Aiz priekškara: Krievija gatava mieram tikai pēc savu mērķu sasniegšanas

Aizvadītās nedēļas Krievijas propagandas raidījumos dominēja viens galvenais temats – prezidenta Vladimira Putina tradicionālā gada noslēguma preses konference, kas notika 14.decembrī un ilga četras stundas.

Kremļa ideologi savā starpā sacentās, kurš pateiks ko pēc iespējas cildinošāku par Putinu un viņa vēstījumiem. Nenoliedzami Putina preses konference ir prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa, un zīmīgs bija Krievijas okupētās Luhanskas “Tautas republikas” pārstāvja teiktais, ka viņam nav neviena jautājuma, ko uzdot, bet viņš visu Luhanskas iedzīvotāju vārdā vēlas pateikties Putinam, un pauda pārliecību, ka tieši Putins būs nākamais Krievijas prezidents. Par to gan nešaubās neviens pasaulē.

Ukrainai jāpateicas Krievijai

Līdztekus tika apspriesta Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte Baltajā namā, propagandistiem paziņojot, ka tā bija “katastrofāla neveiksme” un izgāšanās. Krievi sacentās asprātībā, kurš komiskāk apsaukās Zelenski. Kāds raidījuma dalībnieks nolēma paspīdēt, Ukrainas prezidentu nodēvējot par “хохлопиндосек”, kas ir lingvistiski sarežģīts veidojums, kurā nievājošs ukraiņu apzīmējums “hohols” tiek apvienots ar homoseksuālu cilvēku.

Savukārt Eiropadomes izteiktajam uzaicinājumam Ukrainai un Moldovai sākt iestāšanās sarunas par dalību Eiropas Savienībā (ES), “kremlini” īpaši uzmanību nepievērsa, jo sarunas, viņuprāt, vilkšoties gadu desmitiem un rezultātu tāpat nebūšot. Toties izskanēja līksmība par Ungārijas prezidenta Viktora Orbāna uzlikto veto ES palīdzības paketei Ukrainai. Sašķelta un nespējīga pieņemt lēmumus ES ir krievu lielākais sapnis, kas diemžēl, pateicoties tādiem personāžiem kā Orbāns un Slovākijas premjerministrs Roberts Fico, aizvien vairāk izskatās pēc realitātes.

Par stāvokli frontē, par kuru izteicās arī Putins, tika ziņots, ka ukraiņu karavīri ir iemesti gaļasmašīnā un iet bojā viens aiz otra, kamēr krieviem esot tikai “sanitārie” zaudējumi, proti, ievainotie, bet ne bojāgājušie. Tikmēr Ukrainas armijas ģenerālštābs ziņo, ka līdz 18.decembra rītam Krievijas karaspēka dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā sasnieguši 347 160 karavīrus. Krievi lielījās, ka esot uzlabojuši savu situāciju visā frontes līnijā un drīzumā pāriešot uzbrukumā.

Ar īpašu cinismu kārtējo reizi izcēlās propagandiste Margarita Simonjana, kura paziņoja, ka Odesa ir krievu pilsēta, kuru dibinājusi Krievijas cariene Katrīna Lielā un kuru vēlāk Krievija uzdāvinājusi Ukrainai, tādēļ Ukrainai būtu pateicībā jāskūpsta rokas “matuškai Krievijai”. Šāda retorika būtu līdzvērtīga tam, ja Vācija pieteiktu savas tiesības uz Rīgu, jo to dibināja bīskaps Alberts.

Vienlaikus 17.decembrī pārraidītā intervijā Krievijas valsts televīzijā Putins paziņoja, ka Rietumvalstu bažas par Maskavas iespējamu uzbrukumu kādai NATO dalībvalstij ir “pilnīgas muļķības”. Uz jautājumu, vai Krievija, kas jau nepilnus divus gadus turpina visaptverošu karu Ukrainā, varētu iebrukt kādā NATO dalībvalstī, Putins atbildēja, apsūdzot ASV prezidentu Džo Baidenu par to, ka viņš šādus brīdinājumus izsaka, lai novērstu uzmanību no savām kļūdām Krievijas politikā. Pats Baidens saprot, ka “Krievijai nav iemesla, nav intereses – ģeopolitiskas, ekonomiskas vai militāras – cīnīties ar NATO valstīm”, teica Putins. “Mums nav nekādu teritoriālu pretenziju vienam pret otru, nekādas vēlmes bojāt savas attiecības ar NATO dalībvalstīm,” uzsvēra diktators.

Pozicionējot sevi kā demokrātiskāko valsti pasaulē, kurai sveša citādi domājošo vajāšana, propagandisti, protams, noklusēja ziņu, ka pazīstamajam rakstniekam un dramaturgam Ivanam Viripajevam, kura lugas iestudētas arī Latvijas teātros un kurš pašlaik dzīvo Polijā, aizmuguriski piespriests astoņu gadu cietumsods par viltus ziņu izplatīšanu par Krievijas armiju.

Putina galvenie vēstījumi

Četras stundas ilgušajā preses konferencē, kurā piedalījās tikai ideoloģiski lojāli žurnālisti ar iepriekš sagatavotiem jautājumiem, Putins pauda savus galvenos uzstādījumus par Krievijas iekšpolitiku un ārpolitiku.

ats galvenais, protams, skāra karu Ukrainā, par ko Putins paziņoja: mērķi nav mainījušies un miers būs iespējams tikai tad, kad tie būs sasniegti. Proti, šie mērķi ir Ukrainas denacifikācija, demilitarizācija, valdošās varas nomaiņa un Ukrainas neitralitāte, kas nozīmē, ka Ukrainai, pēc Putina domām, nav tiesību pievienoties NATO. Putins uzsvēra, ka Ukraina, godinot Banderas (viens no ukraiņu nacionālistu kustības līderiem no 1930. līdz 1950.gadiem) piemiņu, esot skaidri pierādījusi sevi kā nacistisku valsti.

Putins kārtējo reizi atkārtoja mantru par to, ka karu Ukrainā esot izprovocējuši Rietumi ar ASV priekšgalā, kas 2014.gadā esot veikuši “valsts apvērsumu” Ukrainā. Krievijas iebrukums Ukrainā esot bijusi tikai un vienīgi pašaizsardzība, kā arī Doneckā dzīvojošo krievu aizstāvība.

Putins daudz piesauca “tradicionālās vērtības”, kuras aizstāv Krievija, un uzsvēra, ka karš Ukrainā esot globāla mēroga sadursme, kurā izšķiras, kāda turpmāk būs pasaule – vai tāda, kurā joprojām valdīs ASV hegemonija, vai daudzpolāra, kurā valstis būšot līdzvērtīgi partneri. Putins vien aizmirsa piebilst, ka šajā “daudzpolārajā pasaulē” nozīme būs tikai lielvalstīm, bet mazās valstis būs tikai to satelīti, kas sadalīti pa lielvaru interešu zonām.

Tāpat Putins apgalvoja, ka kara likme esot Krievijas suverenitāte, kuru apdraudot Rietumi. Viņš pauda, ka Krievija neatdošot savu neatkarību apmaiņā pret desas luņķi, kas ir tieša norāde uz Ukrainu, kas krievu ieskatā par naudu ir pārdevusies “Rietumu saimniekiem”.

Ietekmīgās starptautiskās domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” pētniece Tatjana Stanovaja, analizējot Putina uzstāšanos, norāda, ka Krievijas jaunā pozicionēšanās sastāv no trim galvenajiem elementiem. Pirmais ir tā sauktās tradicionālās vērtības, kuras vairs neaprobežojas tikai ar iekšpolitiku. Krievija cenšas kļūt par konservatīvas civilizācijas paraugu citām valstīm, tostarp Rietumvalstīm.

Otrais elements ir ģeopolitiskā taisnīguma aizstāvja loma. Karš Gazā ir devis Putinam iespēju attēlot Krievijas iebrukumu Ukrainā jaunā gaismā. Kamēr Rietumi piever acis uz Izraēlas militāro operāciju, Putins izsaka arvien vairāk mieru atbalstošu retoriku, kas ir tikai vēl viens veids, kā pieprasīt Rietumiem pārtraukt atbalstu Ukrainai.

Trešais un pēdējais Krievijas jaunā starptautiskā tēla elements ir parādīt sevi kā patiesi suverēnu valsti. Tas varētu nešķist nekas jauns, bet Putins tagad veido ģeopolitisko ietvaru, kurā suverenitāte ietver ekonomiku, kas ir imūna pret ārējiem finanšu instrumentiem, sabiedrību, kas ir aizsargāta no ārējām ideoloģiskām ietekmēm, un stabilu politisko sistēmu, kas konsolidēta ap īpašu ģeopolitisko vienprātību, kā arī spēcīgu armiju un drošības dienestiem.

Savukārt par Putina izteikumiem saistībā ar Krievijas ekonomiku un to skārušo augsto inflāciju – teju 8%, kas negatīvi ietekmējusi iedzīvotāju pirktspēju un dzīves līmeni, – Stanovaja raksta, ka atšķirībā no iepriekšējām uzstāšanās reizēm pēdējā preses konferencē Putins pārsteidzoši nevēlējās ieklausīties sabiedrības locekļu sūdzībās un gandrīz vienmēr nostājās varas iestāžu pusē. “Viņš nepiekrita, ka komunālo un mājokļu pakalpojumu cenas aug negodīgi vai ka pensijas neseko inflācijai. Pat augstajā olu cenā, par ko viņš atvainojās, prezidents vainoja tirgus apstākļus. Citiem vārdiem sakot, Putins uzvedās nevis kā prezidenta amata kandidāts, kurš būtu gatavs pateikt jebko, lai iegūtu sabiedrības atbalstu, bet gan kā līderis, kurš nevienam neko nav parādā,” norāda Stanovaja. Viņa arī uzskata, ka Putins nejūt vajadzību cīnīties, lai iekarotu cilvēkus: viņam jau ir cilvēku atbalsts. Putins neuzskata sevi par politiski neaizsargātu, tāpēc viņam nav jācenšas paaugstināt savus reitingus. Kremlis nemeklēs nekādas priekšvēlēšanu uzvaras – militāras vai citas – pirms marta balsojuma.

Zelenska “izgāšanās”

Par lielu kaunu un neveiksmi propagandisti pasludināja Zelenska vizīti Baltajā namā, jo viņš nav ieguvis cerēto atbalstu. Vienlaikus Kremļa ideologi kārtējo reizi centās pārliecināt Krievijas sabiedrību, ka Ukraina sen jau vairs nav neatkarīga un suverēna valsts, jo ir pilnībā atkarīga no Rietumu naudas. Tiklīdz tā beigsies, beigs pastāvēt arī Ukraina kā valstisks veidojums, pauda propagandisti.

Putins un līdz ar viņu visa apkalpojošā svīta uzsvēra, ka Zelenska vizīte ASV bija galvenais iemesls, kādēļ Ukrainas Bruņotie spēki esot savus karavīrus sūtījuši drošā nāvē kaujas laukā, jo pirms naudas “izlūgšanās” bija vajadzīgi kaut nelieli, bet panākumi frontē.

iemžēl šī ir tā retā reize, kad propagandisti vēlamo neuzdod par esošo. Zelenska vizīte Baltajā namā tiešām nebija veiksmīga. Britu raidsabiedrība BBC raksta, ka amerikāņu palīdzība Ukrainai ir nonākusi strupceļā Demokrātu un Republikāņu savstarpējo nesaskaņu dēļ, kur Republikāņi iestājas pret palīdzību Ukrainai, ja tā netiks sasaistīta ar izmaiņām ASV imigrācijas politikā.

BBC par zīmīgu faktu uzskata to, ka pēc Zelenska tikšanās ar Pārstāvju palātas spīkeru Maiku Džonsonu no Republikāņu partijas, nebija abu amatpersonu kopīgas publiskas uzstāšanās un paziņojuma. BBC ieskatā arī Zelenska “sagaidīšana Baltajā namā bija nepārprotami zemā līmenī, ar minimālu pompu un ceremonialitāti”. “Tā nebija gluži papliķēšana pa muguru un puslīdz “lai veicas”, bet tikpat labi varēja būt. Zelenska kungs, iespējams, ir apceļojis pusi pasaules, taču izredzes, ka Ukraina saņems lielāku militāro atbalstu no ASV, nav uzlabojušās,” secina BBC.

Savukārt starptautiskās drošības politikas eksperts Mārtiņš Vargulis laikrakstam “Diena” atgādināja, ka mainījusies ir arī Baidena retorika. Tā no “mēs atbalstīsim Ukrainu, cik ilgi vajadzēs” ir pārvērtusies par “mēs atbalstīsim Ukrainu tik ilgi, cik spēsim”. Vargulis arī norāda, ka ļoti sliktā situācijā ir Baidens, ņemot vērā to, ka lielākā daļa amerikāņu nevēlas palielināt atbalstu Ukrainai. “Turpmākais ASV atbalsts Ukrainai, ko var atļauties Baidena administrācija, nevar būt pārāk liels un tas arī nebūs liels gan republikāņu pretestības dēļ, gan arī sabiedrības noskaņojuma dēļ. Līdz ar to Baidenam Ukrainas kontekstā nav vieglas izšķiršanās – tas ir starp sliktu un vēl sliktāku,” uzskata Vargulis. Viņaprāt, tomēr atbalsts Ukrainai no ASV būs, tomēr tam būs tendence sarukt, un Ukraina neizbēgami kļūs par ASV iekšpolitiskās kaulēšanās elementu. Tās, protams, nav labas ziņas.