Pēdējās nedēļās sabiedrības redzeslokā
nonākuši nopietni jautājumi par sabiedrisko mediju situācijas
atspoguļojumu uz Polijas-Baltkrievijas robežas – ne tikai
izvērsta virkne publisku diskusiju par atspoguļojuma ētiskumu un
korektumu, bet arī saņemti vairāki politiķu pārmetumi par
žurnālistu darbu, un pamanāma politisko spēku iesaiste
sabiedrisko mediju redakcionālās politikas ietekmēšanā. Tā ir
ļoti nopietna problēma, kuru nepieciešams risināt. Tādēļ,
iestājoties par demokrātiskas valsts vērtībām, tostarp vārda
brīvību un mediju redakcionālo neatkarību, Latvijas Mediju ētikas
padome ir sagatavojusi vēstuli, piedāvājot savu viedokli un
redzējumu par esošo situāciju.
Jebkuras spēcīgas demokrātiskas valsts pamatā
ir neatkarīgi mediji. Diemžēl Latvijā joprojām varam vērot
situāciju, kurā politiskie spēki cenšas ietekmēt to, kādu
saturu medijiem vajadzētu pārraidīt. Ne reizi vien dzirdēti
pārmetumi, piemēram, par to, ka nav izmantoti “pareizie”
informācijas avoti, intervēti neatbilstoši cilvēki vai žurnālists
nav ievērojis objektivitāti. Dzirdamas pat tik kliedzošas frāzes,
ka mediji, īpaši sabiedriskie, darbojas pretēji sabiedrības un
valsts interesēm. Tas veicina ne tikai naidīgo mediju efektu un
mediju apdraudējumu, bet šajos pārmetumos ir vērojama arī
sabiedrisko mediju instrumentalizācijas tendence ar mērķi mazināt
redakcionālo neatkarību. Mediju redakcionālajai neatkarībai ir
ārkārtīgi būtiska loma – ikvienam redaktoram ir jābūt
brīvībai neatkarīgi pieņemt lēmumus, jo tikai tā iespējams
atklāt vai vismaz tuvoties patiesības atklāšanai. Tikpat būtiska
ir arī žurnālistu autonomija – veidojot reportāžas no notikuma
vietas, žurnālistam ir jābūt tiesībām pieņemt daudzus lēmumus
acumirklī, izvērtējot, ko intervēt, ko atspoguļot vairāk vai
mazāk. Nav šaubu, ka politiķiem, tāpat kā ikvienam demokrātiskas
valsts iedzīvotājam, ir tiesības uz vārda brīvību, un
konstruktīvai žurnālistu kritikai ir jābūt. Taču, ja politiķu
tiesības brīvi izteikties tiek izmantotas, lai ietekmētu medijus
un veicinātu to pašcenzūru, tas nav pieņemami.
Atspoguļojot situāciju uz Polijas-Baltkrievijas
robežas, žurnālistiem nākas saskarties ar dažādiem
apgrūtinājumiem – piemēram, piekļūšana robežai ir gana
ierobežota, kas nereti liek žurnālistiem vadīties no sekundāriem
avotiem. Žurnālistiem ir jāspēj strādāt arī šādos, proti,
krīzes apstākļos, un, vērtējot sabiedrisko mediju, īpaši
Latvijas Televīzijas (LTV), par ko izskanējusi virkne pārmetumu,
veikumu, Latvijas Mediju ētikas padome uzskata, ka kopumā tiek
veidoti daudzpusīgi un visaptveroši sižeti. Situācija uz
Polijas-Baltkrievijas robežas tiek atspoguļota no daudzām
šķautnēm, ietverot viedokļus un redzējumu gan no Polijas,
Eiropas Savienības un NATO, gan no Baltkrievijas un Krievijas puses.
Tāpat visaptveroši tiek stāstīts arī par uz robežas
“iestrēgušajiem” bēgļiem, kas burtiski tiek izmantoti kā
ieroči šajā krīzē. Ja raugāmies uz atsevišķiem LTV sižetiem,
dažkārt patiesi varam novērot kļūmes vai subjektīvu lēmumu
pieņemšanu, kas citiem var šķist kā neprofesionāla rīcība.
Taču nav nekāda pamata domāt, ka LTV sižetos ir redzamas
profesionālās ētikas kļūdas un medijs nav darbojies sabiedrības
un valsts interesēs. Latvijas Mediju ētikas padomes viedoklis un
situācijas izvērtējums ir balstīts žurnālistu profesionālās
ētikas un mediju ētikas pamatos, un, pat ja sabiedrisko mediju
“dārzā ir vērojami daži akmeņi”, tas nedod tiesības
politiķiem izdarīt spiedienu un iejaukties mediju, it īpaši
sabiedrisko, redakcionālajā darbībā un neatkarībā.
Atgriežoties pie iepriekš pieminētās kritikas,
ir skaidrs, ka konstruktīva un pamatota kritika ir vēlama un
vajadzīga – kā politiķu, tā arī žurnālistu darbā. Ikvienam
ir tiesības paust savu viedokli, ievērojot vispārpieņemtās
komunikācijas un ētikas normas. Taču publiskajā telpā
izskanējušie viedokļi bieži vien tiek pārprasti, pārspīlēti
vai interpretēti konkrētā veidā. Tas varētu būt viens no
iemesliem, kādēļ ir vērojami gadījumi, kad žurnālisti politiķu
izteikumus ir uzvēruši pārāk saasināti, viennozīmīgi saredzot
tos kā politisko spiedienu un draudus demokrātijai. Ne vienmēr
žurnālistu darbam veltītā kritika tiek uztverta veselīgi, un tas
iet roku rokā arī ar mediju kritikas žanru, kas Latvijā ir
būtiski jāattīsta. Konstruktīva mediju kritika ir ārkārtīgi
nepieciešama, un tas ir nozīmīgs aspekts mediju politikas
pamatnostādņu un mediju politikas attīstības kontekstā. Lai
nebūtu politiskā spiediena, ir jābūt profesionālajam, kas
nozīmē, ka mediju darbā ir jāsaglabā veselīga attieksme pret
kritiku un vienmērīgi augsta kvalitātes latiņa jebkuros
apstākļos.
Tikpat būtisks apsvērums kā konstruktīva un
pamatota kritika, ir savstarpējā cieņa, kuras trūkumu varam
novērot publiskajās diskusijās kā medijos, tā arī sociālajos
tīklos. Ikviens no mums ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, tādēļ
Latvijas Mediju ētikas padome aicina politiķus, žurnālistus un
sabiedrību kopumā izturēties ar savstarpēju cieņu arī tad, ja
viedokļi konkrētos jautājumos nesakrīt. Saprotošas, cieņpilnas
un uz demokrātijas vērtībām balstītas sabiedrības veidošana ir
mūsu visu atbildība. Tikai darbojoties kopā, varēsim sasniegt
vēlamo, vienlaikus mazinot saspīlējumu arī mediju un politiķu
attiecībās.
Biedrība “Latvijas Mediju ētikas padome”
dibināta 2018. gadā, apvienojoties kopumā 15 mediju nozares
asociācijām un uzņēmumiem. Šobrīd biedrībā ir 33
biedri, pārstāvot
visu formu un žanru medijus, mediju asociācijas un organizācijas,
kas darbojas mediju jomas pētniecībā. Biedrības valdes
priekšsēdētājs ir Jānis Lielpēteris. Sūdzības Mediju ētikas
padome izskata deviņu cilvēku sastāvā.
Papildu informācija: “Lmepadome.lv”.
Informācija par Mediju ētikas padomes darbu
sagatavota ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu līdzdarbības
līguma par valsts pārvaldes uzdevuma – sabiedrības kritiskās
domāšanas stiprināšana attiecībā uz mediju saturu un mediju
atbildīguma veicināšana – veikšanu ietvaros
