LETA
Ne tikai greizo, bet izkropļoto spoguļu karaļvalsts – tieši tā var raksturot aizvadīto nedēļu Krievijas propagandistu skatījumā. Tas iezīmējās ar margināliem sižetiem no “sapuvušajiem” Rietumiem, meliem par to, kas notiek Ukrainas frontē, un gana daudz noklusēto, sabiedrībai nepateikto.
Piemēram, ideoloģiskās frontes darboņi izlikās, ka tiesas sprieduma par 19 gadu cietumsodu opozīcijas līderim Aleksandram Navaļnijam vispār nav bijis, tāpat Krievijas televīzijās svētdien nebija ne vārda par to, ka Krievijas bumba sestdien trāpījusi asins donoru centram Ukrainas austrumos, nogalinot divus cilvēkus un četrus ievainojot. Krievi arī izliekas nemanām faktu, ka Ukrainas bruņotie spēki iznīcina vidēji 75% no droniem, ko uz mērķiem raida Krievija.
Propagandas anatomija
Zīmīga ir viena no populārākajiem propagandas raidījumiem “60 minūtes” anatomija. To veido raidījuma vadītāju sagatavotie sižeti par to, kas notiek pasaulē, kara korespondentu vēstījumi no frontes un uzaicināto viesu izteikšanās par to, ko viņi paši vēlas paust. Raidījumi vienmēr iesākas ar skrupulozu uzskaitījumu, cik aizvadītajā diennaktī ir nogalināti Ukrainas karavīri un kāds apjoms Rietumu militārās tehnikas ir iznīcināts. Nereti, kā to atmasko paši ukraiņi un Rietumu domnīcas, šie skaitļi ir uzpūsti un pārspīlēti. “Vojenkoru” sižetos dominē vēstījumi par to, kā neiet ukraiņiem, cik nožēlojams ir viņu morālais gars un cik iepretī varonīgi ir krievu karavīri.
Žurnālistus nevienā brīdī nemulsina tas, ka viņi jau vairāk nekā gadu stāsta, ka ukraiņu armija ir teju izirusi, ka ar to ir beigas. Ne par kādiem Ukrainas armijas panākumiem ziņots netiek, vēl vairāk – tiek paziņots, ka Ukraina melo par to, kādas teritorijas ir atbrīvotas. Visi ģenerāļi izliekas aizmirsuši februārī pausto, ka “Bahmuta faktiski jau ir mūsu”. To, ka krievi nekaunīgi melo par saviem it kā gūtajiem panākumiem, apstiprina arī ASV domnīca “Kara pētījumu institūts” (ISW). Tās 4.augusta apskatā teikts, ka Krievijas karaspēks turpinājis sauszemes uzbrukumus Avdijivkas-Doneckas frontē, taču apstiprinātu panākumu nav bijis. ISW atsaucās uz okupantu sniegtajām ziņām, ka tie sekmīgi uzbrukuši Ukrainas spēkiem, kas atkāpās Krasnohorivkas un Marjinkas rajonā. Taču ISW nav guvis apstiprinājumu, ka Krievija būtu nesen veikusi sekmīgus uzbrukumus Avdijivkas-Doneckas līnijā. Institūta analītiķi arī atspēkoja okupantu apgalvojumus, ka tie veikuši sekmīgu uzbrukumu pie Veseles un no ziemeļaustrumiem pavirzījušies tuvāk Avdijivkai. “ISW nav novērojis nekādus vizuālus pierādījumus par nesenajiem Krievijas panākumiem Avdijivkas tuvumā,” teikts ziņojumā.
Līdztekus ziņām no frontes katrā raidījumā “60 minūtes” ir vismaz viens sižets par kvīru kopienu Rietumos, to, protams, attēlojot vismelnākajos toņos, lai skatītājiem rastos pārliecība, ka Rietumvalstis ar ASV priekšgalā ir morāli degradējušās. Ideālā gadījumā sižets ir par transpersonām vai homoseksuāliem cilvēkiem ASV armijā. Tāpat katrā raidījumā ir kāds sižets par ASV prezidenta Baidena kļūmēm, iztēlojot viņu kā nožēlojamu večuku un noteikti pieminot viņa dēla narkomāniju. Līdztekus ir ziņas par bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu, kurš tiek iztēlots kā moceklis un neģēlīgā istablišmenta upuris, kurš tiek nepamatoti apmelots.
Tāpat vienmēr ir arī sižeti par to, cik nožēlojamā stāvoklī ir Rietumvalstu ekonomikas, noteikti pieminot, cik lieliskā ekonomiskajā formā ir Krievija. Tā, piemēram, aizvadītajā nedēļā bija vairāki stāsti par to, ka ASV ekonomika ir tuvu sabrukumam un tās ārējais parāds ir milzīgs. Vienlaikus izskan vēstījums, ka pirmo reizi vēsturē, kad notiek Krievijas karš ar citu valsti, krievi var dzīvot mierīgu un labklājīgu dzīvi, un Krievijas ekonomika, neraugoties uz karadarbību Ukrainā, attīstās ļoti sekmīgi.
Raidījuma skatītājiem tiek radīts iespaids, ka Rietumos viss ir slikti, sākot ar ekonomiku un beidzot ar cilvēktiesībām, un ASV vispār vada demences pārņemts prezidents. Savukārt Krievijā viss ir vislabākajā kārtībā un tā atkal pilda savu vēsturisko misiju – atbrīvo pasauli no nacisma. Tieši tik kroplu pasaules ainu piedāvā propagandisti.
Gānās par Džidas sanāksmi
Krieviem, piedodiet par izteicienu, bet kā skabarga dibenā bija Saūda Arābijas pilsētā Džidā notikušās sarunas par mieru Ukrainā. Aptuveni 40 valstu amatpersonu sanāksmē Saūda Arābijā visi klātesošie apliecināja savu valstu uzticību ANO statūtu principiem, starptautiskajām tiesībām un Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes neaizskaramības ievērošanai. Turklāt šoreiz pārstāvēto valstu skaits bija gandrīz trīs reizes lielāks nekā iepriekšējā sarunu kārtā jūnijā Kopenhāgenā. Jāuzsver, ka Krievija uz Džidu nebija aicināta.
Propagandists Vladimirs Solovjovs savā svētdienas raidījumā vairākas reizes atkārtoja, ka ir ļoti slikti, ka šāda tikšanās notikusi, un vispār runāt par mieru Ukrainā bez Krievijas līdzdalības esot nepieņemami. Kāpēc tad krieviem tik ļoti sāp Džida? Daudz vairāk nekā, piemēram, NATO tikšanās Ramšteinā. Atbilde meklējama dalībnieku sastāvā. Proti, Krievija visai pasaulei un tostarp sev nemitīgi cenšas iegalvot, ka tās pusē ir visas pārējās valstis, izņemot Rietumus. Krievijas sabiedrotie esot gan Āfrikas, gan Tuvo Austrumu, gan Latīņamerikas un Āfrikas valstis. Krievija esot gandrīz vai līdere BRICS formātā (tajā ietilpst Krievija, Brazīlija, Indija un Ķīna) un OPEC platformā.
Realitātē OPEC valsts Saūda Arābija rīkoja šādu sanāksmi, uz kuru Krievija nebija aicināta un tajā piedalījās gan Indija, gan Ķīna, kas ir BRICS valstis. Krievi ar sajūtamu sāpi runāja, piemēram, par Indijas dalību samitā, jo Indija taču esot tik liels Krievijas draugs. Nav pārsteigums, ka “kremlini” Džidas sanāksmi dēvēja tikai par “shodku”, kas krievu cietumnieku slengā nozīmē kriminālo autoritāšu saietu, kā arī rusofobu sanākšanu.
Krievu propagandistu vēstījums, kas, visticamāk, ir Kremļa inspirēts, ir skaidrs un nepārprotams: Krievija nekādam pamieram nav gatava. Kompromisi ar Rietumiem nav iespējami. Vienīgais kara iznākums, kas Krievijai ir pieņemams, ir pilnīga Ukrainas kapitulācija. Propagandiste Olga Skabejeva pat retoriski vaicāja – “kādēļ lai mēs piekristu kādām miera sarunām tagad, kad mums frontē tik labi veicas”?
Savukārt Solovjovs svētdienas vakarā kliedza pilnā balsī, ka neviens kvadrātmetrs Melnās jūras piekrastes nedrīkst piederēt Ukrainai, jo citādi tikšot veikti nemitīgi terora akti pret Krieviju. Šajā kontekstā visai ironiski ir pirms divām nedēļām Pēterburgā notikušajā Āfrikas samitā Krievijas prezidenta Vladimira Putina apgalvojumi, ka Krievija ir gatava miera sarunām, taču nedz Rietumi, nedz “Kijivas režīms” tās nevēloties. Putins samitā liekulīgi pauda, ka Krievija taču nevar miera sarunas nevienam uztiept. Respektīvi, pirms divām nedēļām Putins klāsta kaut ko vienu, bet pēc Džidas vismaz propagandistu vēstījums ir pilnīgi cits: nekādas sarunas, nekāds pamiers. Tāpat vairāki pašpasludināti politologi apgalvoja, ka Ukraina kā valstisks veidojums nedrīkst pastāvēt. Tradicionāli propagandistu kopkoris skandēja, ka Ukraina ir teroristu valsts, un Solovjovs teju simto reizi aicināja dot triecienus pa tām valstīm, kuras apmāca “teroristus” – ukraiņu karavīrus.
Ap Džidas sarunām, protams, tika savērptas arī dažādas sazvērestības teorijas, kuras nereti ir viena otrai pretrunā. Piemēram, viena no tām sludina, ka pamiers nepieciešams ASV prezidentam Džo Baidenam, citādi viņu nepārvēlēs. Citi atkal izvirza teoriju, ka šis karš ir nepieciešams ASV, lai novājinātu savu pretinieci Krieviju un tradicionāli ASV visus karus izcīnot ar citu valstu karavīru asinīm. Tie, protams, ir meli, pietiek atcerēties, ka gan Afganistānā, gan Irākā visvairāk bojā aizgāja tieši amerikāņu karavīri. Vēl viena melīga pasaka bija par to, ka ASV vēloties pēc iespējas lielāku skaitu kritušo Ukrainas karavīru, jo amerikāņi vēlas Ukrainā sēt naidu pret Krieviju un no Ukrainas izveidot “antikrieviju”.
Krievija esot labā impērija
Vēl viens temats, kuru krievi izmanto saviem ideoloģiskajiem mērķiem, ir notikušais valsts apvērsums Nigērā, kurā iesaistīta Krievija un privātais algotņu grupējums “Vagner”. Krievi notikušo dēvē par dekolonizāciju un apsveic visas Āfrikas tautas, kuras “atbrīvojas” no Rietumu kolonizatoriem un vergturiem. Politologi klāstīja, cik liekulīgi esot Rietumi, kas notikušo Nigērā, kas esot “tautas gribas izpaudums”, dēvējot par valsts apvērsumu un nosodot, kamēr īstu valsts apvērsumu – Maidanu Ukrainā – slavējot. Krievi arī izteica cerības, ka dekolonizācijas process turpināšoties un tas varētu notikt arī tādās ASV “kolonijās” kā Baltijas valstis.
Kinorežisors Karens Šahnazarovs visā nopietnībā sāka slavēt Krievijas impēriju, apgalvojot, ka tā nekad neesot bijusi koloniāla un neesot apspiedusi citas tautas. Krievijas impērija esot bijusi labā impērija, kas esot izveidota tikai un vienīgi aizsardzības nolūkos. Kinorežisors pilnībā aizmirsa paša slavētās Padomju Savienības ideoloģiskā tēva Ļeņina teikto par Krievijas impēriju kā “tautu cietumu”. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Šahnazarovs pieminēja, ka Ļeņins esot slikti izteicies par Krievijas impēriju, taču arī Ļeņins kļūdoties.
Vispār krievu ideologiem ir visnotaļ grūts uzdevums. Tā kā viņi ir pasludinājuši, ka Krievijas vēsturē nav nevienas lappuses, par kuru vajadzētu kautrēties, tad viņiem kaut kā kopā jāsaliek tādi antagonistiski veidojumi kā Krievijas impērija un Padomju Savienība. Tas, protams, rada zināmu kognitīvu disonansi, kuru laikam taču apzinās arī paši propagandisti un visiem spēkiem cenšas to mazināt.
Krievi jau arī iebrukumu Ukrainā vienmēr ir pasnieguši kā pašaizsardzību, un visi propagandisti apgalvo, ka pašreizējais “Kijivas režīms” apdraudot Krieviju un tās iedzīvotājus. Ukraiņi veicot terora aktus Krievijas pierobežā, tādēļ Krievijai esot sevi jāaizsargā.
Interesanti, ka par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka karš likumsakarīgi ienāk Krievijas teritorijā, savā rakstā reflektē izdevums “Deutsche Welle”, meklējot atbildi, vai ukraiņi drīkst uzbrukt Krievijas teritorijai.
“Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valstis var sevi aizstāvēt, ja tām tiek uzbrukts. “Šādos apstākļos – pārrobežu agresijā – Ukrainai patiešām ir tiesības uz pašaizsardzību,” sacīja Deivids Šēfers, kurš pasniedz jurisprudenci Arizonas štata universitātē. “Un šīs pašaizsardzības tiesības ietver militārus triecienus Krievijas teritorijā, lai mēģinātu atturēt, novērst, atvairīt agresijas aktus pret Ukrainu.” Šāda “teritorija” neaprobežojas tikai ar frontes līniju,” raksta “Deutsche Welle”.
Vienlaikus izdevums uzsver, ka starptautiskie tiesību akti neatļauj uzbrukumus civiliedzīvotājiem. Šēfers izdevumam norādīja, ka “tā ir leģitīma Ukrainas pašaizsardzības darbība, ja tā patiešām dod triecienu ļoti dziļi Krievijā, tostarp Maskavai, ja vien šie triecieni trāpa militāriem mērķiem. Ja kāds no šiem bezpilota lidaparātu triecieniem trāpīs civiliem mērķiem Maskavā, tas būs nelikumīgi”.
Rakstā secināts, ka starptautiskie tiesību akti pieļauj uzbrukumus Krievijas okupētajām teritorijām, piemēram, Krimas pussalai, kas juridiski pieder Ukrainai, un Krievijas jūras spēku mērķiem Melnajā jūrā, bet ne civilajiem tirdzniecības kuģiem.
