Tirzas biedrības namā sestdien, 16. maijā, pulksten 16.30 notiks grāmatas “Zem Tirzas Biedrības nama jumta” atvēršanas svētki. Paredzēta tikšanās ar autoriem – tirzmaliešiem rakstnieci Ievu Bērziņu un novadpētnieku Nilu Treiju. Notiks sarunas par nama vēsturi, skanēs mūzika.
“Tā bija Ievas ideja,” par grāmatu “Dzirkstelei” saka N.Treijs un piebilst, ka I.Bērziņa piedāvājusi viņam piedalīties kā līdzautoram. “Sapratu, ka es varu uzrakstīt vēsturisko daļu. Faktiski grāmata sastāv no divām daļām. Mana daļa ir Tirzas-Velēnas Lauksaimniecības biedrības pirmsākumi no dibināšanas 1900. gadā un pastāvēšanas līdz 1944. gadam. Tas ir teksts apmēram 40 lappusēs. Grāmatai ir 240 lappuses,” stāsta N.Treijs.
1911. gadā Tirzā tika uzbūvēts Lauksaimniecības biedrības nams. Grāmatā ir atspoguļota ēkas tapšanas vēsture un tas, kā šī ēka tika un tiek apdzīvota. I.Bērziņas sagatavotā daļa grāmatā ļauj no biedrības nama vēstures nonākt līdz mūsdienām, līdz šim brīdim.
“Tas ir interesanti. Ar domu – saglabāt šo informāciju. Grāmatā ir iekļautas vairāku cilvēku personīgās atmiņas,” skaidro N.Treijs.
Savu iesaisti grāmatas tapšanā viņš salīdzina ar izmeklētāja darbu, iekāpjot “laika mašīnā”.
“Atrodi jaunus faktus, salīdzini, vāc, apkopo un tad var izdarīt secinājumus,” saka N.Treijs.
Izpēte ļaujot labāk saprast vēsturi. Pašu kā profesionālu būvnieku interesē tieši šī vēstures daļa saistībā ar cilvēkiem, kuri to visu ir izsapņojuši, īstenojuši, uzturējuši, attīstījuši.
Tagad, kad grāmata jau nonākusi tipogrāfijā un sāk savu ceļu pie lasītājiem, N.Treijs apjautis – ir palicis vēl nepateiktais. Viņam padomā ir turpināt pētniecību.
N.Treijs arī uzsver, ka Tirzai aktuālas vairākas jubilejas: jauktajam korim – 190 gadu, biedrības namam – 115 gadu, baznīcai – 200 gadu, dzejniecei Tirzmalietei (Minnai Dzelzkalnei) – 150 gadu, rakstniekam un politiķim Andrievam Niedram – 155 gadi, operdziedātājam Marisam Vētram (Moricam Blumbergam) – 125 gadi.
“Mums ir ļoti paveicies ar senču devumu. Būtu jocīgi, ja mēs to aizmirstu un neizmantotu. Protams, mums ir pienākums. Pētot savu vēsturi, labāk varam sevi izprast, varam sajust savas saknes,” saka N.Treijs un piebilst, ka reizēm pietiek ar vienu cilvēku, ar kuru sākas visai sabiedrībai svarīgi procesi un aiz kura viss turpinās cauri gadsimtiem.
Tirzā cauri laiku lokiem personības un dzimtas ir devušas savu pienesumu Latvijas ekonomikai, politikai un kultūrai. “Protams, pa vidu ir lielie notikumi, ar savu ietekmi, bet Tirzā ir arī savu lokālie notikumi,” saka pētnieks un piebilst, ka viņš vāc un krāj novada senču – Tirzas un Velēnas iedzīvotāju – biogrāfijas. Sakrājies esot apmēram 1000 dzīvesstāstu.
Daudz unikālu fotoattēlu
Izdevums ir bagāts ar vēsturiskiem fotoattēliem. “100 lappuses jaunajā grāmatā aizņem fotoattēli. Ir ļoti daudz senu bilžu, kādas divas trešdaļas vismaz. Tur ir gan no Nacionālās bibliotēkas, gan no Nacionālā arhīva, gan no Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja krājumiem, gan no Lizuma un Tirzas novadpētniecības krātuves,” atklāj N.Treijs.
Grāmatā ir fotogrāfijas, kurās redzams, kā ceļ Tirzas-Velēnas Lauksaimniecības biedrības namu. Redzami celtnieki darba drēbēs, arī galvenais būvuzņēmējs Jūlijs Akmens.
Unikālas ir arī fotogrāfijas, kurās redzami mirkļi no biedrības rīkotajām izstādēm, pirmā zināmā tikusi sarīkota 1902. gadā un noritējusi Tirzas muižā. Grāmatā aplūkojams arī par dalību šādā izstādē kāds pasniegtais diploms. Tā saņēmēja ir bijusi rokdarbniece Helene Terese Perlbaha. “Viņa kā balvu tika saņēmusi zelta diplomu un zelta gredzenu,” stāsta N.Treijs.
Viņš piebilst, ka grāmatā ir iekļautas arī dažas patiešām unikālas bildes, par kurām nebija priekšstata, ka tādas vispār ir.
N.Treijs saka – I.Bērziņa savā izpētes daļā šajā grāmatā ir pievērsusies kordziedāšanas tradīcijām Tirzas pagastā. Esot laimējies atrast fotogrāfiju, kurā daļa koristu iemūžināti pirms brauciena uz dziesmu svētkiem. Attēlā ir redzami četri Tirzas Kārļi. “Priekšā ir diriģenta pults ar zizli, ar nošu grāmatu. Redzams diriģents Kārlis Dzelzkalns, skolotājs Kārlis Brastiņš un Tirzas Lauksaimniecības biedrības ilggadējais vadītājs Kārlis Liepkalns. Tāpat attēlā ir koristi, starp kuriem arī vecākais tā brīža korists Kārlis Ronis. Viņš tur kausu, ko iepriekšējos dziesmu svētkos Tirzas koris bija ieguvis. Kā arī attēlā koristu pulkā, visticamāk, ir redzama dzejniece Tirzmaliete. Jāsaka – 95 procenti, ka tā ir viņa,” saka N.Treijs.
Tā kā ir pieejams ļoti maz fotogrāfiju, kurās redzama Tirzmaliete jaunībā, paliek vieta šaubām. Tomēr N.Treijs ir gandrīz pilnībā pārliecināts, ka uzietajā fotogrāfijā ir tieši Tirzmaliete un blakus arī viņas māsa Anna.
Vēl N.Treijs izceļ grāmatā iekļauto seno fotogrāfiju, kurā Tirzas muižā pie pasta ēkas redzams operdziedātāja Marisa Vētras tēvs Jēkabs kopā ar Marisa krusttēvu. Grāmatā ir daudz kolektīvo bilžu ar Lauksaimniecības biedrības darbiniekiem, izstāžu dalībniekiem.
Liela daļa fotoattēlos redzamo personu ir identificētas.
Vairāk nekā dzimtu stāsti
N.Treijs grāmatā izcēlis Tirzas – Velēnas Lauksaimniecības biedrības galveno darbinieku biogrāfijas. “Daudziem ir traģiski likteņi,” viņš saka un norāda, ka starp šīm personām ir ne tikai latvieši, bet arī vācbaltieši, arī pirmais oficiālais priekšsēdētājs Vilhelms Gētgens. “Viņš bija zemnieku lietu komisārs šajā apgabalā,” stāsta N.Treijs.
Viņš teic – tā laika aktīvisti bija spēcīga komanda, par kuru līdz šim nav bijis publicētu pētījumu. Grāmata ļaušot lasītājam apjaust, kur Tirzas – Velēnas Lauksaimniecības biedrība smēlās jaudu savai darbībai. “Tur bija spēcīgas personības. Protams, arī mācītājs Ādolfs Kundziņš, kurš bija šīs Lauksaimniecības biedrības dibināšanas ierosinātājs,” skaidro N.Treijs.
Viņš salīdzina Tirzas–Velēnas Lauksaimniecības biedrības ietekmi ar sniega bumbu. Pamazām apkārtne esot apaugusi vēl ar citām jaundibinātam biedrībām. Tur gan Piensaimnieku biedrība, gan Krājaizdevu sabiedrība. “Vismaz 10 biedrības!” stāsta N.Treijs. Līdztekus Tirzā tapušas jaunas ēkas. Pretī Lauksaimniecības biedrības namam tika uzbūvēts divu ēku komplekss, kur atradās mājlopu mākslīgās apaugļošanas stacija. Biedrībai bija savi vaislas buļļi, cūkas un aitas. Ēkās atradās arī kokskola, lai audzētu augļu koku stādus. Tas viss – biedrības dalībnieku labumam. Šajā ēku kompleksā bija vēl dzīvokļi biedrības darbiniekiem. 1938. gadā Tirzā tika uzbūvēta vēl arī liela pienotava.
N.Treijs lēš, ka visa šā ēku kompleksa izveide mūsdienās izmaksātu aptuveni 4–5 miljonus eiro. “Ja nebūtu sākušās pārmaiņas, nebūtu kara, tad noteikti šī attīstība izvērstos vēl plašāka,” viņš uzskata.
Tirzas–Velēnas Lauksaimniecības biedrībā bija iesaistījušies cilvēki no apkārtnes – Lizuma, Druvienas, Galgauskas, Adulienas. Ar laiku sākās nošķiršanās. Pirmā pēc astoņiem gadiem atkrita Galgauska, 1923. gadā – Lizums, 1928. gadā – Druviena, bet trīsdesmitajos gados – Aduliena. Tur dibināja paši savas Piensaimnieku biedrības. Bet sākums visam bija Tirzā.
