LETA
Aizvadītajā nedēļā Krievijas propagandas raidījumos atkal uzvirmoja kaislības ap notiekošo frontē Ukrainā. Šoreiz fokusā Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka Valērija Zalužnija intervija žurnālam “The Economist”, kurā Zalužnijs norādīja, ka situācija frontē ir nonākusi strupceļā. Protams, šo interviju savās interesēs nekavējās izmantot Kremļa ideologi, paziņojot, ka ar Ukrainu “ir cauri”.
Līdztekus krievi, protams, visu nedēļu gaudās par Izraēlas “kara noziegumiem” Gazā, vienlaikus klāstot, ka “Hamās” noziegumi, lai arī briesmīgi, tomēr nestāvot klāt tām “zvērībām”, kuras ukraiņi esot pastrādājuši Donbasā pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Savukārt, krievu propaganda nelokāmi klusē par 29.oktobrī notikušajiem “pogromiem” Dagestānas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur satrakojies pūlis sagaidīja lidmašīnu no Telavivas, lai meklētu Izraēlas pilsoņus un sarīkotu linča tiesu. Šie notikumi pieminēti netika. It kā tādu vispār nebūtu bijis.
Tāpat nedēļas nogales ziņu raidījumos neizskanēja ne pušplēsta zilbe par to, ka 4.novembrī Ukrainas raķešu triecienā kuģu būvētavai Kerčā, okupētajā Krimā, trāpīts Krievijas raķešu kuģim. Runājot par stāvokli frontē, nav pārsteigums, ka Krievijas sabiedrībai tiek noklusēts arī tas, ko jaunākajā ziņojumā vēsta Lielbritānijas militārais izlūkdienests, – Ukrainas triecienu rezultātā Krievijas pretgaisa aizsardzība cietusi nopietnus zaudējumus. Proti, nedēļas laikā Krievija zaudējusi vismaz četras tālas darbības raķešu zeme-gaiss palaišanas iekārtas.
Mongoļi tatāri ir labāki par Rietumiem
Toties ar inovatīvu vēstures interpretāciju klajā nāca Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš paziņoja, ka Krievijai vienmēr tuvāks esot bijis Eirāzijas, nevis Rietumu virziens, pilnībā noklusējot par Pētera I uzstādījumu “izcirst logu uz Eiropu”. Putins klāstīja, ka vēsture esot pierādījusi: krievu karavadoņa, Novgorodas kņaza un Kijivas lielkņaza Aleksandra Ņevska (1221-1263) izšķiršanās par labu ordai (Mongoļu impērija), nevis Rietumiem bijis vienīgais pareizais ceļš. Rietumi iekarotāji atšķirībā no mongoļiem esot vēlējušies iznīcināt Krievijas tautu, valodu, kultūru un tradīcijas, uzsvēra Putins, tādēļ Ņevska izvēle par labu mongoļiem bijusi vienīgā pareizā.
Vērts atgādināt, ka pazīstamais Krievijas rakstnieks, literatūrzinātnieks un vēsturnieks Boriss Akuņins, kurš pašlaik dzīvo emigrācijā, savās lekcijās, kā arī vairākās grāmatās un intervijās ir uzsvēris, ka mūsdienu Krievijas lielākā nelaime ir tā, ka valsts vēl joprojām dzīvo pēc ordas likumiem un to pārvalda hans.
“Mūsu valsts joprojām netiek pārvaldīta pēc likumiem, bet drīzāk pēc dekrētiem, un tajā pašā laikā tā ir sistēma, kurā valsts nekalpo cilvēkam, drīzāk cilvēki kalpo valstij. Šādā sistēmā nav vietas cilvēktiesībām, ir tikai privilēģijas, kas atkarīgas no vietas struktūrā un lojalitātes autoritātēm. Un šādā sistēmā liela loma ir slepenpolicijai,” savās intervijās atkārtoti ir uzsvēris Akuņins.
Putins ar savu vēstures interpretāciju faktiski leģitimizē ordas kārtību 21.gadsimta Krievijā. Vēl vairāk, Putins paziņoja, ka Krievija pašlaik Ukrainā dara to pašu, ko savulaik Ņevskis, – cīnās pret Rietumu iekarotājiem. Zīmīga detaļa – Putina rīkotajā “preses konferencē” ar galma žurnālistu dalību uz jautājumu, vai, ja jūs 2022.gada 24.februārī būtu zinājis, ka karš Ukrainā būs tik ilgs, būtu sācis “speciālo militāro operāciju”, Krievijas prezidents atbildēja apstiprinoši, piebilstot, ka nebija citas izejas, jo “viņi jau bija mums uzbrukuši”.
Tas viss ierakstās propagandistu naratīvā, ka Ukrainas valstiskums ir erzacs, tādas valsts vēsturiski nav bijis, to pēc savas kaprīzes izveidoja Ļeņins. Patiesībā Ukraina esot Mazkrievija, krievu vēsturiskās zemes, kurām tagad savu ķepu vēlas uzlikt Rietumi. Zīmīgi, ka “Youtube” ir atrodama kāda Krievijas “vēsturnieka” lekcija, kurā tiek “atspēkotas” viena no ievērojamākajiem amerikāņu vēsturniekiem un domātājiem, vairāku grāmatu autora par Centrāleiropas un Austrumeiropas vēsturi Timotija Snaidera lekcijas par Ukrainas vēsturi, kurās Snaiders pierāda, ka Ukrainas valstiskumam ir dziļas vēsturiskas saknes.
Intervija ar sprādziena efektu
Propagandisti visu nedēļu līksmoja par Zalužnija interviju “The Economist”, kurā Ukrainas armijas virspavēlnieks norāda, ka karš ir nonācis strupceļā un “dziļa un skaista izrāviena, visticamāk, nebūs”. Intervijā ģenerālis atklāj, ka viņš par zemu novērtējis Krievijas gatavību upurēt karaspēku, lai paildzinātu karu. “Krievija ir zaudējusi vismaz 150 000 bojāgājušo. Jebkurā citā valstī šādi upuri būtu apturējuši karu,” pauda Zalužnijs. Viņaprāt, lielākais risks ir gadiem ilgs pozicionāls karš, kas novārdzinātu Ukrainas valsti. Pēc ģenerāļa domām, situāciju var mainīt tikai jaunās tehnoloģijas.
Krievi, protams, paziņoja, ka šī intervija nozīmējot to, ka Ukrainas armija atzīst savu sakāvi. Vienlaikus propagandisti uzsvēra, ka saskaņā ar Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova pausto Krievija neuzskata, ka karš būtu nonācis strupceļā, gluži pretēji – Krievija gatavojoties savu mērķu sasniegšanai. Tiesa, netika teikts, kā šī mērķu sasniegšana varētu notikt. Atšķirībā no Zalužnija, kurš situāciju frontē novērtē atskurbinoši skaidri, krievi turpina “dzīt” savu vēlmju domāšanu, ka karu noteikti uzvarēs. Tajā pašā laikā Zalužnija minētais “strupceļš” nozīmē to, ka izredžu uz ātru uzvaru nav nevienai pusei. Krieviem nav neviena argumenta, kas apgāztu to, ka iestājusies zināma pata situācija.
Vērojot propagandistu vēstījumus par stāvokli frontē, nav grūti pamanīt, ka uzsvars tiek likts uz ukraiņu neveiksmēm, uz to, kā krieviem izdevies atvairīt ukraiņu uzbrukumus, taču nav neviena vārda par krievu panākumiem, jo tādu vienkārši nav. Tas, ka neveicas pretiniekam, vēl nenozīmē, ka veicas tev. Taču propagandisti šo vienkāršo patiesību vēlas noklusēt.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka situācija ir ļoti sarežģīta. Lai arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc intervijas parādīšanās nāca klajā ar izteikumiem, ka nekāda strupceļa nav un šāda intervija tikai palīdz agresorvalstij, tomēr saskaņā ar analītiķu vērtējumiem izskatās, ka Zalužnijam ir taisnība.
Intervijā Latvijas Televīzijai Latvijas armijas majors Jānis Slaidiņš atzina, ka Ukrainas karš ir kļuvis pozicionāls, kas nozīmē, ka katra puse atrodas savos nocietinājumos un nekādi strauji uzbrukumi nenotiek. Slaidiņš arī norādīja, ka nekādas pārmaiņas karadarbībā nav gaidāmas līdz pavasarim. Taču pa šo laiku krievi būs izveidojuši pamatīgus nocietinājumus un mīnu laukus, kas nopietni varētu apgrūtināt Ukrainas armijas panākumus nākamajā gadā pēc ziemas beigām. Slaidiņš uzsvēra to pašu, ko teica Zalužnijs, – Ukrainai ir steidzami nepieciešamas jaunākās militārās tehnoloģijas.
Kijivas institūta direktors Antons Hrušeckis laikrakstam “The New York Times” atzina, ka Ukrainā cilvēki kļūst pesimistiskāki. Viņš norādīja, ka cilvēki meklē vainīgos, līdz ar to pieaug dusmas pret pašmāju korupciju, kā arī pret Rietumu sabiedrotajiem, kuri, pēc ukraiņu domām, ir bijuši pārāk lēnīgi un piesardzīgi ieroču piegādē. Hrušeckis min, ka tie, kas atbalsta Zelenski, vairāk sliecas vainot sabiedrotos, savukārt Zelenska politiskie pretinieki pievērš uzmanību korupcijai. Laikraksts arī atsaucas uz aptauju, kas veikta pēc Eiropas Savienības pasūtījuma. Tajā noskaidrots, ka to ukraiņu skaits, kuri apgalvo, ka Rietumi nevēlas, lai Ukraina uzvarētu karā, pēdējā gada laikā ir dubultojies, sasniedzot 30%, iepriekš 15%.
Krievi arī apgalvoja, ka Rietumi esot Ukrainu “norakstījuši”, jo ASV Kongress ir nobalsojis par to, ka no kopējās finansiālās palīdzības paketes Ukrainai un Izraēlai ir jāizņem Ukraina. Tiesa, propagandisti neminēja ne vārda, ka šādam likumprojektam nav cerību iegūt demokrātu pārvaldītā Senāta vairākumu, kā arī to, ka ASV prezidents Džo Baidens ir piedraudējis ar veto uzlikšanu likumprojektam, ja tajā nebūs iekļauta palīdzība Ukrainai.
Ukraiņi esot zvēriskāki par “Hamās”
Krievi, vēstot par situāciju Gazā un tajā bojāgājušajiem, atsaucas tikai uz teroristu pārvaldītās Gazas varas iestāžu minēto statistiku, kas tiek pasniegta kā neapstrīdama patiesība. Tiek rādīti dažādi video un foto, par kuru autentiskumu skatītājiem nav iespējams pārliecināties.
Ne velti laikraksts “The New York Times” ir norādījis, ka Izraēlas karš ļoti lielā mērā notiek arī informatīvajā telpā un sociālajos medijos. Laikraksts izpētījis, ka ļoti daudzi video un foto ar civiliedzīvotāju upuriem, lai arī ir autentiski, ir no pavisam citiem kariem. Ļoti daudzi attēli un video, kurus “Hamās” vēlas iztēlot par šim karam piekrītošiem, patiesībā ir uzņemti Sīrijas kara laikā.
Propagandists Vladimirs Solovjovs, vispirms izsakot formālu līdzjūtību Izraēlai, pēc tam nikni tai uzbruka, pārmetot, ka Izraēla neesot izteikusi nekādu līdzjūtību par “masveidīgo civiliedzīvotāju nogalināšanu” Donbasā. Solovjovs arī apgalvoja, ka ukraiņu “zvērības” pret Ukrainas krievvalodīgajiem esot bijušas vēl šausmīgākas par “Hamās” pastrādātajām.
Lai pierādītu savu taisnību, Solovjovs demonstrēja visnotaļ safabricētu sižetu, par kura autentiskumu nav iespējams pārliecināties, kurā kāds it kā krievu gūstā saņemts ukraiņu karavīrs stāsta, ka kāds viņa biedrs Mariupolē ir nogalinājis veselu ģimeni un pēc tam paziņojis, ka ar mirušo sievieti vēlas stāties intīmos sakaros, ko arī izdarījis. Te gribas teikt, ka kaut ko tādu var izdomāt tikai krievi, par kuru veiktajām ukraiņu sieviešu, ieskaitot pusaudzes un zīdaiņus, nežēlīgajām izvarošanām ir savākts pietiekami daudz pierādījumu. Tāpat Solovjovs turpināja atražot melus, ka visas zvērības Bučā un Mariupolē, ieskaitot pēdējā dzemdību nama sabombardēšanu, ir veikuši paši ukraiņi.
Gazas joslā notiekošais ir piešķīlis jaunu liesmu padzisušajam propagandas ugunskuram, un, redzot, cik veiksmīgi “Hamās” darbojas informatīvajā telpā, propagandisti ar jaunu sparu ir metušies dažādu viltojumu radīšanā par Ukrainas karaspēku, montējot it kā autentiskas intervijas ar it kā gūstā saņemtiem ukraiņiem. Skaidrs, ka šie stāsti ir domāti pašmāju sabiedrībai, lai attaisnotu milzīgo bojāgājušo skaitu un novērstu dažādu bīstamu jautājumu rašanos, kādēļ šis karš nepieciešams.
