Tik tālajā 1900. gada 11. novembrī jaunais Litenes pagasta skolotājs, vēlāk 1905. gada revolūcijas aktīvais līdzdarbinieks dzejnieks Jūlijs Dievkociņš raksta tolaik ļoti populārajam rakstniekam Edvardam Treimanim Zvārgulim: “Teātris malēniešiem vairs nav svešs. Mazākais divas reizes gadā. Skatuve gan nav necik ievērojama. Malēnieši diezgan cītīgi teātra apmeklētāji.”
Galgauskas teātra gājums pusotra gadsimta garumā rosina pievērsties teātra ceļam pagastā pie pašas Latgales robežas, apzināties, cik daudz spēj arī viens cilvēks mērķtiecīgā konsekventā darbībā, savu misiju apzinājis, tāds, kurš prot aizraut savu ģimeni, darbabiedrus, plašu sabiedrības loku. Milzīgs ir Ernesta Brūniņa devums Litenes pagasta garīgajā un kultūras dzīvē, tik garajā, smacējošajā nospiedošajā garīgās apspiestības laikā. Viņš pats ilggadējākais skolas pārzinis visā Litenes skolu vēsturē – strādā no 1888. līdz 1916. gadam. Viņš iniciators pagasta sarīkojumu zāles izbūvei pagastnama 2. stāvā. Šodienas litenietim grūti iedomāties, ka pagasta sabiedriskā un kultūras dzīve ilgus gadu desmitus ritējusi pagasta vecajā centrā tagadējā plašajā Sociālās aprūpes centrā – līdz pat 1929. gadam. Te Jūlija Brūniņa 28 dzīves gadi, ļoti darbīgi, ļoti aktīvi.
Jūlijs Brūniņš ar plašo ģimeni – iedvesmotāji un rosinātāji ārkārtīgi plašam mākslinieciskās pašdarbības atvēzienam.
Tālaika prese raksta, ka izveidots liels, teicams koris, kurā arvien piesakās jauni dziedāt gribētāji no malu malām, no plašās apkārtnes, spēlē liels pūtēju orķestris, nemitīgi bez pārtraukumiem darbojas teātris. Pieaicinātu algotu vadītāju nav. Tālaika skolotājs prot un var visu. Tie ir skolotāji un viņu ģimenes locekļi, kas nesavtīgi un nepārtraukti mudina garīgai dzīvošanai. 1910. gadā nodibināta Izglītības biedrība. Jau agrāk – kultūras biedrība “Pededze”. To paspārnē top arī izrādes. Biedrības gan konfliktē, konkurē savā starpā, gan labi sadarbojas.
Viena biedrība ironizē par otras biežajiem “zaļumiem” un tikpat biežajiem “zilumiem”. 1912. gadā apgalvots, ka divos gados sagatavotas četras drāmas. Biedrības lugas uzved gan suverēni, gan sadarbojoties.
Dziedāšanas biedrību uzskata par piederīgu pelēkajiem baroniem, buržuāzijai, otru – par piederīgu proletariātam. Pagastā neļauj Izglītības biedrībai izmantot sarīkojumu zāli. Komisārs Brimers to liedz “Pededzei”. Vienojoties top izrāde.
“Zaļumi” – aprakstāmā laika būtiska daļa. Daudzas izrādes tik izkārtotas brīvā dabā. Seko zaļumballe, tradicionāli spēlē pūtēju orķestris vai pat vairāki.
Teātra izrādes pagastnamā izbūvētā zālē notiek līdz 1929. gada 17. novembrim, kad uz Rūdolfa Blaumaņa ļoti populāro lugu “Zagļi” tiek atklāts muižas klētī izbūvētais Litenes tautas nams. Šodienas litenietis var tik iedomāties, kāds ceļa gabals uz izrādi vai balli bija jāmēro “Pededznieku” vai “Gāršnieku” jaunietim līdz vecajam tautas namam vecajā pagasta centrā. Vienīgā kritiskā piezīme par pirmo izrādi jaunajā vietā ir: “Turpmāk neņemt bērnus līdzi!” Atsauksmes ir ļoti atzinīgas.
Trīsdesmitajos gados izveidojies ieradums teātra izrādi rīkot pēc katra sabiedriski nozīmīga notikuma. Izņēmumu šajā ziņā maz. 1933. gada 28. maijā Izglītības biedrības dibināšanas sanāksme ar “ļaužu milzumu un izrādi”.
1938. gadā skolas karoga nodošanas un iesvētīšanas svētki ar izrādi. 1939. gadā aizsargu kultūras nedēļa. Ir vecpuišu izrīkojums. Trīsdesmitajos gados, divu Rīgas teātru režisoru iedrošināti, litenieši izspēlē Šūberta “Trejmeitiņas” ar nākamo Vācijas Oldenburgas un ASV operas solistu Borisu Piekalnieti no Litenes “Irbēm” galvenajā lomā. 1938. gada 18. novembra svētkos notiek aizsargu trupas uzvestā A.Grīna lugas “Tēvu zeme” izrāde. Vairākkārt izrāžu sagatavošanai tiek pieaicināti Rīgas režisori.
Spēlē arī padomju laika garīgi smacējošajos apstākļos, kad padomju ideologi vērīgi seko repertuāra izvēlei. Bargu rajona partijas komitejas kritiku saņem A.Vilka luga “Blusas” 60. gados. Luga tiek noņemta no repertuāra. Valdošai kliķei nepatīkama ir režisora Voldemāra Caukas personība. Starp daudzajiem Litenes teātra režisoriem garajā vēsturē neizdzēšami savu vārdu ierakstījuši četri: Lilija Duka, Voldemārs Cauka, Pēteris Sūcis, Sarmīte Locāne. Litenes teātra režisori pēckara posmā: 1944.-1954. – Lilija Duka, 1959. -1960. – Inta Visendorfa, 1962.-1964. – Indulis Līdums, 1965.- 1966. – Voldemārs Cauka, 1973.-1975. – Ella Bormane. Pēc tam tikai dažas izrādes sagatavojis Jānis Blāķis, strādājis ar bērnu kolektīvu skolā. 80. gadu sākumā – Pēteris Sūcis. 1986.-1988. – Leonīds Andrejevs. Pēc tam visilgstošāk, līdz pat ļaunajai slimībai un aiziešanai – Sarmīte Locāne.
Ārkārtīgi bagāta, otrreiz vairs nesasniedzama, neatkārtojama virsotne ir desmitgade no 1944. gada. Talantīgi un ļoti vērienīgi strādā izcilā koru virsdiriģenta Sergeja Duka dzīvesbiedre, vēlāk – ļoti populārā ilggadējā Smiltenes Tautas teātra režisore Lilija Duka. 10 gados 19 lielas lugas, bez tām vēl viencēlieni, skeči, iestudējumu vidū latviešu oriģināldramaturģijas šedevri: R.Blaumaņa “Sestdienas vakars”, “Ļaunais gars”, “Zagļi”, “Pazudušais dēls”, “Skroderdienas Silmačos” un citas. Arī talantīgā krievu dramaturga A.Arbuzova skaistās lugas. 10 gados 19 saturīgas, apjomīgas lugas. Kāds talants, vēriens, mīlestība pret teātri! Lugas spēlē Litenes vidusskolas skolotāji, audzēkņi, pagasta iedzīvotāji. Tas ir Litenes pašdarbības teātra zelta laikmets.
Pēc pusgadsimta L.Dukas vērienīgumu Litenes teātra dzīvē atjauno atraktīvā, šarmantā, lomā tik patiesā pašdarbības teātra aktrise Sarmīte Locāne. Litenes teātrim viņa atdod savus dzīves gadus līdz pat ļaunajai slimībai un aiziešanai. Viņas režisētās R.Blaumaņa “Īsa pamācība mīlēšanā”, “Trīnes grēki”, “Zagļi”, A.Alunāna “Paša audzināts”, J.Jaunsudrabiņa “Jo pliks, jo traks”, Mati Unta “Čārlija krustmāte” – šī luga izrādīta vismaz 17 apdzīvotās vietās. Mūža otrajā pusē Sarmīte iestudē vienkāršākas lugas, skečus, viencēlienus. Klasikas te vairs nav, laiks prasījis savu. To diktē arī aktieru sastāvs.
Litenes režisoru un aktieru vismīļākais autors ir Rūdolfs Blaumanis. 1901. gadā – izrāde “Kupris”, 1929. gadā – “Pazudušais dēls”, 1944. gadā “Sestdienas vakars”, 40. gadu vidū – “Ugunī”, 50. gados “Pazudušais dēls”, “Skroderdienas Silmačos”, 1957. gadā – “Zagļi”. Šī luga iestudēta 1980., 2003. gadā. “Trīnes grēki” – 1999. gados. Uzskaitījums nebūt nav pilnīgs. Visbiežāk spēlētā izrāde – “Zagļi”.
Pēc Sarmītes aiziešanas režisori vairākkārt mainījušies. Nav lielo klasikas darbu. Taču Litenes teātris joprojām dzīvs. Pašam rakstītājam no visa redzētā visspilgtāk atmiņā ir Vuolijoki luga “Justīne”. Tai bija īpašs skaistums, kas viz pāri gadiem! Režisore – E.Bormane.
Lai aizmūžā mūsu godinājums un pateicība Litenes teātra lielākajām entuziastēm Lilijai Dukai un Sarmītei Locānei! Veiksmi turpinātājiem!
