Latvijas Mikologu biedrība jautā, kas kopīgs gļotsēnēm un sēnēm. Un atbild, ka uz šo jautājumu sava atbilde ir 2026. gada gļotsēnei – vīnogķekaru dzelksnītei – tai garšo sēnes un patīk uz tām augt!
Vīnogķekaru dzelksnīte Badhamia utricularis ir pasludināta par Gada gļotsēni 2026. Vairāk par vīnogķekaru dzelksnīti stāsta Vija Sīmansone un Julita Kluša.
Plazmodija stadijā, kad tā kā dzeltena, dzeltenoranža pusšķidra masa barošanās procesā pārvietojas pa kritalu, tā nereti ar visu savu būtību pārklāj kādu vairāk vai mazāk klājenisku koksnes sēni. Plazmodijs var sasniegt pat pusmetru garu klājienu, atsevišķos gadījumos pat vēl vairāk. Neviena cita gļotsēņu suga tik uzskatāmi un lielās platībās ar sēnēm nebarojas. Barošanās procesā plazmodijs pārvietojas, plešas lielāks vai samazinās. Latvijā novērots, ka dienas laikā plazmodijs pārvietojies pat par 20 cm.
Kad ir gana paēdusi, vīnogķekaru dzelksnīte veido lodveida līdz pilienveidīgus augļķermeņus, kas pa vairākiem kopā karājas dzeltenīgās, garās, pavedienveidīgās kājiņās. Nobriestot tie maina krāsu no dzeltenas, dzeltenoranžas uz brūnāku, līdz pat gandrīz melnai krāsai, sporu stadijā kļūstot pelēki un mazliet zaigojoši.
Gļotsēnēm ir sezonāls raksturs, un vīnogķekaru dzelksnīte pieder pie retajām sugām, kas tipiski sāk augt tikai vēlā rudenī. Zinot to, ka šī gļotsēne labprāt barojas ar sēnēm, tas ir ļoti saprotami, jo, lai ar tām barotos, sēnēm vispirms jāpagūst izaugt. Plazmodija stadijā un ar jauniem augļķermeņiem vīnogķekaru dzelksnīte ir novērota galvenokārt oktobrī un novembrī, bet siltākās ziemās arī decembrī un janvārī; nobriedusi var saglabāties visu ziemu, retumis līdz pat vasaras sākumam.
Atkarībā no laika apstākļiem tā var nobriest nedēļas līdz pāris mēnešu laikā. Uznākot salam, attīstība apstājas, bet siltākā laikā var atkal turpināties. Plazmodija stadijā nelabvēlīgu apstākļu pārlaišanai izveidojas ciets sklerocijs. Pasaulē ir bijis gadījums, kad atdzīvināts vairāk nekā 100 gadus sausā kastītē nogulējis šīs sugas sklerocijs.
Uz pavasara pusi atrastās vīnogķekaru dzelksnītes, kas jau visas sporas (tās ir tumši brūnas) izbirdinājušas, atgādina striķīšos iekārtus saplīsušus baltus balonus.
Latviskais sugas nosaukums “vīnogķekaru” iegūts pēc Ivara Leimaņa ierosinājuma, vērojot vīnogu ķekariem līdzīgās augļkopas. Savukārt ģints nosaukums “dzelksnītes” tapis pēc Sanda Laimes ierosinājuma, pievēršot uzmanību augļķermeņu iekšējām struktūrām, kapilīcijam, kas atgādina sīkus baltus dzelksnīšus.
Gļotsēņu noteikšanai nereti nepieciešams mikroskopiski izpētīt to iekšējās struktūras, tai skaitā sporas. Dzelksnītes ir starp retajām gļotsēņu ģintīm, kuru sugu sporas mēdz grupēties. Vīnogķekaru dzelksnītes sporas mēdz grupēties pa 7-10, tomēr grupas viegli izjūk.
Lai arī katrs atsevišķais augļķermenis ir ļoti mazs, tā diametrs tikai 0,5-1,5 mm, kopējais nobriedušas vīnogķekaru dzelksnītes pārklātais laukums var sasniegt plaukstas lielumu un pat vēl lielāku platību. Tādējādi to var pieskaitīt pie salīdzinoši viegli ieraugāmām sugām. Savukārt raksturīgais izskats – vīnogām līdzīgie augļķermeņu sakopojumi ļenganās, nokarenās kājiņās – ļauj vīnogķekaru dzelksnīti droši atpazīt un nesajaukt ar citām gļotsēņu sugām arī bez iekšējo struktūru pētīšanas.
Vīnogķekaru dzelksnīte ir kosmopolītiska suga, kas sastopama visā pasaulē, Latvijā tā ir vidēji bieži sastopama. Visbiežāk tā atrodama jauktu koku mežos uz beigtiem dažādu sugu kokiem, kurus apaugušas sēnes, retāk uz sausokņiem. Var būt gan uz guļošām, gan slīpām kritalām, arī uz nokaltušiem zariem acu augstumā vai vēl augstāk, tāpēc, lai šo gļotsēni atrastu, ne vienmēr jārāpo pa zemi. Svarīgākais šīs gļotsēņu sugas augšanai varētu būt sēņu klātbūtne. Tā labprāt cienājas ar dažādām flēbijām, piepēm, sīkpiepēm, receklenēm, arī ar lazdu brūnsvārceni.
Lai arī Latvijā senākais apzinātais novērojums fiksēts 1934. gada novembrī Saukā (to atrada topošais entomologs Vilhelms Tumšs), sākotnēji tas tika noteikts kā Badhamia macrocarpa (lielā dzelksnīte). Vākums tika pārnoteikts kā B.utricularis (vīnogķekaru dzelksnīte) tikai 70 gadus vēlāk – 2005. gadā, kad lietuviešu mikoloģe Gražina Adamonīte un latviešu mikologs Edgars Vimba kopīgi veica botāniķa un dažādu sugu grupu paraugu kolekcionāra Kārļa Starca ievāktā un apkopotā materiāla revīziju. Tādājādi Latvijā par vīnogķekaru dzelksnītes esamību uzzināts tikai šajā gadsimtā.
Nākamais apzinātais šīs sugas ziņojums ir tikai 2016. gadā, bet līdz 2025. gada beigām portālā Dabasdati.lv pavisam ir bijuši 130 ziņojumi. Jāatzīmē, ka no visiem gļotsēņu ziņotājiem vismaz vienu vīnogķekaru dzelksnīti ziņojis katrs devītais.
Lielākoties šīs sugas atradumi ir nejauši, jo tā sezonā aug tik vēlu, kad sistemātiski gļotsēņu apsekojumi notiek reti, tāpēc par sugas raksturīgākajām augšanas vietām, biotopiem un substrātu pilnīgas skaidrības nav. Toties tā kā tā var aizņemt lielas platības un būt labi ievērojama, to var palaimēties atrast arī pavisam iesācējiem.
Par saviem vīnogķekaru dzelksnītes, kā arī citu sugu gļotsēņu novērojumiem vēlams ziņot portālā Dabasdati.lv, tādējādi palīdzot apzināt sugu izplatību un ekoloģiju. Ar savu atradumu fotogrāfijām un informāciju, protams, var dalīties arī Facebook.com grupā “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem”.
Visu nu jau vairāk nekā 300 Latvijā zināmo gļotsēņu sugu sarakstu, kā arī foto un nelielus aprakstus latviešu valodā katrai sugai var atrast ŠEIT.
Sagatavoja: Vija Sīmansone, Julita Kluša
