EIROPAS PARLAMENTĀ: Bēgļu pieplūdums ir visu valstu problēma; ES ir nepieciešama gudri un mērķtiecīgi vadīta migrācija

Pagājušā gada decembrī tika panākta vēsturiska vienošanās par Eiropas Savienības (ES) patvēruma sistēmas reformu. Tas ir apjomīgs noteikumu kopums, kas nosaka stingrāku Eiropas Savienības robežu aizsardzību un migrācijas kontroli ar mērķi samazināt nelegālo migrāciju. Jau ilgstoši ES un tās dalībvalstis centušās izveidot efektīvu, humānu un drošu Eiropas migrācijas politiku.

“Jaunie noteikumi mums ļaus nostiprināt kontroli pār ārējām robežām un samazināt migrācijas spiedienu uz ES dalībvalstīm, īpaši tām, kas atrodas pie ES ārējām robežām un pakļautas organizētām migrācijas operācijām,” stāsta Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Dace Melbārde, uzsverot, ka “eiropiešiem, nevis cilvēku kontrabandistiem ir jālemj par to, kas ieceļo un uzturas Eiropā.”

Migrācija arī kā ierocis

Pēc traģiskajiem notikumiem Vidusjūrā 2015. gada aprīlī ES valstu un valdību vadītāji vienojās mobilizēt visus centienus, gan lai novērstu vēl lielāka skaita cilvēku bojāeju jūrā, gan risinātu jautājumus saistībā ar migrācijas pamatcēloņiem. EP ārkārtas sanāksmē jau tolaik tika nolemts rīcības pasākumos koncentrēties uz četrām galvenajām jomām – pastiprināt klātbūtni jūrā, cīnīties pret cilvēku tirgotājiem, novērst nelikumīgas migrācijas plūsmas un pastiprināt iekšējo solidaritāti un atbildību.

“Dzīvojam vienotā Šengenas zonā, kas ļauj mums brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm. Lai šī pārvietošanās brīvība būtu iespējama, visām dalībvalstīm ir jāspēj vienoties, ko mēs esam gatavi laist iekšā šajā brīvības telpā, kādi ir noteikumi ieceļotājiem un kā attiecīgi nosargāt ES ārējo robežu. 2015.gadu atceramies kā migrācijas krīzes laiku, kad dalībvalstīm bija ļoti atšķirīga pieeja. Kā piemēru var minēt Vāciju un Dāniju, kas abas atvēra savas durvis migrācijai. Patlaban redzam, ka šīs valstis tomēr netiek galā ar šo iebraukušo cilvēku integrāciju. Neviens nav ieguvējs no situācijas, kur veidojas paralēlas sabiedrības, kas it kā ir daļa no valsts, bet reizē arī nav. Šo gandrīz desmit gadu laikā dalībvalstis ir guvušas rūgtu pieredzi un to migrācijas politika ir kļuvusi pragmatiskāka un piesardzīgāka. Jāatzīmē, ka atsevišķas eiropiešu grupas un politiskie spēki aizvien skaļāk runā par to, ka līdzšinējā ES migrācijas politika ir izgāzusies. No šodienas skatpunkta raugoties, Latvijas valsts piesardzīgā pozīcija, par kuru tikām kritizēti gan iekšēji, gan ārēji, ir sevi attaisnojusi,” stāsta D.Melbārde.

Kā norāda EP deputāte, vēl aizvien īpašu spiedienu izjūt tieši Vidusjūras valstis. Piemēram, rudenī ārkārtas situācija izveidojās Itālijā, Lampedūzas salā, kur divu dienu laikā laivās ieradās 7000 cilvēku, pilnībā paralizējot uzņemšanas centra darbu. Diemžēl daudzi cilvēki šajā bīstamajā ceļā, nepiemērotajām un pārkrautajām laivām apgāžoties, zaudēja dzīvības.

“Lielākā vai mazākā mērā pilnīgi visi eiropieši migrācijas pieplūdumu saredz kā problēmu. Vidēji 28% eiropiešu imigrāciju un karu Ukrainā uzskata par divām vissvarīgākajām problēmām, ar ko patlaban saskaras ES. Un, lai arī Latvijas iedzīvotājiem karš Ukrainā šķiet daudz aktuālāks – 42%, tomēr imigrācijas problēmas ir otrajā vietā ar 24%. Savukārt, piemēram, vāciešu vērtējumā imigrācija ir pirmajā vietā – 43% un karš otrajā – ar 34%,” stāsta D.Melbārde.

Tas skaidrojams ar to, ka Vāciju daudzi imigranti ir izvēlējušies par savu galamērķi. Piemēram, pagājušā gada oktobrī kopumā 66% pirmreizējo patvēruma pieteikumu iesniegti četrās ES valstīs – Vācijā (34 000 tūkstoši cilvēku vienā mēnesī), Itālijā, Francijā un Spānijā.

Ekonomisko migrantu noteikšana

Reforma paredz kopēju migrācijas un patvēruma sistēmas izveidi. Visā Eiropā būs vienāda attieksme pret patvēruma meklētājiem, ātri nošķirot bēgļus no ekonomiskajiem migrantiem.

“Jaunie noteikumi par drošības pārbaudēm nozīmē obligātu un efektīvu kontroli uz ES ārējās robežas, lai personu, kam patiešām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, lietas varētu skatīt paātrinātā procedūrā. Savukārt tos, kas ieradušies tikai ekonomiska labuma meklējumos no salīdzinoši drošas valsts, paredzēts daudz operatīvāk nogādāt atpakaļ mītnes zemēs. Tāpat īpaši uzraudzītas tiks personas, kuras rada draudus drošībai,” skaidro D.Melbārde, turpinot, ka paredzēts ieviest vienotu sistēmu, kas ļaus pienācīgi identificēt katru patvēruma meklētāju, lai novērstu neatļautu pārvietošanos starp dalībvalstīm Šengenas zonas iekšpusē.

ES stiprinās sadarbību ar trešajām valstīm, lai nodrošinātu robežpārkāpēju atgriešanu. Tas nozīmē finansiālu atbalstu šīm valstīm, lai tās nevis veicinātu, bet gan iesaistītos migrācijas plūsmas novēršanā. ES plāno veidot ilgtermiņa sadarbību, piemēram, ar Āfrikas valstīm, lai palīdzētu tām risināt migrācijas cēloņus. Tajā skaitā ir ļoti svarīgi veidot starptautiskas alianses, lai izlēmīgi vērstos pret cilvēku kontrabandistiem un to finansēšanas tīkliem.

2023. gadā:
● Vairāk nekā 100 000 nelegālie robežšķērsošanas gadījumi bija Sīrijas valstpiederīgo izraisīti. Tiem seko gvinejieši un afgāņi
● Sievietes pērn veidoja tikai 10% no visu neregulāro šķērsojumu kopskaita, bet vēl 10% – bērni
● Vidusjūras vidusdaļa bija visaktīvākais migrācijas ceļš uz ES, kur notika divi no pieciem nelikumīgajiem šķērsojumiem (41%), kam seko Rietumbalkāni (26%) un Vidusjūras austrumu daļa (16%)
● Nelegālo robežšķērsošanas gadījumu skaits pie ES ārējās robežas kopumā sasniedza aptuveni 380 000, ko izraisīja caur Vidusjūras reģionu ieceļotāju skaita pieaugums. Tas ir augstākais līmenis kopš 2016.gada
Avots: frontex.europa.eu

Migrācijas politikas kontekstā ekonomiskais aspekts ir ļoti būtisks. ES dalībvalstīm ir nepieciešamas gan darbarokas, gan atsevišķās jomās arī augsti kvalificēti speciālisti. Tādējādi ES ir nepieciešama gudri un mērķtiecīgi vadīta migrācija, kas šīs vajadzības nodrošina. Turklāt šai politikai ir jābūt salāgotai ar katras valsts vajadzībām. Katra dalībvalsts ir pirmkārt tiesīga lemt, kas un ar kādu nolūku ieceļos un uzturēsies viņu zemē.

Migrācijas un patvēruma sistēmas centrālais elements, tā sauktā Dublinas sistēma, paliek nemainīga, proti, cilvēkam ir jāmeklē aizsardzība tajā valstī, kurā viņš ieceļo vispirms. Līdz ar to vislielākais spiediens joprojām ir uz ES dienvidu valstīm. Tomēr plānots ieviest solidaritātes mehānismu, kam Centrāleiropas valstis, īpaši Ungārija, pretojas. Solidaritāte paredz, ka ikviena dalībvalsts iesaistās migrācijas problēmas risināšanā, un, piemēram, valstis, kas atsakās uzņemt patvēruma meklētājus, var maksāt finansiālu kompensāciju.

Svarīgā izpratnes maiņa

D.Melbārde skaidro, ka mēs Baltijas reģionā, savukārt, saskaramies ar Krievijas organizētiem hibrīduzbrukumiem un mēģinājumiem pārvērst migrāciju par ieroci, lai destabilizētu situāciju mūsu valstīs un iedragātu mūsu valstu reputāciju.

“Latvija sargā ES ārējo robežu ar divām mums nedraudzīgām valstīm – Krieviju un Baltkrieviju. Esam panākuši partneru pilnīgu izpratni, ka notiek migrācijas pārvēršana par ieroci un ka šī organizētā migrācijas plūsma uz mūsu robežām ir Krievijas hibrīduzbrukums. Mums ir jāstrādā pie tā, lai ārējo robežu nostiprināšanai piesaistītu lielāku ES finansējumu,” prioritātes iezīmē D.Melbārde.

Latvijai jaunajā regulējumā ļoti svarīgi ir nosacījumi, kas paredz rīcību krīzes situācijās, uzsver EP deputāte, norādot – “kopumā mūsu reģionam ļoti nozīmīga ir šī izpratnes maiņa, ka ES ārējās robežas ir jāsargā, ka tas ir jautājums, kas skar visu ES, un attiecīgi visām dalībvalstīm ir jāuzņemas atbildība un jāsniedz ieguldījums.”

— Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā