“Būs ļoti grūti, sevišķi ziemā. Visvairāk sāp par pensionāriem,” saka sociālie darbinieki

Šoruden diezgan negaidīti nāca ziņa, ka ar nākamo gadu tiks liegta pārtikas, higiēnas un skolas paku saņemšana maznodrošinātajiem. Tās būs pieejamas tikai trūcīgajiem un krīzes situācijās nonākušajiem Latvijas un Ukrainas iedzīvotājiem, bet viņiem paku būs arī mazāk – līdz šim ceturksnī tās saņēma divas, bet no nākamā gada būs viena trijos mēnešos.

Labklājības ministrija valdībai skaidrojusi, ka šāds lēmums pieņemts, jo “Eiropas Sociālā fonda Plus” (ESF+) materiālās nenodrošinātības programmā trūkstot līdzekļu. Šobrīd pieejamais ESF+ programmas finansējuma atlikums ir 18 miljoni eiro, un atbilstoši ministrijas aplēsēm ar to pietikšot līdz nākamā gada jūnijam. Saskaņošanas procesā pašvaldības iebildušas pret atbalsta samazināšanu, taču nesekmīgi. Kā situāciju skaidro ministrija? Kā uz nākotni raugās novados? “Latvijas Avīze” devās skaidrot.

Saruna ar Labklājības ministrijas Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām vadošās iestādes vadītāju Auriku Stratani.

– Atgādiniet, lūdzu, kas tās par pakām un par kādu naudu, kopš kura laika tās tiek gādātas un kas saņem!

A. Stratane: – Tautas valodā – tā ir Eiropas trūcīgo paku programma, kuru 90 % finansē “Eiropas sociālais fonds Plus” un 10 % – Latvijas valsts. Pirms šīs programmas bija cita – Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām no 2014. gada līdz 2020. gadam. Paku saturs, mērķu grupas un būtība bija tāda pati. Kopš 2015. gada trūcīgām personām ar konkrētu ienākumu slieksni un krīzē nonākušajiem ir iespējas saņemt atbalsta pakas. 2018. gadā ieviesām ienākumu slieksni arī maznodrošinātām personām ar tiesībām saņemt pakas, jo tad bija tādas finansiālas iespējas. Tātad kopš 2018. gada bija trīs mērķu grupas. Kopš Krievijas pilna mēroga kara sākšanas Ukrainā 2022. gadā uz pakām varēja pieteikties arī ukraiņu bēgļi – ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Latvijas iedzīvotāji.

Šie sliekšņi šobrīd ir šādi: trūcīgās mājsaimniecības statusu var saņemt, ja ienākumi mēnesī nepārsniedz 343 eiro pirmajai vai vienīgajai personai un 240 katrai nākamajai personai, maznodrošinātai mājsaimniecībai – attiecīgi 411 un 288 eiro.

– No nākamā gada šis slieksnis trūcīgas mājsaimniecības statusam būs attiecīgi 377 un 264 eiro mēnesī.

– Maznodrošinātie pakas vairs nesaņems. Tā ir lēmusi valdība. Krīzē nonākušie pakas saņems – tie ir 1000–1500 gadā.

Visvairāk personu, kam tiesības saņemt pakas, bija bija 2022. gadā, kas atnāca ar karu, inflāciju un energoresursu cenu kāpumu. Trūcīgie tad bija 67 645, maznodrošinātie – 21 309, krīzē nonākušie – 1471. Pērn attiecīgi 63 387, 19 608 un 1226. Šogad par reāliem paku saņēmējiem mums precīzu datu pagaidām nav, lēšam, ka tie ir virs 90% no tiem, kam ir piešķirtas tiesības (izziņas par trūcīgā vai maznodrošinātā statusu).

– Viena pārtikas komplekta iepirkuma cena esot 25,37 eiro. Pēc mūsu sarunas aiziešu uz veikalu un salīdzināšu cenas: domāju, sanāks krietni lielāks skaitlis un līdz ar to maznodrošināto budžetā robs būs lielāks par šiem 25 eiro, sevišķi lauku apvidū, kur mazajos veikalos cenas ir augstākas nekā pilsētu lielveikalos.

– Pirms trim gadiem man produkti veikalā sanāca par 30–40 % dārgāki nekā pakā.

– Analizējot atbalsta saņēmēju skaita izmaiņas pēc vecuma, secināms, ka deviņu gadu laikā tas ir būtiski mainījies: bērnu īpatsvars samazinājies, bet vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars pieaudzis.

– Sociālās palīdzības dienestu ļaudis pauda bažas, ka ļaudis nu arī lētākos šādus produktus ne visi vairs varēs atļauties…

– Varam atļauties tik daudz, cik atļauj finansējums. Ar esošiem atbalsta sniegšanas nosacījumiem viena gada izdevumi programmā kopumā ir 15–16 miljoni eiro. Lai nākamgad turpinātu programmu līdzšinējā apjomā un tvērumā, jau pietrūkst četru miljonu.

– Varbūt varēja samazināt produktu daudzumu vai klāstu pakā, piemēram, iztikt bez olu pulvera vai makreles savā sulā?

– Gan regula, gan citi normatīvie akti un arī mūsu pārliecība mums saka, ka produktu klāstam jābūt pēc iespējas sabalansētākam: ogļhidrāti, olbaltumvielas, tauki. Lai tas tuvinātos atzītai uzturvielu sabalansētībai.

To veidojuši eksperti. Kāds varbūt gribētu tikai makaronus un sautētu gaļu vai iebiezināto pienu ar cukuru… Tā nebūs. Nebūs arī svaigu dārzeņu un gaļas – uzglabāšanas dēļ, kā arī produkti ar mazu enerģētisko vērtību.

– Vai ir kādi pētījumi, ko cilvēki vislabprātāk lieto vai nelieto vispār? Dzirdēti arī stāsti, piemēram, ka griķi tiek izbaroti vistām vai olu pulveris izmests atkritumu kastē, jo cilvēks nezina, ko ar to darīt.

– Katru gadu aptaujājam paku saņēmējus. Jā, padsmit procenti neizmanto olu un piena pulveri. Bet vienmēr ir iespēja negribētos produktus atstāt paku izdales punktos, kur tos var paņemt citi cilvēki, vai arī nodot zupas virtuvēs. Protams, viss vienmēr cilvēkiem negaršos vienādi labi, bet šajā palīdzības programmā nevajadzētu domāt līmenī “garšo vai negaršo”. Nav arī nemaz tik grūti no olu un piena pulveriem, miltiem un iebiezinātā piena izcept garšīgas pankūkas.

– Pašvaldības un iesaistītās organizācijas iebilda ministrijas piedāvājumam. Vai tas tika uzklausīts?

– Jā, pašvaldības iebilda, ka samazinās atbalsts. Mēs atbildējām, ka arī negribētu neko mazināt, diemžēl finansējuma samazinājums liek to darīt.

Labklājības ministrijas piedāvājums bija atbalstu fokusēt uz tiem, kam ir vissmagāk. Programma jau sākotnēji bija domāta tiem, kam vismazākie ienākumi.

Pašvaldību savienība un Lielo pilsētu asociācija tam piekrita. Vēl bija scenārijs turpināt, kā ir, un tad vienā brīdī nebūs nevienam.

– Daudzviet pašvaldības gan uztraucas, ka no jaunās kārtības visvairāk cietīs pensionāri, invalīdi un daudzbērnu ģimenes, ne tie, kas slinkuma vai atkarību dēļ vienkārši nestrādā vai nedara to legāli. Maznodrošinātais dzērājs kaut kur papildus piestrādās, bet ko darīt cilvēkam, kurš nespēj vairs strādāt un pelnīt?

– Jebkurā gadījumā pirmais kritērijs ir ienākumu slieksnis. Ja dalīsim pa kategorijām, piemēram, pensionāri, bērni, invalīdi un citi, tad šie citi teiks, pag, mums arī dzīvē nav veicies. Par to, protams, var diskutēt, bet cilvēkiem dzīvē var gadīties dažādas situācijas.

– Vai karš Ukrainā arī pasliktināja situāciju?

– 2022. gadā bija mēneši, kad Latvijā iebrauca aptuveni 30 tūkstoši Ukrainas bēgļu mēnesī. Mūsu atbalsta paku programma bija labs instruments, kā atbalstīt Ukrainas iedzīvotājus, tika piešķirti arī papildu līdzekļi. Tikām galā, un pakas saņēma visi.

• Artis Drēziņš

UZZIŅA

Vairāk nekā 400 tūkstoši paku gadā

Par Eiropas Sociālā fonda programmas līdzekļiem tiek finansēta dažādu preču bezmaksas izdalīšana trūcīgajiem – pārtikas, higiēnas, saimniecības, bērnu higiēnas un mācību piederumu preces. Labklājības ministrija atzīmē, ka izdevumi pārtikas iegādei ir visvairāk – 87% no visiem kopējiem izdevumiem šajā programmā. “Eiropas Sociālā fonda Plus” programmas ietvaros ir pieejamas arī zupas virtuves. Atbalsta paku izdali 384 vietās Latvijā nodrošina 24 partnerorganizācijas (nevalstiskās organizācijas, reliģiskas organizācijas, pašvaldības un pašvaldību iestādes). Detalizēta informācija atrodama tīmekļvietnē “atbalstapakas.lv”.

FOTO: “Latvijas Avīze” / “Latvijas Mediji“

Visvairāk sāp par pensionāriem

“Latvijas Avīze” novados skaidroja – kā sociālie darbinieki, paši maznodrošinātie ļaudis uztver to, ka samazinās pārtikas atbalsta paku izsniegšanu.

Dienvidkurzemes novada pašvaldības sociālā dienesta vadītājas pienākumu izpildītāja Oksana Strēle cer, ka arī nākamajā gadā maznodrošinātie tomēr saņems pakas, jo tas viņiem ir liels atbalsts. No 33 tūkstošiem novada iedzīvotāju tādu ir 339, starp viņiem 234 pensionāri, 42 bērni, 33 strādājošie un 30 invalīdi. Trūcīgo statuss novadā ir 1235 cilvēkiem.

“Mūsu novērojumi liecina, ka maznodrošinātajiem šīs pakas ir ļoti vajadzīgas. Lauku reģionos dzīve nav viegla. Daudz ir pensionāru, kas visu mūžu strādājuši, bet saņem mazas pensijas. Domājam, kā šo cilvēku grupu atbalstīt, bet visu atstāt uz pašvaldību pleciem ir liels slogs. Lai nākamgad mūsu maznodrošinātie saņemtu pakas kā līdz šim, vajadzētu ap 100 000 eiro. Ja nebūs šo paku, tad no tā maznodrošinātā statusa ikdienā cilvēkam, manuprāt, ir maza jēga, ir vēl atlaides īpašuma nodoklim, elektroenerģijai, iespējām mācīties un pilnveidoties. Un tas ienākumu slieksnis starp trūcīgo un maznodrošināto nemaz nav tik liels. Manuprāt, jābūt kādam kompromisam – kaut mazāk, bet pārtiku maznodrošinātajiem tomēr būtu jāturpina saņemt,” pārliecināta O. Strēle.

Dienvidkurzemes novada Cīravas pagasta sociālā darbiniece Mairīte Alfuse tuvojošos situāciju raksturo kā samērā traku. “Cenas mūsu pagasta divos veikalos augstākas nekā pilsētā. Kur tad mani tantuki var aizbraukt? Šis nav īstais brīdis, kad atteikties no pakām maznodrošinātajiem. Neslēpšu, ka arī ieradumam liels spēks. Visvairāk sāp par pensionāriem, kuri visu mūžu godprātīgi strādājuši un nu saņem ap 400 eiro pensiju, dzīvo daudzdzīvokļu mājās un ziemā par apkuri tērē līdz pat pusei no pensijas. Liela daļa šo cilvēku strādājuši Cīravas putnu fermā – pēdējais tās īpašnieks ar nodokļiem izdarījās tā, ka darbiniekiem pensijas nekrājās,” stāsta M. Alfuse.

Kamēr pagastmājā runājamies, atveras durvis un ienāk viena no bijušajām putnu fermas strādniecēm, 81 gadus vecā Vaira Kļava. Dzīvojot viena privatizētā dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā. Pensija 400 eiro, bet apkure dārga: janvārī par to samaksājusi 200 eiro. Daudz naudas aizejot zālēm un dakteriem, un maz kas paliekot pāri. “Cenas veikalos visu laiku ceļas. Pārdevējas stāsta, ka nespējot cenu zīmes mainīt: tās ceļoties gandrīz ar katru preču vedumu,” rokas žņaudzījot, stāsta pensionāre.

“Mēnesī maznodrošinātajiem izdalu ap 50 paku, lielāko daļu pensionārēm vecumā virs 70 gadiem, otra lielākā daļa aiziet daudzbērnu ģimenēm, kam arī nav viegli. Pie mums šīs pakas sasniedz mērķi vistiešākā veidā. Ir cilvēki, kas cep garšīgu maizi no tiem miltiem un auzu pārslām, kas pakās. Ne visi cilvēki var atrast darbu, daudzi braukā uz pilsētām strādāt. Negribu nosodīt tos jaunos cilvēkus, kuri netiek uz zaļa zara, jo ne visiem no dabas tas ir dots. Pažēloju arī liderīgos, pēdējam dzērājam uzticos, reizēm arī viļos. Bet dzīve ir tāda, ka ne vienmēr var zināt, kur katru tā novedīs. Un – ja paskatās atpakaļ – tad nekāda saulainā bērnība šiem liderīgajiem arī nav bijusi,” teic M. Alfuse.

Par valdības lēmumu maznodrošinātajiem no nākamā gada vairs neizsniegt pārtikas pakas viņa spriež: “Varēja jau agrāk pateikt. Bet gan jau izdzīvosim. Esam rūdīti. Visu ko velkam tagad no ziedojumiem, ko var savilkt. Žēl tikai cilvēku, kuri visu mūžu godprātīgi dzīvojuši un strādājuši, bet tagad viņiem nākas ciest.”

Ziema būšot smaga

Liepājā ir 1117 maznodrošinātas ģimenes (1327 cilvēki), kam šīs pakas ir liels atspaids, man stāsta arī Liepājas valstspilsētas pašvaldības sociālā dienesta vecākā sociālā darbiniece Gita Kirste-Putniņa. Pagaidām gan satraukuma neesot – emocijas un pārdzīvojumus dienests sagaidīšot pēc Jaungada, kad arī lemšot, ko darīt.

“Būs ļoti smagi, sevišķi ziemas periods un marts, kad palielinās arī maznodrošināto skaits, bet samazinās darba iespējas, tostarp bērniem, kas rudenī atrod iespējas piestrādāt. Tie nebūs alkoholiķi vai slimnieki, kuri pirmie cietīs, – pirmos sitienus uzņems pensionāri, bērni un invalīdi. To zinu, jo Dienvidkurzemes novadā pazīstu visus pakas saņēmējus, Liepājā – gandrīz visus. Un zinu arī skaitļus. Latvijā no maznodrošinātām personām ap 80 % ir pensionāri un bērni, Dienvidkurzemes novadā un Liepājā – pat 84%,” man saka biedrības “Latvijas pirmās palīdzības vienība” valdes priekšsēdētāja Inita Bišofa, kura nodarbojas ar paku izsniegšanu un piegādi. “Cīravnieki, kas strādāja putnu fermā, pat cietīs divreiz: vispirms par viņiem nemaksāja sociālo nodokli un viņiem ir mazas pensijas un tagad viņiem vēl pakas atņem. Jādomā, kā šādiem cilvēkiem palīdzēt. Kādreiz bija simtlatnieku programma – tagad nav arī tās. Darbspējīgie vēl kaut ko izdomās, bet ko iesāks pensionāri un invalīdi? Būs lielāks spiediens arī uz mūsu zupas virtuvi – jau tagad 120 porcijas dienā apēd. Arī tas, ka trūcīgie saņems mazāk paku – ceturksnī divu vietā vienu, nav nekas labs. Pašvaldībām būs vēl vairāk jāiespringst, lai atbalstītu savus iedzīvotājus.”

Biedrības telpās uzturos pāris stundu, un visi, kas atnāk pēc pakām, ir pateicīgi un laipni. Nāk gan ļaudis gados, gan vidējā, gan jaunā vecumā, gan trūcīgie, gan maznodrošinātie. Kādam, protams, sejā dzīve ievilkusi kaitīga ieraduma grumbas.

Atnākusi arī gados jaunā Ilze ar savu dēliņu Jāni, viņas ģimene ir maznodrošinātie. Sieviete strādājot par pavāri, bet, visticamāk, viņa tikšot atlaista, jo dēls daudz slimojot un tāpēc jāpaliek mājās. Bērna tēvs gan maksājot uzturlīdzekļus, bet nedaudz. Tētis nevar palīdzēt, jo pats smagi slims. Kā vientuļai mātei ir valsts dzīvoklis un mājokļa pabalsts.

“Neesmu ne sliņķe, ne alkoholiķe, nesmēķēju, bet dzīve tā iegrozījusies, ka man šīs maznodrošinātajiem domātās pakas ļoti noder. Pilnīgi visa pārtika lieliska, arī skolas paciņa bērnam jauka. Esmu dzirdējusi, ka mums pakas vairs nepienākšoties. Tas ir slikti… Bet gan jau būs labi,” Ilze tomēr nezaudē optimismu.

Bijušais jūrnieks 53 gadus vecais Olafs ir trūcīgais, viņš neko nezaudēs. Pašnodarbinātais namu apsaimniekošanā, bet ar maziem ienākumiem. Varētu strādāt veikalā astoņas stundas dienā, bet par minimālo algu ij negrasoties to darīt. Viņš teic, ka pārtikas paka esot laba, tikai auzu pārslas un olu pulveri kādam uzdāvinot. Esot redzējis olu pulveri arī atkritumu kastēs – cilvēki nezinot, ko ar to iesākt.

“Raudāt gribas par formālismu”

Krāslavas novada Dagdas biedrības “Dagdas invalīdu brālība NEMA” vadītāja Mārīte Zariņa aicina pašvaldības būt iejūtīgākām, sevišķi Latgalē, kur jau tā neklājoties viegli.

“Dagdā pēc maniem novērojumiem apmēram puse paciņu saņēmēju ir mazturīgie. Kas ar viņiem būs nākamajā gadā? Pēc būtības liela daļa maznodrošināto ir trūcīgi, tikai šo statusu no pašvaldības grūti dabūt: te zemītes par daudz, te traktors sētmalā, te automobilis. Tās ir lietas, bez kuram šajā Latvijas galā grūti iztikt. Nu kaut kā jocīgi, ka tāpēc nevar dabūt trūcīgā statusu. Vienai ģimenei šo statusu atņēma, jo bija paņēmuši kredītu, lai salabotu savu veco automobili, citai – ka septiņu bērnu māte nebaltai dienai bankā bija uzkrājusi 200 eiro, vēl citai – ka krustmāte pirmklasniekam uz skolas sākumu bija pārskaitījusi 100 eiro. Nu, raudāt gribas par šādu formālismu. Bet dzērājs dzer, nestrādā un nedzīvo sliktāk, jo pakas saņem. Būs tikai sliktāk – to es redzu, pēdējā laikā palielinās mūsu zupas virtuves apmeklētāju skaits,” noraizējusies ir M. Zariņa.

Vai tiešām cietīs badu?

Pārtikas banka “Paēdušai Latvijai” ir Latvijas Samariešu apvienības vadīta pārtikas programma. Arī tās vadītāja Agita Kraukle uzskata, ka atbalsta paku apmēra samazinājums būs ļoti liels trieciens sabiedrības vismazāk aizsargātajai daļai – trūcīgajiem un arī maznodrošinātajiem.

“Cilvēkiem būs jāpārdomā savi tēriņi, un, kā zināms, cilvēki visbiežāk cenšas ietaupīt uz pārtikas rēķina. Tas tiešām var novest pie situācijas, ka cilvēks dzīvo pastāvīgā bada sajūtā. Lai gan labdarības organizācijas, arī “Pārtikas banka”, centīsies palīdzēt šiem cilvēkiem, tomēr jāapzinās, ka mēs šo caurumu nevarēsim aizlāpīt. Cilvēku skaits, kas tiks izslēgti no paku programmas, ir ļoti liels. “Pārtikas banka” daļēji šiem cilvēkiem palīdz jau tagad ar pārtikas atlikumu izdali, taču gan kopējais ziedojumu apjoms, gan mūsu kapacitāte ir ierobežota. Šobrīd pateikt, par cik pieaugs palīdzības lūgumu skaits, nevaram, jo pašai mērķgrupai ir jāsaprot, kā turpmāk dzīvot,” saka A. Kraukle.

Kā es pirku trūkumpaku

Pārtiku pakām piegādā AS “Dobeles Dzirnavnieks”, ar kuru spēkā ir līgums no 2023. līdz 2026. gadam. Pašreizējās pakas produktu sastāva iepirkuma cena ir 25,37 eiro. 12. novembrī kā ķekavietis devos uz Ķekavas (lielā mērā Rīgas guļamrajons) centra lētāko lielveikalu iepirkt trūkumpakas produktus, lai saprastu, cik cilvēki reāli zaudēs. Vispirms centos izvēlēties preces no augstākajiem plauktiem, ar “Eko” un “Bio” atzīmēm kā pakā, bet ne visām precēm bija tāda izvēle, piemēram, šķeltiem zirņiem, rafinētai rapšu eļļai un makrelei savā sulā bija tikai viena izvēle. Ja man būtu jānopērk visi šie produkti, es iztērētu 26,88 eiro. Šajā summā iekļautas arī olu pulvera un pilnpiena pulvera izmaksas, ko šobrīd nevarot mazumtirdzniecībā nopirkt ne tikai Ķekavā, bet arī nekur citur Latvijā, kā apgalvo šīs nozares speciālisti – tikai lielražošanas vajadzībām. Bet pakā liktais olu pulveris varētu maksāt ap 15 eiro kilogramā, pilnpiena – ap pieciem eiro kilogramā.

Savukārt tad, ja šo paku komplektētu ar vislētāko lielveikalā nopērkamo produkciju, man iznāca, ka būtu jāizdod 22,78 eiro. Cik naudas vajadzēs, ja kāds Cīravas maznodrošinātais nesaņems šo paku un gribēs pēc iespējas lētāk to sakomplektēt vietēja veikalā? Patlaban iznāktu 27,11 eiro, kas ir gandrīz piecus eiro vairāk nekā Ķekavā. Vai tas ir daudz vai maz – gan kopējā summa, gan cenu atšķirībā –, jāspriež katram pašam.

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Ziemeļlatvija” un “Dzirkstele”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.