JAU DAUDZUS GADUS Beļavas pagasta Ozolkalnā pašā rudens sākumā notiek pasākums, kas veltīts izcilajiem kordiriģentiem brāļiem Kokariem. Pēdējos gados pasākuma mērķis ir ieinteresēt skolēnus vairāk uzzināt par viņiem kā kora mūzikas kolektīvu dibinātājiem un vadītājiem, par viņu ieguldījumu mūsu tautas koru mūzikā, kā arī motivēt jaunākās paaudzes pārstāvjus turpināt viņu iesākto. Šogad pasākumā piedalījās skolu kori no Lizuma, Stāķiem, Tirzas, Gulbenes, kā arī Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris un Balvu mūzikas skolas koris.
Beļavas pagasta Ozolkalna kultūras un sporta centrā “Zīļuks” un blakus esošajā vecajā skolā, kurā iekārtota ekspozīcija kordiriģentiem Imantam un Gido Kokariem, 24. oktobrī notika Gulbenes novada dziedošo skolēnu muzikāli izzinošs pasākums “Kokariem – 104. Visi kopā nākam, korī dziedāt sākam”.
Iepriekšējos gadus tika rīkots pasākums “Atrodi Kokaru sevī!”, kas veltīts izcilo mūzikas kolektīvu dibinātāju un vadītāju atcerei. Tajos piedalījušies daudzi Latvijā pazīstami mākslinieki un kori, kurus vadījuši izcilie mūziķi. Šoreiz tajā tikās mūsu novada skolu kori no Lizuma, Stāķiem, Tirzas, Gulbenes, kā arī Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris un Balvu mūzikas skolas koris, kurš vasarā skolēnu dziesmu un deju svētku “Koru karos” ieguva Lielo balvu.
Uzturēt dzīvu Kokaru fenomenu
Pasākuma iniciatore un viena no Gulbenes novada vidusskolas jauktā kora “Silver” vadītājām Ligita Plešanova-Jarusova ir pārliecināta, ka kora dziesma ir latviešu tautas sastāvdaļa un tā ir jākopj.
“Pēc būtības jau es esmu Gulbenes novada skolu mūzikas metodiķe, bet man tā koru būšana ir ļoti tuva sirdij, tāpēc es labprāt iesaistos. Es ceru, ka ar to visu mūsu attieksme pret koriem un kultūru kopumā celsies, lai arī cik grūti šobrīd ietu. Galvenā ideja jau ir tā – lai uzturētu dzīvu šo mūsu novada dvīņubrāļu Kokaru fenomenu, kuri ir panākuši to, ka mūsu kora dziesma ir aizskanējusi līdz pat Japānai. Viņu vārdā nosaukta diža koru balva, un par to ir jāzina arī bērniem. Caur šo pasākumu mēs arī to darām. Katru reizi šis pasākums it kā ir tāds pats, bet tomēr citādāks. Balvu kora piesaistīšana bija tāda kā iedvesmas stunda, lai bērni redz, ko var sasniegt. No katra jau kaut ko var paņemt un mācīties, un tas attiecas ne tikai uz skolotājiem, bet arī bērniem un jauniešiem,” skaidro L. Plešanova-Jarusova.
Papildus koncertam un kopējai dziedāšanai bērni guva ieskatu dižo novadnieku vēstures lappusēs un pārbaudīja savas zināšanas mūzikas jomā. Telpās, kur izveidota ekspozīcija brāļiem Kokariem, pasākuma dalībnieki ne tikai iepazinās un novērtēja mūsu novadnieku ieguldījumu, bet arī piedalījās dažādās aktivitātēs, par kurām bija parūpējusies Beļavas tautas nama vadītāja Dace Sīmane kopā ar savu komandu no Beļavas tautas nama, Ozolkalna “Zīļuka”, kā arī dažiem brīvprātīgajiem, kuri labprāt izpalīdz ne šajā pasākumā vien.
Dzimšanas diena augustā
Dvīņubrāļu Imanta un Gido Kokaru dzimšanas diena ir augustā, bet Ozolkalnā pasākumi tiek svinēti rudens sākumā. Lejasciemietis Imanta Kokara dēls diriģents Uldis Kokars “Dzirkstelei” skaidroja, kāpēc vajadzīgi šādi pasākumi.
“Principā mēs nekad neesam izvairījušies no jubilejas svinībām. Ir bijušas arī lielās balles, un laikam lielākā, ko atceros, bija uz 75 gadu jubileju. Tā gan notika Buļļos, kas ir netālu no Lielupes ietekas jūrā, toreiz visiem autobusiem pat vietas nepietika. Tās apaļās jubilejas jau tika svinētas visas, jo Kokaru vadītie kori jau mierā nelikās. Ja atbrauc “Beverīna”, “Dziedonis”, “Daile”, “Daina”, tad tur jau vien ir kādi 200 cilvēki. Un katrs dziedātājs tiešām gribēja atbraukt pie sava kormeistara. Šeit, Ozolkalnā, pēdējais lielais laikam bija Gido 95 gadu jubilejas pasākums, kad arī bija “Beverīna”, “Dziedonis” un kur vēl vietējie spēki. Kas attiecas uz šiem pasākumiem Ozolkalnā, tad sākumā, kad Gido aizgāja mūžībā, mēs domājām, kā to turpināt. Kā smējās pats Gido: “Es jau te dzīvais muzeja eksemplārs!” Lai to neaizmirstu, kaut kas bija jādara. Man talkā toreiz nāca dziesmu svētku režisors Uģis Brikmanis, kurš atbrauca uz šejieni un teica: “Te ir jaunatne, tas ir jādara.” Un mēs sākām. Dažādas aktivitātes, takas, orientēšanās, vai man dieniņ, kā viņiem patika skriet! Tas ir kolektīvs, tiek radīta kopības sajūta, un caur šo sportisko aktivitāti mēs centāmies iekustināt viņus arī kora dziesmai. Tas strādāja. Kāds varbūt vienkārši dabū brīvu dienu un tiek ārā no skolas, un šeit brīvā vidē bērnus ir vieglāk iekustināt, un to mēs arī darām. Tā ir cenšanās mudināt uz dziedāšanu, jo nav jau noslēpums, ka ar skolēnu koriem ir diezgan švaki. Nav jau to bērnu. Mēs esam apvienojuši korus no vairākām skolām, un tā ir izeja. Tad, lūk, šis pasākums ir tāds, kas neļauj atslābt un turpina brāļu Kokaru iesākto,” uzsver U. Kokars.
