Inita Savicka
Ar Evitu Aizupieti no Mālmuižas “Dzirkstele” iepazinās “Facebook.com” – ļoti uzrunāja viņas skaisti mezglotie darbi: krēsli, šūpuļtīkli, lampu kupoli, puķu trauku turētāji kā dekorējošie elementi. Darbi ir izsmalcināti, eleganti, gaumīgi, praktiski un ļoti kvalitatīvi. “Pozitīvā atkarība,” tā par savu aizraušanos smaidot saka Evita. Ar Evitu “Dzirkstele” tiekas viņas mājās “Jāņa sēta” Mālmuižā. Izrādās, ka Evita pirms tam ar ģimeni dzīvoja Rīgā, bet kovida laiks lika pārdomāt dzīves prioritātes un dot priekšroku mierīgākai ikdienai.
Dzīve dzīvoklī Rīgā tagad ar pilnu krūti ļauj novērtēt un priecāties par priekšrocībām, dzīvojot laukos. Tīra un klusa vide. “Mazā Sigulda,” tā par Mālmuižu saka Evita. Un viņai jāpiekrīt. Ainava, rudenīgās nokrāsas dabā, zelta krāsas kokos ir vizuāls un estētisks baudījums līdzīgi kā Siguldā. Un, kā apgalvo Evita, skaisti te ir ne tikai rudenī, bet visos gadalaikos. Visapkārt zaļie meži. Blakus mājai čalo upīte Svārbe, kura ietek Gaujā, un turpat netālu no mājas aplokā ganās arī mazais ponijs Lenijs.
Lai rastu mieru
Evita laikrakstam saka, ka viņas ģimenei ir tipisks pilsētnieku stāsts, kā viņi no pilsētas nokļuva laukos.
“Ar vīru abi iepazināmies darbā, un abi esam skolotāji. Dzīvojām Rīgā. Pati gan esmu no Cesvaines, bet te mums ir radi. Nedēļu nogalēs braucām palīgā vīra vecākiem. Braukšana bija nogurdinoša. Un kovids pielika lielāko punktu. Tā bija 2020.gada ziema. Pieņēmām lēmumu, ka, tā kā te ir zeme, tad mēs te ceļam māju. Vīrs aizgāja no darba un sāka celt māju. Es vēl paliku Rīgā, jo svarīgs bija arī darbs. Māju uzcēla. Tai dots vārds “Jāņa sēta”. Pašu izdomāts, jo vīrs Jānis ir to pelnījis. Es sāku strādāt Gulbenes novada vidusskolā par vietnieci un nedaudz pasniedzu vācu valodu. Vienu gadu nodzīvoju Gulbenē, kamēr te varēja sākt dzīvot. Bet tagad sanāk, ka gadu dzīvojam šajā mājā. Vēl jau daudz darāmā. Viss notiek lēnām. Vīrs tagad strādā “Avotos” IT jomā, savukārt es aizgāju prom no darba skolā,” stāsta Evita.
Kā iemeslu aiziešanai no darba skolā viņa min izdegšanu. “Es jutu, ka visa ir par daudz un pieņēmu lēmumu aiziet no skolas. Nav tā, ka esmu pilnībā nogriezusi ceļu uz skolu, bet vietnieka darbu īsti nevēlos. Mums ir trīs bērni. Vecākā meita uzauga, kad es Rīgā skolā sāku strādāt par vietnieku. Tagad, kad viņa jau ir liela, saprotu, ka esmu tik daudz pāri nodarījusi, jo šis darbs tik ļoti ievelk, tāpēc mazākajiem bērniem, kuriem ir 8 un būs 5 gadi, es negribu to nodarīt. Mēs atnācām uz laukiem, lai rastu mieru, bet bija tieši tāds pats “ritenis”, jo līdz Gulbenei ir diezgan tāla braukšana un darbs ir tāds, ka reizēm tikai pulksten astoņos vakarā brauc mājās. Un ar vīru runājām, tad kāda jēga bija nākt uz laukiem, ja dzīvojam tāpat kā Rīgā. Tādā pašā pārgurumā, kad nav laika, esam vēlu vakarā mājās. Un tad likās – nē, tā nevar,” atklāta ir Evita.
Viņa atzīst – nav tā, ka vispār nav vēlmes atgriezties skolā. Ir, bet tikai ne par vietnieku. “Gribētu pasniegt vācu valodu, jo man patīk darbs ar skolēniem. Patīk radošas lietas, bet vietnieka darbs radošumu nokauj,” pārliecinājusies Evita.
Cits dzīves ritms, citas vērtības
Evitas ģimene ir ļoti apmierināta ar izvēli dzīvot laukos. “Ik palaikam man sanāk braukt uz Rīgu, un tās ir tādas mocības! Te veidojas cits ritms. Citas vērtības,” uzsver Evita.
Viņa prāto, ka cilvēki lielākoties baidās spert pirmo soli, lai kaut ko mainītu, bet tad, kad pirmais solis ir sperts, tad tās lietas pašas sāk sakārtoties. Visu var izdarīt, ja ir tikai vēlme. Cilvēkiem vajadzētu būt drosmīgākiem. Daudzi saka, ka ir noguruši, darbs nepatīk, bet nevar saņemties kaut ko mainīt. Jā, man tagad ir stresiņš, ko darīšu un kā būs, bet man ir laiks, lai saprastu un izdomātu,” saka Evita.
Pirmā soļa speršanu viņa salīdzina ar auksto rudens peldi dīķī. “Man patīk tieši rudens peldes. Sanāk pārlauzt sajūtu, ka būs auksti, bet pēc tam ir tik forši! Un tāpat ar drosmīgā soļa speršanu – sper un būs labi! Ja tu paliksi turpat, kur jūties slikti, nekas labāks nebūs, būs aizvien sliktāk. Un neviens jau neatnāks un tavā vietā neko neizdarīs,” uzsver Evita.
Viņa nedaudz ieskicē arī nākotnes ieceres, ko varētu darīt laukos. Iespējams, tas varētu būt saistībā ar lauku tūrismu. Un vēl viņa atklāj lielisku ideju, ko vēlas realizēt. “Ir pirtiņa, kurai visapkārt ir ļoti skaista ainava, un vīram ir sapnis, ka tur varētu būt maza estrādīte koncertiem vietējiem iedzīvotajiem,” stāsta Evita un turpina, ka šī vieta pievelk cilvēkus un draugu loks ir liels. “Vīra bijušie skolēni, kuriem tagad ir jau vairāk nekā 30 gadi, tagad jau ar savām ģimenēm brauc uz šejieni. Savulaik vīrs Rīgas puišiem iemācīja strādāt lauku darbus. Un viņiem patīk te. Viņi arī ļoti daudz ir palīdzējuši. Un Jāņos mums ir plašs pasākums, jo vīrs ir Jānis,” saka Evita.
Iekšēja nepieciešamība
Evitas ģimenes mājā valda silta mājīguma sajūta. “Dzirksteli” viņa cienā ar pašas ceptu Mālmuižas ābolu pīrāgu, turpat ierīkota telpa, kurā Evita nesteidzīgā gaisotnē var ļauties mezglošanas darbiem. Redzot viņas darbus, ir neticami klausīties, ka Evita nekad mūžā nav bijusi rokdarbniece un skolā darbmācības stundas viņai nepatika. Savukārt Evitas vecmamma gan bija liela rokdarbniece un darīja pilnīgi visu – adīja, šuva, tamborēja.
“Laikam tas tomēr ir pārmantots, un kādā brīdī tas izlien ārā. Pirms pieciem gadiem iedomājos par mezglošanu. Sāku pētīt, un tajā laikā Latvijā tik ļoti daudz to nedarīja. Aizbraucu uz vienu meistarklasi, un tad “YouTube”. Kovida laikā visi dzīvoklī. Vīram stundas vajadzēja vadīt attālināti, vecākajai meitai vidusskolā vajadzēja pieslēgties stundām, un es ar mazākajiem bērniem – virtuvē. Tad bija tāda iekšēja nepieciešamība, kad visi aiziet gulēt, “iztīrīt” galvu. Es vēlējos kaut ko sev. Tā pamazām sākās. Un tagad tā jau ir tāda pozitīva atkarība. Bet vakaros vēlu gan nesāku mezglot, jo tad nevar aiziet gulēt,” smaidot saka Evita.
Evitas mezglotie darbi galvenokārt ir praktiski pielietojami. “Ir arī sienas dekori, bet negribas, ka to ir daudz. Lielākais pasūtītājs ir mana māsa. Pirmie eksperimenti ir ļoti ilgi. Sanāk pat desmit reizes izjaukt, lai sanāktu tā, kā gribētos. Sākumā bija arī tulznas, un lielos mezglošanas darbus daru ar cimdiem rokās,” stāsta Evita.
Raksti tiek veidoti no dažādiem sietiem mezgliem, bet pamatā ir klasiskais plakanais mezgls. “Visi radi un draugi ir apdāvināti, un pārsvarā visi grib krēslus. Tie der gan ārā, gan arī ziemā istabā,” saka Evita.
SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
Brīnišķīgi darbi!
Jaa,garsiga taa zupina