LETA
Aizvadītā nedēļa Krievijas televīzijās pagāja reliģiozas vardarbības zīmē. Proti, nedēļa iesākās ar ziņu raidījumos nemitīgi slavētu Krievijas raķešu uzbrukumu Ukrainai, kuru starptautiskās politikas analītiķi un žurnālisti drīzāk dēvē par teroristisku. Savukārt paši krievi turpināja savus melus par to, ka triecieni tika veikti tikai pa militāro infrastruktūru un rūpnīcām, kas ražo dronus un munīciju. Nedēļas noslēgumā, 7.janvārī, Krievijā tika atzīmēti pareizticīgo Ziemassvētki, kuros klātesoša bija kara tēma – “svētā” Krievijas interešu aizstāvēšana.
Krievijas politikā ar tās prezidenta Vladimira Putina aktīvu iesaisti pareizticīgā baznīca leģitimizē karu, dodot tam savu svētību. Līdz ar to nav brīnums, ka arī Ziemassvētki tika izmantoti ideoloģiskos nolūkos, lai Krievijas ticīgajos radītu sajūtas, ka karam ir reliģisks pamats. Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka Ziemassvētkos Putins tikās ar bojā gājušo karavīru ģimenēm, klāstot, ka tēvi un dēli nav krituši velti, jo savas dzīvības atdevuši par Krievijas interešu aizstāvību.
Šajā tikšanās reizē pārsteidzošākais bija tas, ar kādu pielūgsmi karavīru atraitnes un mazgadīgie dēli, no kuriem daļa bija ģērbti armijas formās, raudzījās uz Putinu. Viena kritušā karavīra sieva pat ar asarām acīs pateicās Putinam par visu, ko viņš darījis Krievijas labā. Tas viss atgādināja zināmu reliģisku ekstāzi, kurā ticīgie pateicas savam līderim par iespēju mirt ticības dēļ.
Jāpiebilst, ka atšķirībā no pagājušā gada, kad Putins aicināja uz pamieru Ziemassvētku laikā, šogad šādi aicinājumi neizskanēja. Visticamāk tādēļ, ka pērn Ukraina pamieru noraidīja, norādot, ka tas ir viltus gājiens, lai Krievijas armija varētu pārgrupēties un sakoncentrēt spēkus. Turklāt bija pamatotas aizdomas, ka Krievijas puse negrasās šo pamieru ievērot.
Pārmet Ukrainai Ziemassvētku “nozagšanu”
Pareizticīgo Ziemassvētki Krievijā iesākās ar pārmetumiem Ukrainai, ka politisku iemeslu dēļ tā saviem iedzīvotājiem ir nolaupījusi Ziemassvētkus. Proti, pēc autokefālijas piešķiršanas Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai 2018.gadā, pērn pirmo reizi ukraiņi Ziemassvētkus svinēja 25.decembrī, nevis 7.janvārī, kad tos svin Krievijā. Tas, protams, saniknoja krievus, kas steidza paziņot, ka ukraiņu “parastie” ticīgie jauno datumu neatzīst. Tas gan neatbilst patiesībai.
“Ukrainas Pareizticīgā baznīca ir ieņēmusi nostāju, ka krievu baznīcā lietotajam Jūlija kalendāram nav reliģiskas nozīmes un ka svētki jāsvin atbilstoši kalendāram, pēc kura cilvēki dzīvo savu ikdienu. Pat pirms šī gada oficiālās maiņas daži Ukrainas pareizticīgie pirmajā gadā pēc Krievijas iebrukuma Ziemassvētkus pārcēla uz decembri. Tehniski izmaiņas svinībās ir ieteikums, un draudzes pašas lemj, kad atzīmēt svētkus. Taču no aptuveni 7500 draudzēm Ukrainas pareizticīgajā baznīcā šogad visas, izņemot 120, pārcēla Ziemassvētku datumu, jo Krievijas iebrukums tuvojas otrajam pilnajam gadam,” pērnā gada nogalē rakstīja laikraksts “New York Times”.
“Lielākā daļa ukraiņu pieņem šo datumu maiņu. Svētku pārcelšana no janvāra uz decembri nemaina Ziemassvētku nozīmi, jo svin nevis Jēzus dzimšanas dienas datumu, bet gan pašu notikumu,” laikrakstam norādīja Kijivas Mohilas akadēmijas reliģijas profesore Ludmila Filipoviča.
Tajā pašā laikā Krievijas televīzijas rādīja Ziemassvētku svinēšanu, protams, “īstajā” datumā, okupētajā Doneckā, kur pateicīgie iedzīvotāji pateicās “atbrīvotājiem”.
Vienlaikus Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils asi nosodīja Ukrainas baznīcas izvēlēto Ziemassvētku svinēšanas datumu maiņu un kārtējo reizi izteica savus pārmetumus Konstantinopoles ekumēniskajam patriarham Bartolomejam I, kurš atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas autokefāliju. Kirils uzsvēra, ka šāds Konstantinopoles patriarha lēmums ir uzskatāms par grēku, par kuru viņam būs jāatbild Pastarās tiesas priekšā. “Konstantinopoles patriarhs nav brīvs cilvēks,” klāstīja Kirils, norādot, ka viņš kalpo Rietumiem.
Mediju zinātņu doktora un žurnālista Riharda Beruga nesen iznākušajā grāmatā “Vara un ticība” ir atrodama intervija ar Bartolomeju I, kurā viņš norāda: “Rīkojāmies pareizi. Miljoniem un miljoniem ukraiņu bija tiesības izveidot savu, neatkarīgu baznīcu. No otras puses Konstantinopolei bija tiesības piešķirt viņiem autokefālas baznīcas statusu.” Savukārt par Krievijas Pareizticīgās baznīcas lēmumu pārtraukt Svētā vakarēdiena kopību ar Konstantinopoles baznīcu ekumēniskais patriarhs atzīmē: “Baznīca Grieķijā ir atzinusi jauno baznīcu Ukrainā. Diezgan drīz citas baznīcas sekos šim piemēram. Es domāju, ka krievu pareizticīgā baznīca nevar pārtraukt Svētā vakarēdiena kopību ar visiem, jo tad tā būs izolēta. Viņiem ir jādomā, ko darīt, vai sadarboties vai lūgt piedošanu, vai darīt ko citu. Tā ir viņu problēma, nevis mūsu”.
Reliģiskais karš 21.gadsimtā
Krievijas propagandisti aizvien pieaugošā intensitātē proponē, ka karš Ukrainā ir “garīgs” karš, kurā, kā īpaši uzsver čečenu specvienības “Ahmet” komandieris Apti Alaudinovs, Dievs jeb gaišie spēki karo pret Sātanu jeb tumsas spēkiem. Alaudinovs visās savās runās atkārto nacistu iecienīto frāzi “Gott mit uns”, sludinot, ka Dievs ir Krievijas armijas pusē. Arī bēdīgi slavenais propagandists Vladimirs Solovjovs nemitējas uzsvērt, ka ir “kristīgs cilvēks”, tādēļ iestājas pret Rietumu “sātanisko vērtību” iznīcināšanu.
Tādējādi Kremļa ideologi gan cenšas uz kara takas nostādīt Krievijas ticīgos iedzīvotājus, gan izsist pacifisma trumpi no pretkara aktīvistu rokām, jo karot pret “neticīgajiem”, taču ir paša Dieva pavēle.
Viena no Londonas Ekonomikas skolas pērnā gada publikācijām veltīta reliģijas un kara attiecībām Krievijā, un raksta autors, Astonas universitātes profesors Luciāns Leustīns, uzskata, ka karš Ukrainā ir 21.gadsimtā pirmais reliģiskais karš. Autoraprāt, patriarha Kirila izteikumi tikai pastiprina Krievijas sabiedrības militarizāciju, atbalstot karu. Militārie kapelāni, kas cīnās kopā ar Krievijas karaspēku, nekavējas raksturot konfliktu kā īstu “garīgo karu”. Savukārt Ukrainas karaspēks aizstāv ne tikai savu valsti, bet visus sekulāros Rietumus un liberālo austrumu pareizticīgo pasauli, kamēr krievi cīnās par tradicionālās pareizticīgās kristietības aizsardzību.
“Reliģiskajām kaislībām un eshatoloģiskajām vīzijām par materiālo un garīgo pasauli ir tieša nozīme vardarbības veicināšanā. Reliģijas ciešā iesaiste Krievijas un Ukrainas konflikta paredzēšanā tika apkopota prezidenta Vladimira Putina 2021.gada rakstā “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”, kurā viņš uzsvēra, ka Krievija un Ukraina ir “viena un tā pati vēsturiskā un garīgā telpa… Ko veidojis Svētais Vladimirs, kurš bija gan Novgorodas kņazs, gan Kijivas lielkņazs un joprojām lielā mērā nosaka mūsu radniecību šodien”. (…) Kopš militārās kampaņas sākuma reliģijas politiskā ideoloģizācija ir bijusi acīmredzama Krievijas virzībā uz Kijivu, kas tiek uztverta ne tikai kā valdības centrs, bet arī kā galvenā reliģiskā vieta.”
Savukārt domnīcas “Air University” rakstā “Negaidītais teologs: reliģisko vēstījumu pieaugums Putina Krievijas valsts identitātes pārveidē” minēts: “Putina teoloģiski atbalstītā Krievijas valsts identitāte nosaka nāciju kā konservatīvo kristīgo vērtību līderi un aizstāvi. Bruņojies ar tādu reliģisku degsmi, Putins izmantoja reliģiju kā ieganstu karam Ukrainā. Piemēram, 2022.gada runā Krievijas Federālajā asamblejā Putins aprakstīja, kā Ukrainas amatpersonas aktīvi represē pareizticīgo baznīcu un tās sekotājus, tostarp ievieš likumus, kas ir pretrunā ar viņu uzskatiem un kultūru. Saskaņā ar Putina reliģisko stāstījumu kristīgajiem ukraiņiem tādējādi bija nepieciešama Maskavas aizsardzība, radot iebrukuma pamatojumu.”
Faktiski Putina izpildījumā karš Ukrainā ir pielīdzināms krusta kariem, kad ticīgie devās atbrīvot Svēto zemi no saracēņiem. Būtībā šāds reliģiskais diskurss piedod jēgu gan karam, gan daudzajām nāvēm un kalpo par mierinājumu kritušo ģimenēm.
“Ņemot vērā satricinājumus Krievijas sabiedrībā pēc Padomju Savienības sabrukuma un tai sekojošās politiskās cīņas, Putinam šādu reliģisku tēmu piesaukšana palīdzēja atjaunot saikni starp krievu tautu un valsti, atgriežot tik ļoti nepieciešamo kultūras vienotības un vēstures sajūtu, ko Putins izmantoja valsts varas tālākai nostiprināšanai. Šāda ziņojuma sūtīšana vislabāk saprotama kā “integrācijas” propagandas forma, kuras mērķis ir veidot cilvēku ilgtermiņa saistības un līdzdalību sabiedrībā, izmantojot iedomātu, mītisku iemeslu. Izmantojot Krievijas Pareizticīgo baznīcu kā reliģisku fonu, Putins pieņēma vairākus pret LGBTQ+ vērstus likumus un jaunus noteikumus, kas cenzē runas brīvību, lai ierobežotu Rietumu kultūras un postmoderno vērtību izplatību. Turklāt, nostiprinot Krievijas Pareizticīgās baznīcas reliģisko autoritāti, Putins padarīja neiespējamu Rietumu baznīcu evaņģelizāciju, tādējādi nostiprinot savu ietekmi pār Krievijas garīgajiem uzskatiem. Kopumā Putina atgriešanās pie reliģijas palīdz saistīt krievu tautu ar jaunu krievu identitāti, kas cenšas paplašināt savu ietekmi un labot padomju pagātnes kļūdas, un tas viss ir viņa autoritātes kontrolē,” teikts rakstā.
