Janvāra barikāžu atmiņu ugunskurus iedegsim jau 35. reizi

Latvijas aizstāvji toreiz un tagad apliecina — ir gatavi atkal būt ierindā

1991. gada janvāra barikādēm šogad – 35. atceres gadadiena. Aicinājām barikāžu dalībniekus no mūsu novada atkal atsaukt atmiņā šos vēstures notikumus, kuri jau sāk piemirsties, taču ir pilnīgi skaidrs, ka aizmirst tos nevar, jo nekas nav mainījies – Krievijas agresors nekur nav pazudis, un atkal Latvijai ir jāsakopo visi spēki un prāti, lai sargātu savas valsts brīvību un neatkarību. 1991. gadā janvāra dienās Ministru padomes ēka bija viens no objektiem, kuru apsargāja gulbenieši un pagastu iedzīvotāji.

Cilvēki bija atēdušies padomju varu

GULBENIETIS ZIEDONIS LAZDIŅŠ:

“Mans brauciens uz barikādēm sākās no Jaungulbenes arodskolas, kur tolaik strādāju. Braucām ar Jaungulbenes pagasta autobusu, un mūsu vieta bija pie Ministru padomes. Ar mums reizē devās divas mašīnas ar malku, kurai bija jānonāk pie televīzijas. Pārāk daudz spilgtu atmiņu no tiem laikiem nav palicis, bet tas bija to vērts. Es uzskatu, ka bija vajadzīga kopības sajūta visām Baltijas valstīm. Ar Latviju individuāli būtu bijis par maz, tā bija daudz lielāka cīņa. Mums bija stingri noteikts, ka visam jānotiek bez ieročiem un vardarbības, bet, izņemot šaujamos, jau kaut kas līdzi tomēr bija. Divās rindās ēkai pretī stāvēja smagā tehnika, mēs tad mašīnās, tad ārā, tā kā uz maiņām. Mūsu uzdevums bija sargāt tieši ieejas durvis. Ja notiktu uzbrukums, noteikti vilktu ārā tos mietus, nebūtu citu variantu. Mums pat gāzmaskas toreiz bija līdzi – ja nu kādas dūmu granātas metīs. Tā tur vairākas diennaktis tika pavadītas. Gulējām gan autobusā, gan kinoteātrī, kas pretī pāri ielai. Rīdzinieki cienāja ar maizītēm. Grūti pateikt, vai mūsu jaunā paaudze rīkotos tāpat. Mēs uz savas ādas bijām izbaudījuši gan krievu “kultūru”, gan viņu armijas visatļautību un nekaunību. Armijā mēs viņiem bijām fašisti
– pats to izjutu. Varbūt tāpēc tāda pretošanās, bet par to, kā to saistībā ar šābrīža pasaules notikumiem uztver mūsu jaunieši, laikam nevaru spriest.”

Autobusā jau arī kāds cirvītis bija

BEĻAVIETIS VALDIS SKOPĀNS:

“Es uz Rīgu devos no Ozolkalna toreizējā kolhoza “Gulbene”, ko vadīja D.Žvīriņš. Nevaru teikt, ka toreiz īsti apjēdzu, kurp braucu. Visi brauca un es arī. Kas mūs tur sagaida, toreiz nezināja neviens. Tika taisīti saraksti un – aiziet! Braukšanu organizēja Guntis Grīnšteins, kas tolaik, ja nemaldos, bija garāžu vadītājs un zināja, kāda ir tehnika, bet Žvīriņš atbalstīja. No mums daudz smagās tehnikas uz Rīgu aizgāja. Daudzus var minēt, kas pie stūres sēdēja, un vieta bija zināma – Ministru padome. Autobuss turpat skvēriņā, un uz maiņām – tad autobusā, tad pie ieejas durvīm. Autobusā jau arī kāds cirvītis bija, galu galā taču malka ugunskuriem jāskalda. Tā nu mēs to diennakti tur pavadījām. Ja mēs toreiz to nebūtu darījuši, tad liela varbūtība, ka kāds no mums tagad Krievijas rindās pret Ukrainu cīnītos. Viņiem mūs vajadzētu. Man kopš seniem laikiem pat atmīnētāja tiesības ir – tādus viņiem vajadzētu. Tā ka uzskatu, ja vajadzētu, tad tas tiktu atkārtots, citādāk nevar būt. Attiecībā uz jaunatni – viņiem jau ir cita domāšana, viņi zina, kas ir brīva Latvija, un viņi to aizstāvēs jau apzināti, ne tā, kā toreiz mēs. Viņiem ir tik daudz informācijas, tik plašs pasaules redzējums, ka citādāk būt nevar. Tolaik nekā tāda nebija, bet mēs tāpat cīnījāmies.”

Mājās palika sieva gaidībās un slimā mamma

STĀMERIETIS ARNIS BRENČS:

“Tieši 14. janvārī pirms 35 gadiem es arī biju Rīgā. Toreiz no rajona izpildkomitejas gāja autobuss un varēja braukt brīvprātīgie. Mani uzrunāja mans skolas solabiedrs Guntars Koris: “Braucam uz Rīgu aizstāvēt Latviju!” Uz pusdienlaiku jau bijām Rīgā. Sieva tolaik bija stāvoklī, mammai dzimšanas diena, bet viņa slimnīcā. Atvadījos no abām un devos. Nevar teikt, ka nesapratām, kurp braucam. Redzējām, kas notiek Lietuvā. Pārdzīvojums visiem liels, nevar zināt, kas tur būs, bet Rīgā nokļuvām. Nozīmēja mūs pie Zviedru vārtiem, tur arī uzturējāmies. Jutāmies kā jau visi. Interfronte grasījās rīkot savu mītiņu, helikopters virs Vecrīgas riņķoja un propagandas lapiņas kaisīja. Tas viss jau mieru neradīja, un sajūtas nebija tās labākās. Es uzskatu, ka daudz paveica Gorbačovs, kurš bija otrā pusē, un mūsu Ivars Godmanis ar Anatoliju Gorbunovu, bet mēs, tauta, parādījām, īpaši starptautiskajai sabiedrībai, ka mūsu ir daudz un ka ar mums ir jārēķinās. Mātes protestēja pret dēlu iesaukšanu, un kas tik viss tur nebija. Tagad jaunatnei jāskaidro, ka banānus un mandarīnus tikai Ziemassvētkos redzēji, ka rindā pēc desām uz maiņām stāvējām. Viņi to nav pieredzējuši, bet noteikti darītu tāpat kā mēs. Mēs esam vienā laivā, kaut arī informācija tagad ir milzīga. Ir jāfiltrē, ko tā mums sniedz, tāpēc jaunatnei ir jāstāsta, kā un kas ir bijis.”

Neviens neskatījās, vai esi čigāns, krievs vai latvietis

GULBENIETIS ILGONIS MINCĀNS:

“Uzzināju, ka tiek meklēti brīvprātīgie, kuri atbilst konkrētām prasībām un var nodrošināt Ministru padomes iekšējo apsardzi. Es pieteicos kā padomju armijas bijušais desantnieks. No Gulbenes uz Rīgu 1991. gada janvāra barikāžu laikā mēs aizbraucām kopā ar Daini Skarneli. Viņš savukārt bija rezerves virsnieks. Mēs bijām kaimiņi Gulbenē. Kopā mēs sākumā bijām sapulcējusies kādi 10 cilvēki. Katram no mums pārbaudīja dokumentus, iztaujāja. Galvenais mums tur, Ministru padomes apsardzē, bija majors Juris Vectirāns. Apmēram divas nedēļas mēs abi ar Daini pavadījām Rīgā, veicām pienākumus. Redzējām, ka dienā cilvēki, kuriem nebija bail, nāca uz darbu Ministru padomē un strādāja. Naktīs mums bija jākontrolē, vai logi nav izsisti, vai nepiederošas personas necenšas iekļūt telpās. Kad uz ielas atskanēja šāvieni, bija, kā bija. Nekā traka. Tagad, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka vienkārši paļāvos impulsam, daudz nedomāju. Toreiz jau neviens neskatījās, vai esi čigāns, krievs vai latvietis, visi kopā bijām. Bija toreiz iespēja arī uz brīdi iziet ārā no Ministru padomes ēkas, iepriekš piesakoties. Atceros kādu vecu sievu, kuru satiku barikādēs. Viņa teica: “Tu man mazdēls varētu būt. Man bail bija iznākt ārā no mājas, bet bija jānāk.” Sacīja man – atceroties deportācijas. Vēl piekodināja: “Ja piekāpsimies, mums būs beigas.””

Uz barikādēm visi gribētāji nemaz netika

DRUVĒNIETIS JURIS GRAUMANIS:

“1991. gadā barikādēs piedalījos no 20. uz 21. janvāri. Mans postenis bija Zaķusalā pie Latvijas televīzijas. Toreiz, ja pareizi atceros, laika apstākļi bija nedaudz siltāki, salīdzinot ar šāgada ziemu. Ugunskurus kurinājām. Telpās varēja ieiet pasildīties. Druvēnieši brauca uz Rīgu vairākās maiņās. Cilvēki bija aktīvi braucēji uz barikādēm. Visus gribētājus pat nevarēja paņemt līdzi. Druvienā bija pieredzētas 1941. gada un 1949. gada iedzīvotāju deportācijas. Cilvēki saprata, ka pašiem vien ir jāpastāv par Latviju. Barikāžu laiks saliedēja un lika saņemties visiem, arī pašpuikām un arī lauciniekiem.”

Bijām tur burtiski ar plikām rokām

DRUVĒNIETIS JĀNIS ĀRE:

“Uz maiņām no Druvienas tiku braucis uz barikādēm. Varbūt pat trīs reizes es tur biju. Vairs precīzi neatceros. Tomēr 35 gadi ir pagājuši. Katrreiz turp devos uz diennakti un atkal braucu mājās. Pēc tam – atkal uz Rīgu. Mēs bijām pie Ministru padomes ēkas. Neviens nedomāja par to, kas tur var notikt. Viss kas varēja notikt. Vienā reizē pie viesnīcas “Latvija” toreiz pievilka “Omon” (1991. gadā tā sauca Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienību – red.) sašauto, sadegušo autobusu. Sajūta bija, kā bija. Nebija tādu domu, ka ar mani var notikt kas slikts. Tolaik cilvēku atsaucība Rīgas ielās bija milzīga. Atceros – bijām pie autobusiem, tantītes nesa mums cigaretes, tēju, maizītes. Tuvumā vaļā bija ieeja toreizējā kinoteātrī “Rīga”. Tur gājām uz maiņām sildīties un pasnaust. Tur filmas rādīja. Bija tāda pacēluma sajūta tautā. Vecrīgas ielas bija aizbarikādētas tā, ka varēja tikai pa vienam sāniski iziet caur betona bluķiem. Ar katru reizi, kad atkal no Druvienas uz maiņām biju Rīgā, barikāžu bija arvien vairāk. Mēs, druvēnieši, arī piedalījāmies dzeloņdrāšu savilkšanā. Gatavojāmies tam, ka “Omon” nāks. Mums bija teikts, ka nedrīkst būt līdzi nekādi ieroči, pat ne paštaisītie. Bijām burtiski ar plikām rokām. Tas tāpēc, lai neizraisītu incidentus, kurus pēc tam varētu interpretēt. Mūsu pretošanās janvāra barikāžu laikā Rīgā bija miermīlīga akcija. Šodien Druvienā mēs, gan vecie, gan jaunie, protams, domājam tikai to labāko, lai Latvijai nav vairs jāpiedzīvo grūti laiki. Tomēr, ja būtu jābrauc, es brauktu atkal uz barikādēm. Latvieši vienmēr ir bijuši ar krampi. Patriotisms ir. Neviens te nenolaidīs rokas, un arī nemuksim no Latvijas. Tie, kuri ir gribējuši, jau sen ir aizmukuši. Esam pieraduši pie brīvas dzīves un nekad vairs neiesim atpakaļ uz komunismu.”

Jādara viss, lai Putina zābaks šeit neienāktu

GULBENIETIS DAINIS SKARNELIS:

“Šodien jādara viss iespējamais, lai Putina zābaks ne Latvijā, ne Baltijā, ne citur Eiropā neienāktu. Kas tam Putinam ir galvā, to neviens nevar paredzēt. 1991. gada janvāra barikādēs, jā, biju es un citi, darījām to, kas jādara, un centāmies pēc labākās sirdsapziņas.

Ministru padomes ēkā likām smilšu maisus, veidojām aizsardzības komunikācijas. Protams, “Omon” varēja mūs “izkurināt” no Ministru padomes, sametot ēkā dūmu sveces un spridzekļus. Logi pirmajā stāvā bija aiznagloti.

Kad sākās šaudīšanās, es biju norīkots uz Ministru padomes jumta. Mans uzdevums bija novērot, ko darīs “Omon”, vai nāks pie mums “ciemos”. Bija informācija par “Omon” izbraukšanu no savas bāzes vietas. Ministru padomes ēkas jumts bija vieta, no kuras labi varēja pārredzēt apkārtni.

Kad piebrauca bruņutransportieris un “novilka kārtu” pa Iekšlietu ministriju, tad bija ne pārāk omulīga sajūta. Par stresu es to savu sajūtu nosaukt nevaru. Stress būtu tad, ja nāktos degunu degunā sadurties. Tā neiznāca. Man bija uzdots vērot un ziņot. Bija apšaude no vienas puses un no otras. Bruņutransportieris parādījās pie Brīvības pieminekļa un nostājās perpendikulāri pret Iekšlietu ministriju. Vēlāk saņēmām informāciju, ka bojā ir gājuši milicijas darbinieki.

Saistībā ar “Omon” vienības noziegumiem man nācās liecināt Ritai Aksenokai, kura bija Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece.”

Mēs, veči, sadevāmies elkoņos vienā rindā

DRUVĒNIETIS JURIS GJAČS:

“Kad no Lizuma braucām uz barikādēm Rīgā, es biju jau divu dēlu tēvs un kolhoza “Spars” būvdarbu vadītājs. Gāju ar domu, ka stāvu par savu ģimeni. Mūsu grupai gāju pa priekšu ar sarkanbaltsarkano karogu. Mūsu dislokācijas vieta bija telefonu centrāle – stratēģisks objekts. Barikādēs biju divas reizes, divas diennaktis. Tās tantiņas, kuras mums uz barikādēm nesa zupu, es vēl šodien nevaru aizmirst. Cilvēki nesa no savām mājām, ko varēja, izturējās pret mums kā pret savas ģimenes pārstāvjiem. Mēs, veči, sadevāmies elkoņos vienā rindā. Aiz mums vēl stāvēja vecie mednieki. Atminos, ka viens teica – viņam līdzi esot cūku kaujamais duncis. Nedrīkstēja jau būt – bija aizliegums pretoties, bet veči bija noskaņoti tā – visi kā viens. Arī šodien būtu tāpat, ja kas. Arī es vilktu ārā, ka tikai varu, un kaut vai pusstundu noturētu pozīcijas. Bet, protams, gaidītu palīgspēkus. Viennozīmīgi es un mani domubiedri esam par Latviju un mēs būsim par Latviju! Neatkarīgi no vecuma.”

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts 2025” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.

#stiprakopienastipravalsts2025 #SIF_MAF2025