Dzirkstele.lv
Gada nogalē starp svētku svinēšanu un pārdomām par paveikto 2023. gadā kā, visticamāk, lielākā daļa iedzīvotāju arī es izvirzīju savus personīgos un profesionālos mērķus un apņemšanās 2024. gadam. Kādā svētku laiskākā brīdī pavisam nejauši noskatījos raidījumu, kurā cienījams ekonomikas profesors secina, ka latviešu dzīvesziņas pamats ir “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, vienlaicīgi uzsverot – “bet, lai mūsdienās attīstītos, pēc tam, kad esam izveidojuši šo lielisko, unikālo vidi priekš sevis, ja pēc tā mēs iemācītos sadarboties, tad, es domāju, Latvijas nākotne būtu spožāka”.
Šī hipotēze mani nepamet, domājot par manām kā ministra prioritātēm. Un galvenokārt manu apņemšanos 2024. gadam – veikt pārmaiņas medikamentu pieejamības uzlabošanā visiem Latvijas iedzīvotājiem un nodrošināt pieejamu un vienlīdzīgu veselības aprūpi – t.i., nodrošināt, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejama kvalitatīva veselības aprūpe neatkarīgi no sociālekonomiskā statusa, dzīvesvietas vai citiem faktoriem.
Ir jāatzīst, ka visā veselības aprūpes sistēmā ir nepilnvērtības un valsts finansējums nozarei gadiem nav bijis pietiekams, tomēr “Covid-19” epidēmija lika apzināties, cik valstiski svarīga ir veselības aprūpe. Kopš tā laika valsts finansējums ir nozīmīgi pieaudzis, un šīs valdības apņemšanās ir turpināt šo finansējumu palielināt.
Neanalizējot kopējo finansējumu, sistēmu un tās efektivitāti, es vēlējos paust savas pārdomas par medikamentu tirgu, medikamentu pieejamību Latvijā un to, vai tiešām šobrīd esošie regulējumi ir sabiedrības veselības interesēs.
Domāju, ka mani kolēģi – ārsti piekritīs, ka savlaicīga zāļu lietošana būtiski uzlabo tādus sabiedrības veselības rādītājus, kā priekšlaicīgu mirstību, dzīvildzes pagarināšanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu un invaliditātes mazināšanu. Veselīgs dzīvesveids, profilakse, savlaicīgi skrīningi ir vislabākais, bet savlaicīga nepieciešamo zāļu lietošana veicina iedzīvotāju izveseļošanos, novērš slimību komplikācijas un kavē slimības progresēšanu, mazina invaliditātes risku, tādējādi veicinot produktivitāti, mazinot darba kavējumus un tiešās un netiešās veselības aprūpes un sociālās apdrošināšanas izmaksas.
Kopumā zāles ir viens no mūsdienu veselības aprūpes stūrakmeņiem, jo tās nodrošina mērķtiecīgu, efektīvu un bieži vien dzīvību glābjošu ārstēšanu visdažādākajās veselības problēmās. To pareiza izmantošana veselības aprūpes speciālistu vadībā var ievērojami uzlabot cilvēku veselības rezultātus un vispārējo dzīves kvalitāti, tādēļ līdzīgi kā primārās veselības aprūpei zāļu pieejamībai jābūt veselības aprūpes sistēmas pamatā.
Diemžēl zāļu patēriņa dati liecina par to, ka Latvijā izdevumi par zāļu iegādi ir lielāki nekā kaimiņvalstīs, kas saistīts ar augstākām recepšu zāļu, bezrecepšu zāļu cenām, salīdzinoši lielāku bezrecepšu zāļu patēriņu.
Latvijas iedzīvotāju tiešie maksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem Latvijā ir vieni no augstākajiem ES – 39,2 % no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem, vidēji ES – 15,8 %. Līdzīga proporcija attiecas arī uz samaksu par medikamentiem.
Diemžēl šobrīd iedzīvotāji nevar atļauties iegādāties visus vai daļu tiem nepieciešamo medikamentu, un tas rada nenovēršamus hospitalizācijas gadījumus, izdevumus slimnīcās un pat mirstību.
Es nemēģināšu šeit vēlreiz un vēlreiz uzskaitīt konstatētos trūkumus mūsu medikamentu apgādes un tirgus regulējumā – to jau vairākkārtīgi un detalizēti ir veikušas vairākas kompetentas institūcijas kā Pasaules veselības organizācija, Konkurences padome, Valsts kontrole un no uzņēmējdarbības un konkurences viedokļa arī Ekonomikas ministrija. Visas šīs kompetentās iestādes ar pārliecinošiem datiem ir pierādījušas, ka sabiedrības jeb katra esoša un potenciāla pacienta interesēs ir jāveic reformas farmācijas tirgus regulējumā.
Un tomēr, kad sasēdinu nozari pie viena galda un aicinu uz kopīgiem risinājumiem, lai kopējam – sabiedrības veselības labumam veiktu pārmaiņas regulējumos – mēs, Veselības ministrijas komanda – nonākam “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” krustugunīs, kurās patiesībā viss slikti ir tikai kaimiņu sētā, bet manā viss ir kārtībā, tikai valstij ir jādod vairāk naudas. Valstij, kuras budžetu veidojam mēs visi ar saviem maksātajiem nodokļiem, mums visiem ir tikai jāmaksā vēl vairāk, lai kādam “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” plauktu košāk.
Šis ir emocionāli, jā. Bet, runājot uzņēmējdarbības terminoloģijā, sociālā atbildība, kas sevī ietver sociālo, un ne tikai, jautājumu iekļaušanu uzņēmuma ikdienas procesos, dzīves kvalitātes uzlabošanu gan darbiniekiem, gan sabiedrībai kopumā, veicinot uzticību un paļāvību visu iesaistīto pušu starpā – tas ir ne tikai racionāls, bet arī emocionāls lēmums. Lēmums uzņemties atbildību par uzņēmējdarbības ietekmi uz sabiedrības kopējo labumu.
Kā jau minēju iepriekš, es neatkārtošu visus ieteikumus un pētījumos pamatotās rekomendācijas, ka visas sabiedrības interesēs ir veikt pārmaiņas farmācijas nozarē, tā regulējumā, kā arī nozares mijiedarbībā ar valsti. Taču valstij, kas milzīgus līdzekļus un visas sabiedrības naudu virza medikamentu finansēšanai, ir tiesības šo tirgu arī regulēt. Tādēļ es vēlreiz uzsvēršu savu apņemšanos strādāt pie farmācijas nozares un farmaceitiskas aprūpes pilnveidošanas, jo tas ir Latvijas iedzīvotāju interesēs un arī Latvijas ekonomikas interesēs. Latvijas ekonomiku var celt tikai veseli cilvēki.
Izvirzot par prioritāti medikamentu pieejamības pilnveidošanu, mēs esam izvērtējuši gan pacientu – iedzīvotāju, gan nozares dalībnieku, gan valsts intereses, un es turpināšu darbu, lai panāktu recepšu medikamentu cenu samazinājumu vismaz 15 % apmērā, lai cenas recepšu zālēm būtu vienlīdzīgas neatkarīgi no diagnozes un lai nodrošinātu vismaz 75 % kompensāciju kompensējamajiem medikamentiem. Jau janvārī kopā ar nozari uzsāksim darbu pie kompensējamajiem medikamentiem, saraksta pārskatīšanu un papildināšanu ar jauniem medikamentiem un jaunām diagnozēm, papildus novirzot vēl gandrīz 30 miljonus eiro. Ir būtiski stiprināt farmaceitu lomu šo pārmaiņu īstenošanā, aptieku neatkarības stiprināšanu un īpaši pievēršot uzmanību reģionu aptieku darbības nodrošināšanai. Tāpat būtisks izaicinājums, ar ko saskaras arī visas Eiropas valstis, ir zāļu fiziskā pieejamība, tādēļ mums ciešāk jāsadarbojas ar vietējiem ražotājiem, kā arī jāatvieglo ģenērisko un biolīdzīgo zāļu iekļaušanu kompensējamo zāļu sarakstā.
Es nebaidos no mēģinājumiem kavēt un sabotēt nepieciešamās pārmaiņas un aicināšu nozares spožos prātus strādāt kopā un savu enerģiju un uzmanību veltīt konstruktīviem priekšlikumiem visas sabiedrības veselības interesēs, un labākas Latvijas vārdā pacelties pāri “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” un sadarboties ilgtermiņā.
– Veselības ministrs Hosams Abu Meri
