Krīze piena nozarē sāpīgi atbalsojas arī Gulbenes novadā

Latvijas piensaimnieki pieprasa aktīvu valdības reakciju, lai tiktu pārvarēta piena nozares krīze. Tas vēstīts atklātajā vēstulē, kuru parakstījuši piecu ar lauksaimniecības nozari saistīto sabiedrisko organizāciju vadītāji: Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Kaspars Melnis, Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas priekšsēdētājs Jānis Grasbergs, Lauksaimnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis.

Zemnieki pieprasa valdību rīkoties nekavējoties

Vēstulē ir norādīts: ja piepildīsies sliktākās prognozes martā un piena cena pietuvosies kritiskās cenas 25 centi/litrā līmenim, arī Latvijas piena ražotāji ir gatavi īstenot plašus protestus. “Valdībai jāsakārto piena tirgus regulējums, izskaužot negodīgas tirdzniecības prakses gadījumus, nosakot, ka 40-50 % no veikala plaukta cenas nonāk zemniekam, primārajam ražotājam, pārējo summu dala pārstrāde un tirgotājs,” sacīts atklātajā vēstulē.

“Prognozes neko labu nesola – paredzams pat vēl lielāks cenu kritums: līdz pat 20-25 centiem/litrā, savukārt veikalnieki naski tirgo pienu ar ievērojamu uzcenojumu, kura patieso apjomu cītīgi slēpj un ar līguma nosacījumiem liedz to izpaust arī pārstrādātājiem. Rupji rēķinot, sanāk, ka no pārdotā piena par 1,70 eiro litrā veikalnieki saņem vairākus desmitus procentu, bet piena ražotājs saņem vien 0,28-0,34 eiro jeb mazāk kā 20 procentus!” ir teikts atklātajā vēstulē.

Uzsvērts arī, ka “varbūt šis ir tas laiks, lai atklātu kārtis un pateiktu sabiedrībai, cik tad kurš saņem no dārgās piena cenas veikala plauktā”. Veikalu plauktos piena izcelsmes valsti norādīt esot “grūti vai neiespējami”, savukārt vīna plauktos gan viss uzskatāmi sadalīts un nodalīts, ir sacīts vēstulē.

Vēstules autori saka – katrs no pārtikas piegādes ķēdes ir tiesīgs saņemt taisnīgu atalgojumu par produkta ražošanu, pārstrādi, glabāšanu, piegādi, tirgošanu utt.

Jānis Šolks: “Katrs bizness ir ar saviem riskiem.”

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks “Dzirkstelei” saka: “Mēs, piena pārstrādātāji, jau vairāk nekā pirms gada nozares situāciju Latvijā raksturojām vairāk nekā dramatisku. Mēs, pārstrādātāji, nevarējām pārdot piena produkciju pat par pašizmaksu. Tā tas vilkās vairāk nekā pusgadu, kamēr pamazām tas tirgus izlīdzinājās. Protams, visi uzņēmumi to neizturēja. Valsts atbalstu, kaut nelielu, pārtikas ražošana saņēma pagājušā gada nogalē. Ar to kaut kā dzīvojām. Šībrīža situācija… Man daudzi pārmet manu redzējumu. Katrs bizness ir ar saviem riskiem. Daži polemizē, ka piena ražošana nav tikai bizness, bet arī sociālais jautājums. Jā, piekrītu, bet sociālos jautājumus nevar atrisināt piena pārstrādes uzņēmumi. Tas ir valsts līmeņa jautājums. Mēs, pārstrādātāji, nevaram vairāk palīdzēt, mēs mēģinām ļoti pakāpeniski samazināt cenas, kā spiež mūs tirgotāji. Mums ir vietējais tirgus, kur ir savas problēmas. Mums ir arī eksporta tirgus, kur tāpat cenas ir zemas.”

J.Šolks pauda – piena tirgus noteikumi pašlaik tiešām ir ļoti slikti. Esot vērojama piena produktu pārprodukcija. Latvijā, kā uzskata viņš, pienu saražo trīsreiz vairāk nekā uz vietas, savā valstī, var patērēt. Un tā esot smaga situācija. “Daudzi teiks – Vācijā, Francijā nekas būtiski nav mainījies. Tāpēc, ka, piemēram, Vācijā vietējais tirgus ir 82 procenti. Bet mums Latvijā – 30 procenti, rēķinot ekvivalentā no piena produktu daudzuma. Tie 18 procenti, ko Vācijā ražo dažādu eksporta produkciju, ir ļoti nenozīmīgs daudzums. Un tas ļoti minimāli var ietekmēt tos 82 procentus, kas viņiem ir vietējais stabils tirgus. Tāpēc Vācijā zemnieks tādos brīžos, kad pasaulē ir krīze un ir industriālo piena produktu pārprodukcija, ir salīdzinoši daudz pasargātāks nekā Latvijas zemnieks.”

J.Šolks akcentēja, ka saskata problēmas arī veikalu ķēžu politikā, kaut, viņaprāt, “Maxima” pēdējā laikā ir drusciņ vairāk ar seju pagriezusies pret vietējo piena ražotāju, ar domu, ka Latvijas piena nozares pienam būt arī turpmāk. “Labi, ka tā, bet tajā pašā laikā ir jāatceras: piena ekvivalentā 450 tonnas dažādu produktu veidā ikdienā tiek pārdoti, kuru izcelsme nav no Latvijas. Ja mēs varētu palielināt vietējā ražotāja produkcijas pārdošanas apjomu Latvijas tirgū, tad mēs varētu jau šodien zemniekam samaksāt drusciņ vairāk,” teica J.Šolks.

Viņš piebilda, ka veikalnieki ir stipri piestrādājuši, lai pircēji nemaz nevarētu viegli atpazīt, kas ir savs, Latvijā ražots, un kas nav. Skrupulozi pētot produkta iesaiņojumu, atrast ražotāju var, bet tas ir ieslēpts, bieži burti ir mazi, grūti salasāmi un ne katram ir laiks pētīt – sacīja J.Šolks. Nereti produktiem ir doti latviski nosaukumi, bet patiesībā šie produkti nav ražoti Latvijā.

“Mēs visi esam partneri, visi esam vienā ķēdē – ražotāji, pārstrādātāji, tirgotāji,” norādīja J.Šolks.

Novada zemnieki situāciju apzinās, meklē variantus

Galgauskas zemnieku saimniecības “Lācīši” īpašnieks Gints Gžibovskis, kurš darbojas arī biedrībā “Zemnieku saeima”, “Dzirkstelei” teica: “Pusotra mēneša laikā piena iepirkuma cena dažiem atsevišķiem uzpircējiem ir samazinājusies pat par 40 procentiem, kas padara šo ražošanas nozari no stabilas un pelnošas par strādāšanu zem pašizmaksas. Šādā situācijā, kad visiem ražošanas resursiem un visām lopkopības minerālu piedevām ir krietni pieaugušas cenas, šāds straujš piena cenas samazinājums rada bažas, vai būsim spējīgi vispār sagatavot lopbarību nākamajai sezonai. Pastāvīgi sekojam līdzi tam, kas notiek tirgū, tam, kas notiek pasaulē. Šo situāciju atrisināt ir diezgan sarežģīti. Tāpēc, ka šo situāciju ir veidojušas vairākas ekonomikas kopsakarības, kas notikušas vienā laikā. Ir samazinājusies piena industriālo produktu cena pasaules biržās, kā arī uz modernizācijas laiku ir aizvērušās ciet daudzas pārstrādes rūpnīcas Lietuvā. Samazinājies piena pieprasījums Baltijas reģionā. Vairāki faktori vienlaikus ir nostrādājuši.” Zemnieku saimniecībā “Lācīši” ir 350 slaucamās govis.

Beļavas zemnieku saimniecības “Jaunsētas” īpašniece Silvija Trifane laikrakstam teica: “Šī situācija tikai paātrinās manu lēmumu pārtraukt piena lopkopību saimniecībā. No 18 slaucamajām govīm atstāšu tikai dažas ģimenei pašu vajadzībām, pašu patēriņam. Saimniecībā turpināsim nodarboties ar gaļas lopu audzēšanu.”

Beļavas piemājas saimniecības “Sviķi” saimniece Lilija Reveliņa “Dzirkstelei” sacīja – pašlaik ir smaga situācija, bet arī agrāk nav bijis viegli. Viņa atcerējās, ka pirms 15 gadiem “Rīgas piena kombināts” atteicās no vietējiem pieņemt pienu un 150 saimniecības bija toreiz uz sēkļa. Izdzīvoja tie, kuriem bija mugurkauls, teica L.Reveliņa. Viņa pati ir starp tādiem. Toreiz novadu savā pārziņā pārņēmusi AS “Preiļu siers” un pēc tam – AS “Rankas piens”. Piena iepirkuma cena arī toreiz bijusi ļoti maza. “Bet toreiz degviela, elektrība bija lētāka nekā tagad,” teica L.Reveliņa.

Viņas saimniecība pašlaik ir 37 slaucamās govis, bet būs apmēram 40.

L.Reveliņa uzsvēra – šodien visgrūtāk ir lielākajām piena saimniecībām, kurās ir arī strādnieki, jo minimālās algas apmērs arī ir palielinājies, nodokļi arī ir palielinājušies. Arī mazajām saimniecībām maksājumu apjoms šogad esot pieaudzis salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Glābjot tas, ka ir kaut nelielas lopbarības rezerves un nav kredītsaistību. Jaunajā lopbarības sagatavošanas sezonā akcents būšot uz skābsienu. Savukārt elektrību lietošot, tikai darbinot ģeneratoru, jo no piena naudas vien nevarēs “pavilkt” elektrības rēķinus – atzina L.Reveliņa. Par laimi, viņa pagājušajā gadā esot iegādājusies ar dīzeļdegvielu darbināmu ģeneratoru, bet šogad tiem cena esot palielinājusies – viens maksājot apmēram 3000 eiro. 3-4 reizes dārgākas esot kļuvušas arī lauksaimniecības tehnikas rezerves daļas.

Lilija Reveliņa: “Rīgā un Briselē nezina, kas ir govs.”

Piena lopu turēšana šodien “ļoti sit pa kabatu”, sacīja L.Reveliņa, tomēr viņa negrasās pamest nozari, kaut situācija pasliktinās. Pirms gadiem labi esot veikusies piena tiešā tirdzniecība Gulbenē, bijis daudz klientu. Braukuši pienu tirgot pat trīs reizes nedēļā, bet tagad – tikai reizi nedēļā. Iemesls – interese ir samazinājusies, pircēju kļuvis mazāk.

L.Reveliņa spriež – lauksaimniecības nozares ir savā starpā saistītas un, ja samazināsies piena lopu skaits Latvijā, cietīs arī graudkopības nozare, jo liela daļa graudu tiek izmantoti lopbarībā. “Visiem ir jāturas… Bet pie kā turēties, to nevar zināt. Lielā politika nedomā par mums. Ne tikai Rīgā, arī Briselē,” sacīja L.Reveliņa.

Viņa uzskata – piena nozarē pasargātas šodien tikai tās valstis, kurās iedzīvotāji patērē paši savu vietējo produkciju, bet Latvijas tirgus nav aizsargāts. “Politiķiem ir vienalga, no kurienes produkts nonāk Latvijas veikalu plauktos, vai tas ir kvalitatīvs,” uzsvēra L.Reveliņa.

Viņa pati jūtoties smagi, kad saņem līguma tekstus, kur nav nekādu paskaidrojumu, bet piena iepirkšanas cena ir kritusies uzreiz par 10 centiem un vairāk. “Sāp. Un rokas nolaižas. Naktisneguļu. Domāju, kā tālāk būt, ko darīt, kā ieekonomēt. Visi, kuri tur lopiņus, domā tāpat,” teica L.Reveliņa. Viņa kritiski izteicās arī par tā saucamajiem Eiropas Savienības maksājumiem, kuri šogad lauksaimniekiem izliekoties divkosīgi, jo neko nevar saprast, par ko var un par ko nevar saņemt pabalstu. Un patiesībā šie Eiropas Savienības maksājumi šodienas dārdzībā esot kā piliens jūrā.

L.Reveliņa sacīja – ir pārdzīvojusi arī tādus laikus, kad piena litra cena bijusi 6 centi. Un tagad arī viņa nedomā padoties, meklēs risinājumus. “Man ir prieks par tiem lauksaimniekiem, kuri šodien Latvijā vēl tur lopiņus. Prieks, ka viņiem ir spēks un uzņēmība cīnīties. Bet tomēr domāju, ka daudzi nevarēs izturēt šodienas cenu krīzi,” viņa teica.

– Diāna Odumiņa