Mārīte Dzene
Kad Tirzas kultūras namā tiek atvērta Astrīdas Baldones dzejas grāmata “Sirds mīļuma pārpilna. Sāp”, klausītāju sirdīs atbalsojas katrs autores teiktais vārds un dzejas rindas, ko runā Astrīdas mazdēls Sendijs Mednis, bet mazmeita Olita Priede spēlē vijoli. Tā tiek apliecināta aksioma – kas rakstīts no sirds, to nevar uztvert citādi.
“Pie sliekšņa klusi
Maza zeķīte stāv.
Kāda maza kāja
To aizmirsa.
Kādas mazas
Kājiņas
Pa mūsu dzīvi
Mācās staigāt.
Iet nedroši, klusi,
Reizēm solīši sametas,
Krīt un atkal ceļas,
Lai kļūdītos un mācītos.
Šos solīšus mazos
Pats Dieviņš sargā,
Un laimīgs tas,
Kam tie mājās skan.”
Ne tikai šis, bet vairāki dzejoļi ir veltīti mazbērniem.
“Ome grāmatas dzejoļos ir rakstījusi par dažādām ne tikai savas dzīves situācijām. Ir vairāki, kas saistās gan ar meitām, gan ar mazbērniem. Kad lasu, tad saprotu, kā visu var sasaistīt,” saka mazdēls.
Par sevi Astrīda runā maz, bet dažus sāpīgas dzīves lappuses atklāj.
“Dievs bija lēmis, lai es pasaulē nāku 1947. gada 17. septembrī. Tas bija pēckara laiks. Mamma bija skolotāja. Tēvs strādāja meža darbos. Kad vecāki pārcēlās tuvāk Daukstu skolai, kur mamma strādāja, es paliku pie vectēva un vecāsmātes Tirzā. Uz 65 gadiem. Mātes man pietrūka četru gadu vecumā. Gribējās sirdī mīļumu un siltumu, bet ne vienmēr vecmammai bija laiks samīļot un apskaut. Darbs dzina darbu,” atceras Astrīda.
Viņa atzīst, ka dzīve ir bijusi grūta, bet nereti paši neapzināmies, cik stipri un cik vāji esam.
“Ir divas nesavienojamas lietas – mīlestība un naids. Cik vien esmu spējusi, esmu centusies naidu neturēt. Lūdzos, lai man nenāk prātā ļaunas domas, ja kāds nodarījis kaut ko ne tā. Un ziniet – ir daudz vieglāk, daudz labāk, ja visam pārklāj it kā baltu palagu. Pārklāj sapratni, kā es tajā situācijā būtu darījusi – tāpat vai citādāk,” atzīst A.Baldone.
Viņa secina, ka dzīvei nav melnraksta. Ir tikai tas, ko izdzīvo, ko pārdzīvo, ko mīli, ko cieni un godā.
“Vai pie mīlestības došanas,
Pretī neprasot neko, var pierast?
Jā gan! Un pat tik ļoti,
Ka pašam nepaliek nekas.
Un tad atmosties kā muļķis
Pie sasistas siles.
Lieks un vientuļš nelga,
Labestības, mīļuma pilns.
Un atkal sildi sirdi,
Kas asos vārdos šausta.
Un atkal sildi sirdi,
Kas maigumu atdot grib.
Bez mīļuma neproti dzīvot,
Bez siltuma nevari sildīt.
Pat saule silda sniegu un ledu,
Viņa tak neprasa sev neko,
Tikai, lai ļauj tai spīdēt!”
Autore saka paldies katram, kas bijis ar viņu kopā dažādās dzīves situācijās, baudot Astrīdas sirsnību un dāvājot to viņai. Cik pateicību izsaka Astrīda, tikpat saņem ar uzviju no kolēģēm Tirzas skolā, no audzēkņiem, no saviem mīļajiem un tuvajiem.
“Es laikam biju viena no pirmajām Astrīdas skolniecēm, kad viņa bija jauna un skaista. Man viņa šķita ļoti gudra, un es domāju, vai arī es kādreiz varētu būt tāda. Sevišķi spilgti atceros dabaszinību stundu, kad skolotāja mums mācīja, ka makaroni kokos neaug,” atceras Iveta Ziepniece.
Tirzas pagasta attīstības biedrības vadītājs Nils Treijs ir pateicīgs Astrīdai par izsmeļošu informāciju, ko uzzinājis, kopā ar viņu staigājot pa Tirzas kapiem. Kopīgās atmiņās atklājas autores būtība, kas tagad ir apliecināta dzejoļu grāmatā.
“Man šķiet – ļoti laba, brīnišķīga dzeja! Līdz šim mums Tirzā bija divi rakstnieki – Ieva Bērziņa un Laima Kota. Tagad ir trīs – arī Astrīda Baldone. Prieks, ka viņa sadūšojās izdot šo grāmatu, jo ne visiem tas izdodas. Domāju, ka mēs lasīsim. Tas ir ļoti svarīgi. Ja būs, kas lasa, būs arī, kas raksta,” ir pārliecināts N.Treijs.
Pirms daudziem gadiem, kad tuvojās Dzejas dienas, Astrīda aiznesa savus dzejoļus izdevniecībai. Cik publicēja? Nevienu.
“Un tad, kaut vai sirmā vecumā, saskaitos – vajag iespiest kaut mazu daļu,” atklāj A.Baldone.
Cik ilgi lolots šis sapnis? “Es rakstu, kopš atceros sevi. Pirmo dzejoli uzrakstīju 4. klasē. Un tā esmu rakstījusi visu dzīvi. Kad ir grūti, kad pagurst rokas un kājas, kad atkrīt sirds un prāts, lai savāktos, ir kaut kas jāuzraksta. Tad kļūst vieglāk. Lai kā sāp, vienalga mīļums staro pāri visam,” saka A.Baldone.
Dzejas grāmata izdota “Vītola izdevniecībā”.
Reklāma