Dzirkstele.lv
Režisores Elzas Gaujas spēlfilmu “Pastkarte no Romas” ar Jāni Jarānu un Indru Burkovsku galvenajās lomās varēja un varēs redzēt visā Latvijā. Viens no producentiem un mūzikas autors Andris Gauja atzīst, ka filmas montāžas procesā vēl neesot īsti novērtējis šī stāsta emocionālo jaudu, ko jau pēc pirmajiem filmu seansiem guva skatītāji.
Vieta, kas iedvesmo
Elza un Andris Gaujas jau vairākus gadus brauc uz Alūksni. “Pārsvarā braucam šeit ziemā uz Ķauķu kalnu – mazajai meitiņai ir brīnišķīga vieta, kur mācīties slēpot. Starp citu, bieži braucu uz Alūksnes novadu, lai rakstītu scenāriju,” stāsta E. Gauja un uzsver, ka Alūksnē ir ļoti fotogēniska vide ar skaistu reljefu, kas sniedz iedvesmu.
Ar Alūksnes novadu abus saista vēl kāda iecere. Karvā pie Vaidavas kādreizējai spēkstacijas ēkai abi ar domubiedriem vēlējās dot otro iespēju, nodibinot uzņēmumu SIA “Spēkstacija”. Viņi vēlas realizēt ideju par audiovizuālā un mākslas rezidenču centra izveidi. “Šis projekts šobrīd ir nedaudz apstājies. Gaidām, kad būs iespēja iesniegt projektus, lai iegūtu atbalstu ēkas renovācijai, jo diemžēl iekštelpas vēl nav iespējams apsaimniekot,” saka režisore.
Kopā strādāt ir noderīgi
Abi ir radošas personības. Vai radošām būtnēm ir viegli sadzīvot? “Protams, ka mājās daudz runājam par darbu. Tas ir pozitīvi, jo abi skatāmies vienā virzienā, varam palīdzēt viens otram. Reizēm nav viegli kopā strādāt, bet vairumā gadījumu tas tomēr ir ļoti noderīgi, ērti. Iznāk nedaudz koks ar diviem galiem,” nosmej režisore un atzīst, ka reizēm grūti aizrādīt savam tuvākajam, bet tie ieteikumi visbiežāk tiek ņemti arī vērā. “Šajā dzīves posmā man svarīgākā ir cilvēcība – saglabāt to visos apstākļos. Cieņa, ģimene, mūsu septiņgadīgā meitiņa, kura uzsākusi vijoļspēli Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Tas prasa ļoti daudz laika, bet paldies vecvecākiem, kuri aktīvi iesaistās,” savas dzīves lielākās vērtības uzsver E. Gauja.
Līdzcilvēkiem grūti pieņemt slimību
“Pastkarte no Romas” ir īpašs stāsts. “Diemžēl šī ir mana personīgā pieredze. Manai vecmāmiņai ir Alcheimera slimība, kas sākās pirms aptuveni sešiem gadiem,” atklāta ir E. Gauja. Tas bijis pēkšņi un ļoti strauji. Pirmkārt, līdzcilvēki ir apjukuši, nesaprot, kas notiek, ko darīt. Šādā situācijā cilvēks ir izvēļu priekšā, kad šķiet, ka neviena no tām nav īsti pareizā. “Gribēju padalīties ar šīm sajūtām, manā gadījumā, ar kino starpniecību,” piebilst Elza un apstiprina, ka šis ir ļoti intīms un psiholoģisks stāsts. Skatoties filmu, ir skaidrs, ka tā nebeigsies laimīgi, ka galvenā varone nekļūs vesela. Bet režisore caur skumjām atradusi arī skaistos mirkļus, ko parādīt. Laime un mīlestība ir arī šādā situācijā.
Visi ceļi ved uz Romu
Kas gan ir filma bez mūzikas? Elzas vīrs Andris uzņēmās šo svarīgo misiju filmas tapšanā. “Elza gribēja neuzkrītošu mūziku, lai tā nenomāktu pašu filmu, lai ar mūzikas palīdzību emocijas netiktu spiestas un vilktas no skatītāja ārā,” atceras A. Gauja, kurš vienkārši spēlējis ģitāru, skatoties šo filmu. “Līdz Elza, klausoties skaņās, teica – jā, ir gatavs! Es gan to uzskatīju par tādu kā “skaņas skici”,” nosaka mūzikas autors. Pieaicinājis profesionālus džeza mūziķus, kuri tad arī palīdzējuši visu ietērpt baudāmā skanējumā. Mērķis bijis tāds, ka skatītājam mūzika šajā filmā nav svarīgākā.
Ikdienas ainas filmā notiek mājīgā privātmājā. Tai, tāpat kā aktieriem, bijis kastings – Rīga izbraukāta krustu šķērsu, līdz atrasta īstā. “Mums bija savi uzstādījumi – lai fonā ir daudzstāvu ēkas, lai ir tā īstā gaisotne. Tur dzīvo senioru pāris, kurš laipni piekrita, ka viņu mājā tiek uzņemta filma,” pateicīga ir režisore. Filmas otra puse tiešām tika filmēta Romā, kur visi pavadīja četras filmēšanas dienas. “Ir teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu. Šajā vietā ir kaut kas ļoti pamatīgs – Eiropas civilizācijas šūpulis, kur satiekas daudzi vēsturiskie slāņi,” uzsver E. Gauja.
Būs arī nākamā filma
Andris Gauja sarunā atklāj kādu faktu: “Filma uzstādījusi rekordu, proti, ar to, cik daudz tā rādīta visā valstī tieši nelielajos pagastos – aptuveni 200 vietās Latvijā! Elzai izdevies no kaut kā maziņa izveidot kaut ko ļoti lielu.” Runājot par nākotnes plāniem – Elza cenšas rakstīt jaunu scenāriju, kas jāpabeidz līdz februāra beigām (intervija notika februārī). “Tas nenotiek ātri – filmas veidošanas process aizņem vairākus gadus. Bet esmu apņēmības pilna,” saka režisore un laikrakstam pačukst, par ko būs jaunā filma. “Tā būs netipiska, jo galvenie varoņi būs bezpajumtnieki. Es pārsvarā iedvesmojos no dzīves, arī šī ideja nāca no ziņām, no Valsts policijas “Facebook” lapas, kur lasīju par bezpajumtniekiem. Tas viss notiek ļoti organiski,” atzīst režisore.
Ievērojama publikas interese par šo filmu arī tāpēc, ka tā saņēma nozīmīgo balvu “Lielais Kristaps”. “Atzīšos – man tas bija milzīgs pārsteigums! Es cerēju un gaidīju, ka kāds no aktieriem saņems šo balvu, jo viņi paveikuši lielu darbu, dzirdētas arī daudzas uzslavas. Labākās filmas balva ir pagodinājums. Esmu aizkustināta!” patiesa ir E. Gauja un uzsver, ka viņai svarīgi, lai skatītājs novērtē filmu. Tas, ka arī profesionāla žūrija novērtējusi viņu darbu, ir fantastiski!
Šobrīd Latvijas kino ir diezgan dažāds. Svarīga ir daudzveidība, lai cilvēki var izvēlēties, lai arī filmu autori var izpausties atšķirīgās formās. “Mēs nevaram dzīvot tikai ar komēdiju vai tikai ar drāmu. Manuprāt, šobrīd kino pietrūkst kādas kvalitatīvas detektīvfilmas. Tā ir laba niša, kur kāds varētu izpausties,” iesaka režisore.
— Laura Felša
Atsauksme
JOLANTA BALDIŅA (IERAKSTS “FACEBOOK”): “Skumjš stāsts ar ļoti lielu mīlestības devu, ko paspilgtina profesionāli mākslas izteiksmes līdzekļi un lieliska aktierspēle. Filma, kas izaicina skatītāju uz dialogu par vērtībām. Vakars veltīts dziļām pārdomām. Es pirms skatīšanās lasīju recenziju, zināju, ka saturs nebūs viegls. Pārdzīvoju līdzi stāstam un uztvēru filmas vēstījumu caur savu redzējumu. Ir tik daudz nianšu, kāpēc mēs reaģējam uz vienām un tām pašām lietām tik dažādi, un reakcijas mainās viena cilvēka ietvaros, kur nu vēl dažādu. Ja runājam par mākslu, es jau kādu laiku praktizēju, ka pirms mākslas darba skatīšanās iepazīstu dažādus aprakstus, recenzijas, viedokļus par to un tad vēroju, kas rezonē ar mani. Bet dažkārt apzināti eju uz pasākumu bez ekspektācijām par to – ļaujos konkrētā brīža domu un emociju mijiedarbībai.”
