Svētdien svinēsim pavasara saulgriežus jeb Lieldienas. Latvietim abi šie svētki – pagāniskie un kristīgie – ir harmoniski sajaukušies. Zaķi atkal mums dāvās Lieldienu olas. Varbūt tieši saistībā ar šiem svētkiem senatnē latvieši zaķus dēvējuši arī par Dieva zirgiem.
Lieldienu zaķis ir globāla vērtība. Tam kopā ar seno auglības simbolu – olu – ir liela nozīme Viduseiropas tautu pavasara ieražās. Augšāmcēlušos Kristu salīdzina ar no čaumalas izšķīlušos cāli.
Lieldienās olas krāsojam. Latvieši senāk to darīja tā. Olas vāra dažādās lapās un mizās (ne tikai sīpolu mizās vien). Ja grib zaļas olas, tad iemet katlā pirts slotu un, kad tā krietni savārījusies, ieliek olas. Lai krāsa būtu stiprāka, klāt pieliek nedaudz sāls. Lai olas nokrāsotu dzeltenā krāsā, ūdenī savāra sīpola mizas, tad liek olas. Ar ziliem dzijas gabaliņiem olas var nokrāsot zilā krāsā. Var olu aptīt ar kaņepju diedziņu un vārīt bērzu lapās – tad ir zaļa ola ar baltām strīpiņām. Uz zilām olām var iekasīt skujiņas, olu galos iekasa zvaigznītes.
Lūk, daži latviešu ticējumi, kas saistīti ar Lieldienu olām!
Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
Ja Lieldienu olas zog, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola.
Lieldienās jāmainās ar olām, citādi nākamajā vasarā vistas nedēs.
Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
Ja Lieldienās sitas ar olām, tad aug brangi zirgi.
Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīriešu biksēm, tad vārnas cāļus neēd.
Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmajā Lieldienu dienā: ola viņai jāapņem ap kreiso gurnu un, puisim to nezinot, jāiedod.
