Klaiņojošu dzīvnieku, īpaši kaķu, populācijas kontrole Latvijā joprojām ir aktuāls jautājums, izgaismojot plašu problēmu loku – sākot ar cilvēku bezatbildību un beidzot ar finanšu slogu pašvaldībām. Lai gan klaiņojošu suņu skaits ir mazinājies, kaķu nekontrolētā vairošanās un iedzīvotāju savstarpējie ķīviņi par viņu barošanu uztur pastāvīgu spriedzi, par to raksta “Latvijas Avīze”. Par situāciju Gubenes novadā “Dzirkstele” jau rakstīja, bet kā ir citur Latvijā.
Koknesē – vismaz 60 dzemdējošas kaķenes
Aizmūrēti pagrabu logi, kuros iesprostoti kaķi. Kolonijas dārziņos, kuras atstātas likteņa varā. Un saujiņa pensionāru, kas tērē pēdējo naudu, lai glābtu dzīvniekus no bada nāves. Tāda šobrīd ir realitāte Aizkrauklē gadu pēc tam, kad darbu pārtraukusi dzīvnieku aizsardzības biedrība “Felida”. Tā situāciju apraksta Aizkraukles novada laikraksts “Staburags”. Problēma, kas gadiem risināta ar brīvprātīgo atbalstu, ir uzgāzusies uz pašvaldības pleciem, kas atzīstot – risinājuma pagaidām nav. “Trūkst ne tikai patversmju, kas būtu gatavas uzņemt dzīvniekus, bet arī vienotas izpratnes par to, kā humāni un efektīvi kontrolēt klaiņojošo kaķu populāciju pilsētā,” atzīmē laikraksts.
Veterinārārste Beatrise Kalnaraupa atklāj “Staburagam”, ka, piemēram, Koknesē situācija ar bezsaimnieku kaķiem ir katastrofāla. Viņas pieredzē no trim sterilizētām kaķenēm nācās izņemt 14 kaķēnus, kas vēl nebija piedzimuši. “Divas no tām bija jaunas kaķenes. Koknesē ir vismaz 60 dzemdējošas kaķenes,” skaidro ārste.
B.Kalnaraupa secina, ka lielākās grūtības rodas nevis ar kaķiem, bet gan ar cilvēkiem. Dažas iedzīvotājas, kas baro ielas kaķus, pat neļaujot tos ķert sterilizācijai, jo uzskata, ka dzīvniekiem tiek darīts pāri. “Beigās pašvaldībai ir lielāka cīņa ar cilvēkiem nekā ar kaķiem,” saka ārste.
Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Uldis Riekstiņš atzīst, ka pašreizējā situācija ar dzīvnieku patversmes pakalpojumu sniegšanu ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu. Pašvaldība jau vairākkārt ir izsludinājusi iepirkumu patversmes pakalpojumu sniegšanai, taču neesot pieteicies neviens pretendents. Ja meklējumi nesekmēsies, pašvaldībai būšot jāapsver savas patversmes veidošana. Pirmreizējais ieguldījums šādas patversmes izveidošanai varētu būt aptuveni 100 000 eiro, un turpmāk katru gadu būtu nepieciešami vēl apmēram 100 000 eiro tās uzturēšanai.
Patversme ir dārgs prieks
Pētot, kā klaiņojošu mājdzīvnieku problēmu risina Smiltenes un Valkas novados, laikraksts “Ziemeļlatvija” secina, ka pašvaldību pieeja šajā jautājumā ir atšķirīga. Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic Smiltenes novada pašvaldības policija. Valkas novadā par to atbild novada pašvaldības dzīvnieku patversme “Nagliņas”.
“Dzīvnieku patversme ir dārgs prieks. Ārpakalpojums ir lētāks, taču, to ņemot, pazūd ātrā reaģēšanas iespēja,” skaidro Valkas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. “Mēs jau izpētījām, ka tad, ja patversmes Valkā nebūtu, pašvaldība nevarētu operatīvi nodrošināt šo pakalpojumu, jo ārpakalpojums nozīmētu arī to, ka tā sniedzējiem ir tālu jābrauc. Ja suns klaiņo, ir agresīvs, skraida, piemēram, gar skolu un apdraud cilvēkus, tad nevar gaidīt stundām ilgi. Otrkārt, mēs turpināsim pētīt, vai tomēr perspektīvā ir iespējams sadarboties ar igauņiem (dzīvnieku patversme ir arī Igaunijas pilsētā Valgā – red.).”
Savukārt Smiltenes novadā klaiņojošo suņu un kaķu izķeršanu veic pašvaldības policija. Smiltenes novada pašvaldības policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs Māris Bisenieks atzīst, ka par dzīvnieku sterilizāciju un neatliekamās palīdzības sniegšanu noslēgts līgums ar Smiltenes tehnikuma veterināro klīniku. Smiltenes novada pašvaldība sadarbojas ar divām dzīvnieku patversmēm – Valmierā un Alūksnē.
“Valmieras patversmē bieži teic, ka diemžēl brīvu vietu nav. Alūksnē ir līdzīgi, bet cenšas paņemt. Tāpēc mēs patversmes izmantojam tikai tajos gadījumos, kad dzīvnieks ir palicis bez saimnieka, piemēram, saimnieks ir ielikts pansionātā vai miris. Ja mēs sāktu vest visus pārējos dzīvniekus, tad līgumsaistības nevarētu izpildīt,” saka M.Bisenieks.
Smiltenes novada pašvaldības darba kārtībā jautājuma par savas dzīvnieku patversmes dibināšanu nav.
Ir arī labi piemēri
Alūksnes novadā klaiņojošo dzīvnieku problēma tiek risināta samērā veiksmīgi, sabiedrisko iniciatīvu apvienojot ar pašvaldības atbalstu, vērtē “Alūksnes un Malienas Ziņas”. Novadā efektīvi darbojas biedrība “Astes un Ūsas”, kas veic ne tikai patversmes funkcijas, sniedzot pajumti un rūpējoties par pamestajiem dzīvniekiem, bet arī strādā pie sabiedrības izglītošanas.
“Kopš biedrības un patversmes izveides esam centušies ierobežot klaiņojošu dzīvnieku skaitu gan ar sterilizāciju, gan ar sabiedrības izglītošanu un adopciju,” stāsta biedrības “Astes un Ūsas” vadītāja Elīna Dambe, uzsverot arī pašvaldības atbalsta lomu. “Ja tur teiks – cilvēki paši vainīgi, nevajag barot vai sūrosies, ka šim nav liekas naudas, tad būs grūti tikt galā. Mums pašvaldība nekad nav atteikusi – ja vajag, brauciet, sterilizējiet, dariet.”
Par vietvaras līdzekļiem biedrība veic klaiņojošo dzīvnieku sterilizāciju, vakcināciju, čipošanu – visu, ko nosaka likums. Tāpat tiek apmaksāti izbraukumi uz vietas, lai dzīvnieku atrastu un noķertu. Viena dzīvnieka sterilizācija vai kastrēšana izmaksā 30–60 eiro.
Alūksnes novada pašvaldības policijas inspektors Gints Teterovskis apliecina – ziņojumu skaits par apkārt klīstošiem bezsaimnieka suņiem vai kaķiem pēdējos 5–7 gados ir krietni mazinājies un arī pašvaldības policija, ikdienā patrulējot, neesot novērojusi četrkājainos klaiņotājus. Inspektors stāsta, ka šā gada laikā bijuši tikai trīs gadījumi, kad saņemtas sūdzības par klaiņojošiem suņiem.
Alūksnes dzīvnieku patversme var uzņemt 20 suņus un 40 kaķus, un pašlaik vietas ir aizpildītas.
— Sagatavojusi Ginta Alberte
Dzīvnieku ķērāji: “Kāpēc nevarēja mūs pagaidīt?”
Trīs kaimiņu teritorijā ieklīdušu suņu nogalināšana Bauskas novada Brunavā 10. oktobrī plaši atbalsojusies Latvijas sabiedrībā. Notikušo pārrunājām ar Danutu Priedi. Viņa vada biedrību “Dzīvnieku glābšanas dienests”, kas sniedz dzīvnieku izķeršanas pakalpojumu arī Bauskas novadam. Dzīvnieku ķērāji no Ķekavas jau bijuši ceļā uz Brunavu, lai dzīvniekus sagūstītu, taču pašvaldības policijas pieaicinātais mednieks suņus nošāva jau pirms tam. Valsts policija par to sākusi izmeklēšanu.
– Kādi ir jūsu galvenie secinājumi pēc šā notikuma?
– Galvenie punkti, kam gribu pievērst sabiedrības uzmanību, ir divi. Pirmkārt, katram suņa īpašniekam ir rūpīgāk jāpieskata savs mājdzīvnieks, jo tādas situācijas nekad nebūtu iespējamas, ja tie dzīvnieki tur neatrastos. Es ļoti labi pazīstu Brunavas pagastu, un diemžēl tur suņi klaiņo diezgan daudz. No īpašnieku puses tas tiek normalizēts ar apgalvojumu, ka laukos suņi tā dara. Bet tā nav norma, jo tā rezultātā var ciest citi cilvēki un dzīvnieki. Un tās ir situācijas, kuras ir absolūti novēršamas.
Otrkārt, šī situācija ir nenormāla, no visām pusēm skatoties, jo neviens nerīkojās pareizi. Varu teikt tikai vienu: gan pašvaldības, gan Valsts policija, gan mednieks, gan jebkurš cits tur iesaistītais varēja rīkoties mazliet citādi. Un es uzskatu, ka 90 % no visām kļūdām radās tāpēc, ka cilvēki nesaprata vai pārprata savas funkcijas un cerēja uz kaut ko, ļaujot lietām aiziet pašplūsmā.
– Cik pamatota tīri teorētiski jūsu vērtējumā varēja būt suņu nogalināšana?
– Dzīvnieku nogalināšana vai traumēšana ir attaisnojama tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tas ir, ja suns tiešām lec man virsū un es saprotu, ka tas mani var nogalināt, un ja man rokās ir ierocis.
– Kādam būtu bijis jābūt pareizajam atrisinājumam?
– Vislabākā un dzīvniekam draudzīgākā situācija būtu bijusi, ja mēs būtu atraduši saimnieku, kurš varētu nomierināt savus suņus. Agresīvs suns, kurš ir uzvilkts stresa dēļ (sveši cilvēki, kņada), nomierinātos saimnieka klātbūtnē. Nākamais variants bija sagaidīt mūs – profesionālus dzīvnieku ķērājus. Mēs esam speciālisti, kas prot strādāt ar agresīviem dzīvniekiem, un mēs tajā brīdī pārņemtu vadību, uzņemtos atbildību par dzīvnieku notveršanu. Taču mums nedeva šo iespēju.
– Kas tad īsti nogāja greizi Brunavas gadījumā?
– Domāju, ka te ir satikušies vairāki faktori. Iespējams, ir beidzies iedzīvotāju pacietības mērs. Mednieks varbūt ir pārpratis kaut kādas savas funkcijas. Tāpat arī pašvaldības policija nenoreaģēja laikā un nesaprata, kā rīkoties.
Uz Brunavu tikām izsaukti 10. oktobrī ap pulksten 13.20. Mēs braucām uz izsaukumu, rēķinoties, ka runa ir par trīs agresīviem suņiem. Bijām gatavi strādāt. Mums no Ķekavas, kur ir mūsu bāzes vieta, līdz Brunavai ir stundas brauciens. Taču dzīvnieki jau tika nogalināti līdz pulksten 14.00. Kāpēc nevarēja mūs pagaidīt? Mēs lūdzām.
Domāju, ka iemesls tam visam ir tieši tas, ka dienesti, mednieks un policija savā starpā normāli nekomunicēja un nebija informēti par kopējo situāciju.
– Kā jūs tiktu galā, ja suņi nebūtu nošauti, tomēr, iespējams, bija agresīvi noskaņoti?
– Tā kā darbs ar agresīviem suņiem ir mūsu ikdiena, mūsu ķērājiem bija doti konkrēti norādījumi, kā rīkoties. Kad ierodamies uz notikumu, mēs esam atbildīgi par to, ko dara dzīvnieks un kā mēs viņu fiksējam.
Latvijā vērojama ārkārtīgi slikta tendence – neuzticēties speciālistiem. Katrs komentētājs internetā “zina labāk”, kā rīkoties tajā situācijā, un katram ir sava “absolūtā patiesība”.
Patiesībā, ja neesi tajā jomā strādājis, tu nezini neko. Tāpat kā jūs paši nelabojat sev zobus, tā arī jūs paši neķerat suni. Katram cilvēkam, kurš kādreiz ir turējis suni, šķiet, ka viņš ir suņu speciālists. Piedodiet, tā nav!
– Kādas ir rūgtās mācības, lai šādas krīzes situācijas nākotnē mēs risinātu veiksmīgi?
– Pirmkārt, ir jārīkojas tā, lai mēs nenonāktu līdz šādām krīzes situācijām. Lūdzu, nelaidiet savus suņus klaiņot! Nevajadzētu domāt, ka mūsu tiesības ir lielākas par citu tiesībām. Ja mans suns aizbēg, ieskrien kaimiņa pagalmā, bet tur viņš viņu ar mietu, piedodiet, nosit, pirmkārt, par to situāciju es vainošu tikai un vienīgi sevi, tāpēc ka neesmu attaisnojusi sava dzīvnieka uzticību. Pirmais vainīgais esmu es, jo mans suns netika pieskatīts.
Runājot par krīzes risināšanā iesaistītajiem dienestiem, vienkārši jābūt lielākai cilvēcībai un savstarpējai komunikācijai. Ir jābūt izpratnei par to, ko mēs darām, un atbildībai par savu rīcību.
– Kādi ir jūsu vērojumi par mājas dzīvnieku pieskatīšanu, īpaši laukos?
– Pašvaldībām ir ārkārtīgi daudz jādara, lai dzīvnieku īpašniekus motivētu ievērot likumu. Jā, tas diemžēl nozīmē, ka tie ir sodi par dzīvnieku klaiņošanu, brīdinājumi un tā tālāk. Mums, piemēram, Rīgā ir situācija, kur viena un tā paša saimnieka klaiņojošais suns tiek ķerts jau trešo reizi pāris mēnešu laikā. Bet Rīgas pašvaldības policija sodu tam cilvēkam neliek. Kā mēs motivēsim šos neapzinīgos dzīvnieku īpašniekus, ja nav soda par klaiņošanu?
Pie mums cilvēki ārkārtīgi normalizē suņu klaiņošanu, kas ir kategoriski nepieņemama. Mums vēl tāls ceļš ejams uz sabiedrību ar izpratni par atbildību pret saviem dzīvniekiem.
– Un kā pašvaldībām sokas ar šīs atbildības zonas kopšanu?
– Lai mazliet attaisnotu Bauskas pašvaldības policiju, varu sacīt, ka Bauskā un daudzos citos novados šobrīd ir ļoti kritiska situācija ar to, ka vienkārši nav neviena, kas grib sniegt šo pakalpojumu – patversmi, dzīvnieku izķeršanu utt. Policisti nonāk situācijā, ka iedzīvotāji zvana, ka klaiņo suns, bet viņiem nav instrumentu, kā tikt galā. Mēs nākam pašvaldībai palīgā, un Bauskas novadam tagad ir līgums ar Jelgavas dzīvnieku patversmi.
– Suņu nogalināšana Brunavā pamatīgi sašūpojusi sabiedrību. Arī jums uzbruka sociālajos tīklos. Par ko, jūsuprāt, šāda sabiedrības reakcija liecina?
– Pirmkārt, tas liecina par ārkārtīgi agresīvu sabiedrību. Tas, kā mēs atļaujamies izpausties komentāros, neliecina ne par cieņu, ne par spēju izprast otra cilvēka rīcību. Mēs vispār nedodam iespēju izpausties cilvēcībai – tāds diemžēl ir mūsu sabiedrības spogulis. Esmu ārkārtīgi vīlusies. Mums visiem jākļūst cilvēcīgākiem un izprotošākiem.
— Guntis Ščerbinskis
Kad saimnieks nezina, ko suns pa dienu darījis
Brīvībā tikuši un apkārt klaiņojoši suņi, īpaši lauku apkaimēs, ir diezgan izplatīta parādība. Suņu apmācības treneris Ivars Lielpēteris atbild uz jautājumiem par dzīvnieka uzvedību, tā atbildīgu turēšanu un sniedz praktiskus padomus, kā pareizi izturēties, sastopoties ar klaiņojošu agresīvu dzīvnieku.
– Kāpēc klaiņojoši suņi ir problēma?
– Laukos klaiņojoši suņi ir viena no tām lielajām problēmām, par ko netiek daudz runāts, bet kas ir diezgan izplatīta. No vienas puses, šie suņi saplosa meža dzīvniekus, piemēram, stirnas un zaķus. Viņi arī mēdz uzbrukt lauksaimniecības dzīvniekiem, piemēram, vistām. Šādi suņi var saplosīt arī citus, mazākus vai vājākus, sugas brāļus. Protams, apdraudēti tiek arī cilvēki. Daudzi cilvēki uzskata, ka, palaižot suni klaiņot, viņš nedara neko sliktu. Viņi nedomā, ka suns dosies nogalināt, bet domā, ka vienkārši izskriesies un vakarā atnāks mājās. Un saimnieks nemaz nezina, ko suns pa dienu ir darījis.
– Kāpēc mājas suņi, kas nav izsalkuši, tomēr medī?
– Suņi ir radīti, lai strādātu. Ja suns netiek nodarbināts, viņam kaut kādā veidā ir jāizklaidējas. Medīšana bieži notiek sporta pēc, nevis izsalkuma dēļ. Viņi to dara, lai sevi nodarbinātu. Turklāt medīšanai nemaz nav noteikti nepieciešams suņu bars. Arī viens suns pilnīgi mierīgi var noķert un nogalināt stirnu.
– Vai suns, kurš nomedījis dzīvnieku, automātiski kļūst agresīvs un apkārtējiem bīstams?
– Jāsaprot, ka agresija nav slimība, kas liek sunim mesties virsū un visu saplosīt. Ja suns ir kaut ko nogalinājis, viņš, protams, to medījumu var sargāt, un tas ir dabisks instinkts. Šādā gadījumā suns kļūs agresīvs tikai tad, ja kāds mēģinās viņam tuvoties. Vispirms viņš, visticamāk, brīdinās. Ja brīdinājumi netiek ņemti vērā, viņš teorētiski var arī iekost. Bet, ja sunim neviens neies klāt, viņš vienkārši tāpat nevienam virsū nebruks. Normāli uzturēti suņi, kas ir paēduši, nav pastāvīgi agresīvi. Viņi ir noķēruši medījumu un izdarījuši savu lietu, un tad viņiem var būt vienalga, kas notiek tālāk. Tāpēc medījuma esamība automātiski nenozīmē, ka suns būs arī agresīvs.
– Kā pareizi rīkoties, ja ceļā sastopies ar agresīvu suni?
– Pirmkārt, ir jāparūpējas par savu drošību un jāsaglabā miers, nevajag “panikot”. Obligāti jāpaliek ar skatu pret suni, nekad negriezt sunim muguru. Lēnām, atmuguriski atkāpties, bez skriešanas un steigas. Svarīgi neskatīties sunim tieši acīs, labāk ir skatīties viņam pāri tā, lai ar perifēro redzi redzētu, kur dzīvnieks atrodas. Ja suns mēģina jūs apiet no muguras, vajag griezties viņam līdzi, lai visu laiku paliktu ar seju pret suni. Ja suns nāk virsū, pielieciet sev priekšā kādu objektu – koku vai somu (taču nemēģiniet sist vai gaiņāt suni, jo tas viņu var saniknot) – ja dzīvnieks kodīs, tad kamps pirmajā tuvākajā objektā. Ja ir iespēja, uzkāpiet uz kāda objekta – koka, sētas staba vai automašīnas. Tad zvaniet pašvaldības policijai.
– Kāpēc nedrīkst skatīties sunim acīs un kāpēc jāizvairās no muguras pagriešanas?
– Tiešs skatiens acīs nozīmē, ka mēs no tā suņa kaut ko gribam, un ar to mēs viņu izaicinām. Mēs radām interesi, un suns var nākt klāt. Ja suns ir savā teritorijā (kā viņš to uzskata), viņš var nevēlēties, ka mēs pievēršam viņam pārāk lielu uzmanību, un var mēģināt mūs aizdzīt. Muguru nedrīkst griezt, jo suns var mēģināt pielavīties tieši no muguras, lai iekostu. Tāpēc bērniem bieži iesaku skatīties pāri sunim, uz astes galu, lai izvairītos no tieša acu kontakta.
– Kā rīkoties, ja privātīpašumā ieklīst svešs suns?
– Ja suns ienāk privātā pagalmā, uzreiz jāzvana pašvaldības policijai. Pašam nav iespējams novērtēt, vai liels, svešs suns būs agresīvs vai nebūs, tāpēc nav ieteicams to pārbaudīt. Pašvaldības policijai ir čipu lasīšanas aparāts, un viņi nolasa čipa numuru. Attiecīgi viņi atrod saimnieku. Ja saimnieks ir sazvanāms, tad suns tiek nodots viņam. Ja saimnieku nevar atrast vai ar viņu sazināties, suns nonāk patversmē, un saimniekam tas jāizņem. Tālāk pret saimnieku var vērst administratīvo sodu par klaiņošanas pieļaušanu.
– Vai profesionāliem dzīvnieku ķērājiem agresīvs suns var sagādāt lielas problēmas?
– Darbs ar agresīviem suņiem ir dzīvnieku ķērāju ikdiena. Suņi, kas aizbēguši no saimniekiem, ļoti bieži ir lielā panikā un pārbijušies. Viņi jūtas bailīgi un nezina, kur atrodas, tāpēc mēdz būt agresīvi. Bailes ir vispopulārākais cēlonis agresijai. Pat ar ļoti agresīviem suņiem, kam bail pieiet klāt tuvāk par pieciem metriem, ķērāji māk strādāt, noķert un nogādāt patversmē.
– Vai suņu brīvlaišanas izbeigšanai vajag jaunus likumus?
– Likums jau nosaka, ka suns nedrīkst klaiņot. Pilsētā sunim obligāti jābūt pie pavadas. Ārpus pilsētas, mežos suns drīkst staigāt bez pavadas, bet tam ir jābūt kontrolējamā attālumā. Kā minimums, tam jābūt saredzamā vai vismaz sasaucamā attālumā no saimnieka. Tāpat pēc likuma visiem suņiem ir jābūt čipotiem. Viss ir precīzi atrunāts. Ja mēs ievērosim jau esošo regulējumu, mēs šajā ziņā būsim ļoti laba valsts. Pašvaldībām ir jāievēro savas procedūras. Pašvaldības policija dažkārt negrib izmeklēt lietas par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, un tās paliek neizmeklētas. Ir pašvaldības, kurās policija vienkārši nepilda to, kas viņiem pienākas, izvairoties no izsaukumiem. Tāpēc pašvaldību pusē arī ir jāizdara pareizi secinājumi.
– Kas jāzina suņa saimniekam, ja viņš tiešām vēlas būt atbildīgs?
– Kopumā situācija ar suņu turēšanu kļūst jūtami labāka ar katru gadu. Tas ir panākts galvenokārt ar izglītošanu, nevis tikai ar lielām soda sankcijām. Ir svarīgi turpināt izglītot par to, kas ir suns, kā viņš jāaudzina un kam suns vajadzīgs. Piemēram, agrāk suns pie ķēdes bija normāli, bet tagad tas ir kauns. Cilvēku sāk uztraukt tas, ko par viņu domās kaimiņš. Saimnieki kļūst atbildīgāki, ved suņus uz suņu skolām, apmāca. Ir jāsaprot, ka suns nebūs brīnišķīgs pats no sevis; ir jāiegulda liels un pastāvīgs darbs, lai suns būtu labi audzināts. Tāpat ir jāizvēlas pareizā šķirne, jo, piemēram, medību suns, lai kā viņu mācītu, nebūs mierīgs suns.
— Guntis Ščerbinskis
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Dzirkstele” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Dzirkstele”.
