“Katra diena, kurā neesi smējies, ir pazaudēta” — teicis slavenais angļu komēdiju aktieris Čārlijs Čaplins. Iespēja nepazaudēt vismaz vienu dienu gadā ir 1. aprīlis, kas daudzās valstīs tiek atzīmēta kā Joku diena, kad ar asprātīgiem jokiem tiek izjokoti ģimenes locekļi, draugi, radi, kolēģi. To praktizē arī pie mums.
Par to, kā radās 1. aprīļa joki un kāpēc cilvēki šajā dienā cenšas izjokot viens otru, vienotas teorijas nav. Saskaņā ar vienu no tām Joku diena saistīta ar pavasara iestāšanos, kad dabā ir mainīgi laikapstākļi — vienu dienu spīd saule, bet jau nākamajā snieg sniegs.
Cita teorija liecina, ka Joku diena aizsākās Francijā 1562. gadā vai aptuveni tajā laikā, kad pāvests Gregorijs aizstāja Jūlija kalendāru ar Gregorija kalendāru. Kalendāru maiņa tika noteikta ar 1. aprīli, kad pēc Jūlija kalendāra tika svinēta Jaunā gada atnākšana jeb 1. janvāris, bet, kā jau var paredzēt, daudzi cilvēki nebija dzirdējuši par kalendāra maiņu un šajā dienā turpināja svinēt Jaunā gada dienu. Taču gudrinieki, kas sekoja līdzi kalendāra maiņai, apcēla nezinātājus, saucot tos par Aprīļa muļķiem. Ar laiku aizmāršīgos cilvēkus varēja izjokot, sakot, ka Jaunais gads joprojām tiek svinēts 1. aprīlī. Tā nu šis vēsturiskais gadījums tika tautās iesaukts par Aprīļa joku dienu.
Lai kā tur bija, iemesls pasmieties gan par sevi, gan dažādām nebūšanām bijis visos laikos un visās politiskās iekārtās. Tikai dažkārt bija jāzina, kurus jokus nedrīkst stāstīt skaļi, jo tā varēja “nopelnīt ceļazīmi” uz Sibīriju.
Kā jokoja kara laikā
Latvijā 1943. — 1944. gadā iznāca politiski satīrisks žurnāls “Humorists”, kas bija bagātīgi ilustrēts ar karikatūrām un satīriskiem rakstiem. Tā izdevējs bija Arturs Freimanis. Izdevums iznāca reizi mēnesī 50 000 — 70 000 eksemplāros. Humoram mēdz būt dažādas izpausmes. Arī šeit publicētās anekdotes daudzas ir ar tā laika rūgteno piegaršu.
Augstākā pieklājība
Modē bija nācis vārds “kulturāli”. Drēbniekam lika pašūt kulturālu kreklu, kurpniekam zābakus vajadzēja salāpīt kulturāli utt. Ar vārdu sakot, arī NKVD nagu maucējiem uzdeva pret pilsoņiem izturēties kulturāli. Kad ielu dzelzceļa vagonā kāds pilsonis skaļi nošķaudījās, čekists, kas visu laiku bija stāvējis uz platformas, ieklūp vagonā un kliedz: “Kas te šķaudīja, pilsoņi?” Neviens neatsaucas. Blakussēdētājs mudina nelaimīgo pieteikties, lai glābtu visus braucējus no apcietināšanas. Trīcēdams vainīgais pieceļas un čukst: “Es šķaudīju”. “Uz veselību!” atkliedz čekists.
Grāmatu mīļotājs
Kad boļševiki 1941. gada jūnija beigās, postīdami namus, baznīcas un bibliotēkas dedzinādami, bēga no Rīgas, kādas NKVD vienības kareivja brūte lielās draudzenei: “Lūk, mans Petruška ar’ atrakstīja no Baltijas. Milzīga nodarbība esot puišam: ar tīrām grāmatām vien noņemoties … ar grāmatām vien …”
“Kā, vai viņš tik ļoti lasa?”
“Kur nu lasa! Viņš tik cilājot grāmatas un metot ugunī…, cilājot un metot …”
Neticama saruna
“Kurbulīša jaunkundz, jūs taču pazīstat Mazkacēna kundzi. Ko jūs par viņu sakāt?” “Lāga cilvēks.”
“Un Ķengaraga atraitne, ko?”
“Ļoti simpātiska sieviete!”
“Bet kā jums patīk Mugurdanča kundze?” “Tiešām jauka un sirsnīga kundze!” “Nu tad skrejiet un bučojieties ar viņām! Fi! Ar jums taču nevienu prātīgu vārdu nevar parunāt!”.
Padomju laiku anekdotes
Lai kā dzīvoja cilvēki padomju laikos, bet jokot viņi prata. Tiesa, daudzas anekdotes gan bija tikai mutvārdu daiļrade, jo tās bija viens no pretpadomju garīgās pretošanās veidiem. Par to stāstīšanu cilvēkus bargi sodīja, Staļina laikā arī, ieslogot spaidu darbu nometnēs un izsūtot nometinājumā. Pretpadomju anekdošu stāstīšana tika uzskatīta par kontrrevolucionāru aģitāciju un propagandu. Interesanti, ka daudzas no tām itin aktuālas ir arī šodien.
— Ar ko robežojas PSRS?
— Ar ko grib, ar to arī robežojas.
************************************************
Amerikānis grib paspīdēt padomju cilvēka priekšā.
— Man ir trīs autiņi. Ar Fordu es braucu uz darbu, ar Kadiljaku – ciemos, bet ar Volvo ceļoju pa Eiropu.
— Nu un tad? — padomju cilvēks nesamulst. — Uz darbu es ar tramvaju braucu, ciemos — ar metro. — Bet pa Eiropu?
— Bet pa Eiropu es braucu ar tanku.
************************************************
— Halo, vai Valsts Drošības komiteja?
— Jā.
— Ja nu gadījumā pie jums ielido mans aizbēgušais papagailis, vēlos paziņot, ka es viņa politiskos uzskatus neatbalstu.
************************************************
Kur ir lielāka politiskā brīvība ASV vai Padomju Savienībā?
Padomju savienībā, jo ASV, piemēram, jūs varat stāvēt pie Baltā nama un teikt visu to slikto, ko jūs domājat par ASV prezidentu, un jums nekas par to nebūs. Maskavā jūs arī varat stāvēt pie Kremļa un teikt visu to sliktāko par ASV prezidentu, un jums par to arī nekas nebūs.
Pateicīga augsne
Atskatoties pagātnē, tā vien šķiet, ka dažās jomās, piemēram, Latvijas politikā, nekas jau īpaši nemainās. Jo arī gandrīz pirms 100 gadiem karikatūristi dienas gaismā vilka gan valstsvīru neētisku rīcību, gan korupciju, gan radiem izdevīgus darījumus.
Žurnāliste un sabiedriskā darbiniece Berta Pīpiņa bija pirmā deputāte sieviete pēc deviņu gadu pārtraukuma. Saeimā 1931. gadā viņa iekļuva pēc savas partijas vadības apzināta lēmuma, nevis vēlētāju balsu dēļ. Karikatūrā atainota 4. Saeimā iekļuvušās Bertas Pīpiņas “uzvara” pār savu partijas biedru ģenerāli Eduardu Kalniņu, lai gan viņš vēlēšanās bija ieguvis vairāk balsu nekā Pīpiņa. Karikatūrists Aleksandrs Verners Bundža 1931. gadā ironizēja: “Ģenerāl, ģenerāl, nekaro ar sievieti! Tā tevi nožņaugs — ja ne citādi, tad ar zīda prievīti.”
Skandāls, kad izglītības ministrs Pauls Gailītis frakas izmaksas sākotnēji pieprasījis segt no valsts budžeta līdzekļiem, nepalika nepamanīts karikatūru māksliniekam Kārlim Krauzem. Karikatūrā atainots izglītības ministrs Pauls Gailītis, kurš izmaksas par savas privātās frakas iegādi esot pieprasījis segt no budžeta līdzekļiem. Satīriskais kalendārs 1923. gadā zobojās: “Dārgā vista, kura pagājušā gadā neizdēja nevienu olu un tāpēc ar pilnu tiesību tiek uzskatīta par g a i l ī t i. Vērtība Latvijas naudā lielu skaitļu dēļ nav aprēķināma, jo par fraku vien pieprasīja samaksāt 30.000 rubļu. Kur nu vēl par gaļu un spalvām!”
Izmantoti materiāli no www.periodika.lv un LNVM
Interesanti fakti par smiekliem
◆ Pieaugušie smejas vidēji 15 reižu dienā, bērni — pat līdz 400 reizēm.
◆ Sievietes smejas vairāk nekā vīrieši.
◆ Smiešanās palīdz zaudēt svaru.
◆ Smiešanās laikā veidojas prieka jeb laimes hormons.
◆ Smiekli ne tikai nostiprina imūnsistēmu, bet ir lielisks antistresa līdzeklis.
◆ Smiekli veicina vielmaiņu un holesterīna noārdīšanos organismā.
◆ Smiešanās ir metode, kā cīnīties ar stresu, jo noārda četru galveno stresa ietekmē radušos hormonus.
◆ Izpētīts, ka 10—15 minūtes smiešanās sadedzina 10–40 kalorijas. Gada laikā tā var atbrīvoties no pāris kilogramiem.
