Daukstēnieši Raina un Modris Karuļi: dziesmu un deju svētki ir mūsu lepnums!

“Protams, ka gaidām svētkus. Ļoti gaidām! Tas jau mums lielākais prieks!” tā par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas kultūras dzīvē – XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem – saka Gulbenes kultūras centra senioru deju kolektīva “Vērdiņš” dejotāji Raina un Modris Karuļi no Daukstu pagasta Elstēm.

Viņi ir pieredzes bagāti svētku dalībnieki. Uz lielajiem dziesmu un deju svētkiem Modris dosies piekto reizi, Rainai šī būs trešā reize. Modris atminas, ka bija pat vieni tādi svētki, kad viņš gan dejoja, gan arī dziedāja. Kā nozīmīgu momentu Karuļi min piedalīšanos svētku gājienā, kas ir kā kulminācija, kad ielu malās pulcējas tūkstošiem skatītāju, lai sveicinātu svētku dalībniekus.

“Dziesmu un deju svētki, kurus ļoti gaidām šogad, un ceram tikt, ir latvietības apzināšana, mūsu tautas varenība, spēks, sevi parādot caur skaisto – dziesmām un dejām. Tas ir tāds krāšņums tautastērpos! Tāds lepnums, ejot gājienā, parādot savu vietu, no kurienes esam nākuši, ar ko nodarbojamies, kādi esam!” uzsver Raina.

Viņa un Modris priecājas, ka arī meitai Elīnai un dēlam Artūram ir līdzīgas intereses, vēlmes un sajūtas. Arī viņi ir piedalījušies lielajos svētkos. “Meita dziesmu svētkos no ģimenes ir piedalījusies visvairāk. Sākot ar dziedāšanu folkloras kopā “Līgo” kopā ar mani, tad dziesmu un deju svētkos, spēlējot orķestrī saksofonu. Visbeidzot, dzīvojot Itālijā, dziedot Itālijas latviešu korī “Saule”. Dēls Artūrs ir dejotājs “Rūsiņā” un “Zelta Rūsiņā” un arī ir piedalījies dziesmu un deju svētkos,” stāsta Raina.

Gribas tur būt!

Modris un Raina nemaz nepieļauj domu, ka “Vērdiņš” varētu netikt uz svētkiem. “Uz svētkiem tiksim! Mums pat nav tādas domas, ka netiksim. Mums ir pārliecība, ka gribam tur būt! Svētki ir kā kopsavilkums. Šie svētki ir mūsu lepnums! Kungiem ir pasūtīti jauni zābaki, arī galvassegas mums būs jaunas, sievām blūzes jaunas,” stāsta Raina.

To, ka šiem svētkiem ir ļoti īpaša vieta katra latvieša sirdī, apliecina arī tas, ka Raina, dodoties uz svētkiem kā dziedātāja, no saviļņojuma un emocionālā pacēluma, ko tur guvusi, nevarējusi padziedāt. “Tāda man bija tā sajūta,” atminas Raina, kura iepriekšējos lielajos svētkos tāpat kā viņas vīrs piedalījās kā dziedātāja.

“Kā dejotāji sen neesam bijuši svētkos,” saka Raina. “Vērdiņā” viņi ir vieni no jaunākajiem dejotājiem, kas pievienojušies kolektīvam. “Edīte (deju kolektīva “Vērdiņš” bijusī vadītāja Edīte Ķikuste – red.) mūs uzaicināja,” stāsta Raina. Viņa atminas, kā Edīte viņai piezvanījusi un aicinājusi dejot. “Teicu viņai: zvanām Modrim, un, ja Modris saka: jā, tad es arī iešu! Edīte tiešām piezvanīja Modrim un uzaicināja, un Modris neteica “nē”. Kad atbraucām mājās, Modris man jautāja: uz kuru kolektīvu jāiet? Saku: kāda atšķirība! Kad aizgājām uz “Vērdiņu”, sapratām, ka šis senioru deju kolektīvs nav no tiem lēnajiem. Mums dejas nav tās staigājamās. Tā, kas ir obligātā programma, – jā, bet, ja piedāvā, kolektīvā kopā izvērtējam, kuru deju mēs dejosim, jo īsti nepatīk tās staigājamās dejas. Mēs visi esam tādi jestri. Tā ir ar “Vērdiņu”. Mums sanāca vēl dejot Edītes vadībā. Tagad mūsu vadītāja ir Daiga Tipāne,” stāsta Raina.

Modris uzsver, ka kolektīvs ir ļoti “foršs” un vadītāja arī! Ir stingra un prasīga, un to viņš kopā ar dzīvesbiedri novērtē kā lielu plusu. “Ja vajag, tad kā bērnus mūs var nolikt mierā. Atliek viņai tik mums pateikt: “Kuš!”- un visi klausa,” smaida Modris.

Savukārt Raina piebilst, ja ir stingrība, tad ir arī kvalitāte. ““Vērdiņa” kolektīvs ir nemainīgs, un mums ir viss sastāvs – astoņi pāri, par ko esam ļoti priecīgi. Mēs arī gribētu vēl vienu pāri, lai ir rezervē,” saka Raina.

Seniori, kas nemaz nav seniori

Deja Modra un Rainas dzīvē noteikti ieņem nozīmīgu lomu. Deja viņus savulaik saveda arī kopā. “Iepazināmies pēc balles. Tā bija vienkārša balle 90.gadā. Iepazināmies un pēc tam arī braucām uz ballēm,” atminas Raina.

Rainai ļoti patīk apmeklēt deju mēģinājumus, kuri notiek reizi nedēļā otrdienu vakaros Gulbenes kultūras centrā. “Mēs esam apzinīgi dejotāji, mēs apmeklējam visus mēģinājumus,” saka Raina un turpina uzskaitīt mēģinājumu plusus: pirmkārt, tā ir satikšanās ar patīkamiem cilvēkiem; otrkārt, izkustēšanās; treškārt, gandarījums par izdarīto. “Kad pēc mēģinājuma nāku nost no skatuves, esmu kolektīva vadītājai Daigai teikusi: tagad tik ilgi – veselu nedēļu – jāgaida līdz nākamajam mēģinājumam! Man ir tādas sajūtas. Pēc dejošanas neviens nečīkst, ka viņam kaut kas sāp vai vēl kāda vaina. Ne no viena to nedzird, lai arī mēs dejojam intensīvi divas stundas,” stāsta Raina.

Abi “Vērdiņu” raksturo kā pozitīvu deju kolektīvu. “Senioru deju kolektīvs, kas ir kustīgs. Seniori – tas ir tikai vārds nosaukumā. Esam seniori, kas nemaz nav seniori. Seniori, kuri nejūtas kā seniori,” smaidot saka Raina un Modris.

Galvenais – smaidīt

Kopš Raina atsākusi dejot, viņai ir pazudis teiciens: nav laika. “Laiku var atrast, ja tik grib. Viss atkarīgs no tā, kas ir prioritātes, un prioritātes ir jāizvēlas. Un tas ir tikai viens vakars nedēļā, kad ir mēģinājums. Protams, ir vēl koncerti – kad uzaicina, ir jābrauc, notiek arī sadanči. Bet tie ir svētki. Kuram gan tagad vēl ir tāda iespēja – braukt uz ballītēm! Pirmkārt, mēs izdejojamies un izkustamies, un ballītēs visi dejo!” priecājas Raina. Arī Modris piekrīt: “Jā, tā ir priekšrocība, kad visi dejo.”

Viņi neslēpj, ka pirms katra koncerta, pirms katras uzstāšanās ir satraukums, bet, tiklīdz atskan mūzika, kājas jau pašas zina, kas jādara. Ja arī sanāk kāds misēklis uz skatuves, tad, kā Raina uzsver, galvenais ir smaidīt, jo smaids noslēpj visas nepilnības. “Un tad, kad deja ir iemācīta, tad smaids nāk dabīgi,” ir pārliecinājusies Raina. Abi uzsver: “Mēs dejosim, cik varēsim!”

– Inita Savicka

Par Rainu

Dejojusi Lazdukalna kultūras namā kolhoza laikos. Vēlāk nedaudz dejojusi Staru deju kolektīvā. Pēc tam daudzus gadus dziedājusi folkloras kopā “Līgo”. Pāris gadus bijusi Gulbenes kultūras centra jauktā kora “Harmonija” dalībniece. Šobrīd – senioru deju kolektīva “Vērdiņš” dejotāja.

Par Modri

Dejojis Lizumā, dziedājis Lejasciema korī, tad dejojis Staru deju kolektīvā. Ilgus gadus dziedājis Gulbenes kultūras centra jauktajā korī “Harmonija”. Šobrīd dejo “Vērdiņā”.