Viktorija Slavinska-Kostigova
Lauksaimnieki visā Eiropā vēlas godīgi darīt savu darbu un saņemt godīgu atalgojumu par pūlēm – norāda Eiropas Parlamenta (EP) sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas loceklis Juozs Oleks (Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija). Otrs Lietuvas pārstāvis EP Bronis Rope (Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība), kas līdzdarbojas Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā, uzsver, ka lauksaimnieku protestu kontekstā šobrīd neatrisināts palicis jautājums par tiešo maksājumu izlīdzināšanu.
Abi lietuviešu deputāti darbojas EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā, no Latvijas šobrīd neviens deputāts nav tieši atbildīgs par lauksaimniecības politikas jautājumiem Briselē.
Lietuvas zemnieku galvenās prasības
“Tiešo maksājumu izlīdzināšana saistīta ar augstākiem ienākumiem Baltijas valstu lauksaimniekiem. Mums jau ir izdevies nodrošināt vairāk tiešo maksājumu, taču mēs nevaram pie tā apstāties. Manuprāt, visiem EP deputātiem no Baltijas valstīm vajadzētu apvienoties un strādāt kopā, lai pārliecinātu Komisiju un Padomi beidzot šo jautājumu atrisināt,” savu pozīciju skaidro B.Rope.
Viņaprāt, lielākā daļa protestējošo zemnieku prasību nav tieši saistītas ar Eiropas Savienības (ES) lēmumiem. Atsevišķos gadījumos valdību pieļauto kļūdu dēļ tiem ir jāvēršas pie Eiropas institūcijām, lai tās palīdzētu uzturēt dialogu un novērst sarežģījumus. Kā piemēru politiķis min pastāvīgo zālāju atjaunošanas jautājumu Lietuvā, kur atbildes uz lauksaimnieku organizāciju jautājumiem par nosacījumiem tika rastas Eiropas Komisijā.
J.Oleks, komentējot lauksaimnieku prasības, uzsver, ka katrs zemnieks vēlas veicināt kvalitatīvas, veselīgas un pieejamas pārtikas ražošanu, iztiekot bez nesamērīgām prasībām. “Zemnieki vēlas iegūt godīgas cenas par pārtiku, ko viņi ražo, vēlas tikt atzīti par svarīgu sabiedrības daļu un grib arī būt neatņemama daļa no centieniem aizsargāt laukus no klimata pārmaiņu sekām,” saka EP Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas (AGRI) loceklis.
Lietuvas zemnieki līdz šim valdībai izvirzījuši sešas galvenās prasības: atcelt pienākumu atjaunot zālājus, atjaunot veco iezīmētas dīzeļdegvielas lietošanas režīmu, atcelt akcīzes nodokļa palielinājumu sašķidrinātajai naftas gāzei, risināt piena krīzi, atteikties no aizsargājamo teritoriju paplašināšanas un apturēt Krievijas graudu tranzītu. Līdzīgas prasība ir arī Latvijas zemniekiem.
“Visas šīs prasības ir saistītas ar nepārdomātiem valdības lēmumiem, kas pieņemti, neapspriežoties ar lauksaimniekiem. Iepirkuma cenām strauji krītoties, uzņēmējdarbības apstākļi ir būtiski pasliktinājušies. Valdība varēja sasniegt dažādus plānotos mērķus, neskarot lauksaimniecību, taču tas netika izdarīts,” galveno kritiku skaidro B.Rope.
Uz nepieciešamību ātri aizliegt Krievijas pārtikas un lauksaimniecības produktu importu norāda arī J.Oleks. “2023.gadā desmit mēnešu laikā ES valstis no Krievijas importēja pārtikas produktus par 2,2 miljardiem eiro. Šie produkti nonāca arī Baltijas valstu noliktavās, kropļojot tirgu, un par tiem samaksātā nauda pildīja diktatora Putina kabatas,” pauž J.Oleks.
Problēmas nacionālajā līmenī
J.Oleks atbalsta mierīgus un konstruktīvus protestus. “Katram ir tiesības paust savu neapmierinātību, tomēr žēl, ka lauksaimniekiem šķiet, ka viņiem ir jākliedz, lai tiktu uzklausīti.”
“Lauksaimniekiem ir tiesības rīkot protestus, lai nodrošinātu viņu prasību uzklausīšanu. Ir skaidrs, ka galvenā problēma ir ienākumu samazināšanās, kas bieži vien nesedz ražošanas izmaksas. Būtiski sadārdzinājušies nepieciešamie resursi, bet iepirkuma cenas samazinājušās. Lauku saimniecībās ir ieguldīts ievērojams naudas apjoms, ir aizņēmumi, bet cilvēki baidās visu pazaudēt,” tā lauksaimnieku problēmu saredz B.Rope.
Abi politiķi uzskata, ka ne vienmēr vainojama ir Briseles birokrātija. Viņi skaidro, ka liela daļa birokrātijas, kas apgrūtina lauksaimnieku ikdienu, ir radusies, pārceļot daudzus ES noteikumus “uz katras valsts nacionālo likumdošanu”.
B.Rope uzskata: “Kad vietējās varas iestādes kaut ko sasniedz, tās saka, ka tas ir vietējo politiķu veikums, bet, kad tiek izvirzītas noteiktas prasības, tās pastāvīgi vaino Eiropu. Tomēr bieži tā nav. Lauksaimniekiem ir jānodrošina visi apstākļi, lai varētu koncentrēties uz galveno uzdevumu – piegādāt tirgū drošu, kvalitatīvu produkciju. Citi uzdevumi nevar aizēnot šo darbību.”
Joprojām atbalstām Krievijas ekonomiku
Samilzušajā “Ukrainas graudu jautājumā” B.Rope uzskata, lai arī Ukrainas graudi tranzītā iet caur Lietuvu, valsts tirgu tas neietekmē. “Ukrainai ir vajadzīgs atbalsts. Manuprāt, ja visas valstis būtu ieviesušas noteikumus, lai tranzīts paliktu kā tranzīts, tad problēmu nebūtu. Lielākā problēma paliek tā, ka ES tirgū joprojām nonāk Krievijas graudi, kas varētu arī būt no Ukrainas nozagti graudi. Mēs joprojām atbalstām Krievijas ekonomiku,” viņš saka.
Arī J.Oleks atbalsta palīdzības sniegšanu Ukrainai, jo “tā aizstāv Eiropas brīvību, vērtības un dzīvesveidu no Krievijas agresora”.
“Diemžēl dažu subjektu peļņas gūšanas un spekulāciju dēļ, kas izraisīja graudu cenu kritumu Eiropā, solidaritātes virzieni kļuva pretrunīgi, un Krievija liekulīgi un vienpusēji izstājās no Melnās jūras līguma. Tas veicināja Ukrainas graudu zagšanu. Mums bija jānodrošina, lai Ukrainas graudi, kas paredzēti eksportam uz trešajām valstīm, nepaliktu Eiropā. Turklāt nevaram aizmirst, ka graudu eksporta problēmu ļoti saasina mūsu transporta sistēmas nepilnības, īpaši atšķirības dzelzceļa sliežu ceļu satiksmē. Ir jānodrošina raitāki transporta savienojumi Austrumeiropā un jāpievērš lielāka uzmanība tā savienošanai ar Eiropas autoceļu un dzelzceļa transporta sistēmu,” uzsver J.Oleks.
Klimatu pirmie izjūt lauksaimnieki
Lai arī vairākus protestus izraisījusi tā saucamā “zaļā politikas programma”, B.Rope ir pārliecināts, ka “zaļā programma lauksaimniecību ir ietekmējusi minimāli”. “Pieņemot jauno Kopējās lauksaimniecības politikas finanšu periodu, zaļā darba kārtība netika iekļauta. Tā tika izsludināta vēlāk. Šobrīd par šo klīst daudz baumu, tāpēc tas rosina protestus. Dalībvalstis var efektīvi īstenot zaļos mērķus, neietekmējot lauksaimniecību negatīvā ziņā. Ir tikai pareizi jāplāno un jāatlasa veicamie pasākumi,” norāda politiķis.
B.Rope saskata problēmu laika trūkumā, kura dēļ “noteiktas prasības tiek piemērotas vienādi visiem”, tomēr, ja pārtikas nodrošinājums ir prioritāte, prasību izskaidrošanai zemniekiem būtu jāvelta vairāk laika.
J.Oleks uzsver, ka lauksaimnieki vienmēr ir pirmie, kas izjūt klimata pārmaiņu sekas. “Neuzskatu, ka zemnieki nostājas pret nepieciešamību apturēt klimata pārmaiņas, saglabāt bioloģisko daudzveidību vai dabas atjaunošanu. Tomēr, izstrādājot zaļās pārejas plānus, mums ir jānodrošina pietiekams atbalsts šo pārmaiņu virzīšanai. Ekonomiskajai darbībai jāpaliek par mūsu vides neatņemamu sastāvdaļu. Piemēram, jaunas genoma augu selekcijas tehnoloģijas var veicināt noturīgāku un ilgtspējīgāku lauksaimniecības pārtikas sistēmu un Zaļā kursa mērķu īstenošanu,” skaidro J.Oleks.
Kā būtisku problēmu viņš min arī nevienlīdzīgos tiešmaksājumus: “Baltijas valstīs lauksaimnieki saņem tiešmaksājumus, kas ir ievērojami zemāki nekā vidēji ES. Ja vēlamies panākt patiesi taisnīgu pāreju uz zaļāku un noturīgāku ekonomiku, mums jānodrošina, lai tiešmaksājumi sasniegtu ES vidējos rādītājus.”
(Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā)
