē un karjerā.
J.Barinska paneļdiskusijas laikā centās noskaidrot, ko dalībnieki domā par to, kā skola ietekmē mūs kā personību, kas ir tas, kas iedvesmo, kāda vide, kuri cilvēki.
B.Bokmeldere kopš 2019.gada atkal dzīvo Gulbenē, strādā ģimenes uzņēmumā kūku bodē “Gardums”, ko izveidoja viņas mamma. Iesaistās dažādos projektos, vada meistarklases, kad aicina cilvēkus pašus darboties virtuvē, kā arī notiek ikdienas darbs uzņēmuma vadīšanā. Viņai visspilgtāk atmiņā palikuši vidusskolas gadi, kad vecāki iedrošināja būt aktīvai.
“Multifunkcionalitāte. Ir skolas pienākumi, dejas, pašpārvalde, sports, un tas vidusskolas laiks bija tādā virpulī! Padomājot par to, ka vecāki teica: darot vairākas lietas vienlaikus, pēc tam būs vieglāk, un tagad padomājot par savu ikdienu – multifunkcionalitāte nekur nav pazudusi,” pieredzē dalās B.Bokmeldere.
Viņai joprojām spilgti atmiņā “Erasmus” projekta brauciens kopā ar skolotāju Aleksandru Birkovu uz Austriju. “Neatceros, par ko bija projekts, bet atminos sajūtu – aizbrauc uz citu valsti bez vecākiem, redzi citas kultūras, dzirdi citas valodas. Tas man iedeva citu garšu, un tas mani iedvesmoja tvert iespējas, kas man ir,” teica B.Bokmeldere.
Vēl viņa uzsvēra arī skolotājas Simonas Sniķes (tagad aģentūras “Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs” vadītāja – red.) nozīmīgo devumu. “Kad skolā pienāca laiks izstrādāt zinātniski pētniecisko darbu, tas bija gads, kad mūsu skolā ieradās vairāki jaunie speciālisti no augstskolas. S.Sniķe bija mana darba vadītāja, un tas, kā viņa vadīja manu darbu – viņas stingrums, nopietnība, pieeja šim darbam! Dodoties uz augstskolu, man bija vieglāk, jo es biju ļoti nopietni piegājusi šim darbam. Simona bija cilvēks, kas ievirzīja – ja tu kaut ko dari, tad kārtīgi izdari to līdz galam, lai nav kauns tam apakšā likt savu vārdu un uzvārdu, ka tu to esi radījis,” teica B.Bokmeldere.
R.Ginevičs pārliecinājies, ka jebkurš skolotājs, kas ir bijis viņam līdzās, ir devis savu ieguldījumu. Viņš īpaši pieminēja Edīti Ķikusti. “Cilvēks, kas man deva ticību, ka es varu daudz vairāk nekā uz esošo momentu. Viņa bija cilvēks, kurš vienmēr mācēja “nosēdināt”, lai arī ko būtu sasniedzis un kā sevi parādījis, bet, ja nākamajā dienā ieradies uz mēģinājumu “saburzīts”, tad tu esi muļļa. Tas man palicis atmiņā. Jebkurā gadījumā, lai ko būtu dzīvē sasniedzis, cik augstu būtu kāpis, fundaments ir ielikts skolā, pamatskolā, bērnudārzā, un aplausi jābūt cilvēkiem, kas ir šeit (skolotāji zālē – red),” uzsvēra R.Ginevičs.
Viņam atmiņā joprojām kāda skolotāja teiktais, vidusskolas posmu sākot. “Tas bija 9. vai 10.klasē. Ierodoties uz stundu, skolotājs nostājās klases priekšā un jautāja, kurš no mums vēlas kļūt ietekmīgs, bagāts. Kas tas par jautājumu! Protams, visi ceļ rokas. Tajā pašā laikā no skolotāja izskanēja frāze: kāds no jums būs bezpajumtnieks. Ideju sāc saprast tikai pēc tam, kāpēc tā tika teikts un kas tam visam apakšā. Un par to tiešām var pārliecināties, ka katra niša tiek piepildīta. Bieži vien atceros šī skolotāja teikto, tas teksts bija vietā, lai motivētu jau vidusskolas sākumā jauniešus, ka ir jāsaņemas, ja negribam būt tās nevēlamās nišas piepildītāji,” teica R.Ginevičs.
Savukārt A.Pērkone-Rēdere atminējās gadījumu no skolas laika, kas lika viņai aizdomāties par to, ka visam sacītajam nav jānotic. “Mūs, divas meitenes, gatavoja bioloģijas olimpiādei, un vasaras brīvlaikā bija arī jāmācās. Skolotāja iedeva materiālu. Pienāca pirmā tikšanās, un es vasaras brīvlaiku biju izmantojusi tā, kā es to gribu, un nebiju neko palasījusi. Un skolotāja man teica: tu, Anda, tur neko nedabūsi. Savukārt otru meitenei slavēja. Pienāca šī bioloģijas olimpiāde, un es uzvarēju. Un tad es sev teicu: Anda, tas, ko tev saka citi, nebūt nav patiesība un nav visam jāklausa. Tas man ir palicis uz visu dzīvi: Anda, tu to vari!” uzsvēra A.Pērkone-Rēdere.
