Mācās izdzīvot krīzes situācijā

Lāsma Gabdulļina: “Jo vairāk cilvēks zina, jo vairāk viņš spēj operēt ar savām zināšanām un iemaņām.”

LEJASCIEMĀ 6., 7. UN 8. JŪNIJĀ notika praktiskas nodarbības bērniem un jauniešiem par rīcību krīzes situācijā “Es zinu, kā rīkoties!”, kas finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Jaunieši no Gulbenes un Lejasciema apguva ugunskura iekuršanu, drošu pagaidu patvēruma izveidi, pirmās palīdzības sniegšanu, kā arī mācījās orientēties dabā. Nodarbības vadīja Jaunsardzes centra instruktore Lāsma Gabdulļina. “Šis ir biedrības “Sateka” iniciēts projekts. Mācot mēs necenšamies sabiezināt krāsas vai radīt lieku satraukumu. Svarīgākais ir apgūt zināšanas un prast tās praktiski izmantot,” saka L.Gabdulļina. Tie jaunieši, kas jau darbojas Jaunsardzē, “Dzirkstelei” atzina, ka zina, ko darīt dažādās situācijās, ko ņemt līdzi, kā rīkoties un kā kādu laiku, ja būtu nepieciešams, arī izdzīvot mežā.

Jaunsargi Daniels, Artūrs un Kristaps “Dzirkstelei” uzsver, ka būt jaunsargiem ir vērtīgi, jo var apgūt dažādas prasmes un zināšanas. “Mēs varētu iekurt ugunskuru, kādu laiku izdzīvot mežā. Ir labi, ja brīvu dienu var pavadīt lietderīgi, turpinot apgūt jaunas prasmes, kā tagad apgūstot patvēruma izveidošanu,” saka puiši, kuri Jaunsardzē pirms dažiem gadiem pieteicās paši, jo paši to vēlējās.

Viss nav tik vienkārši

L.Gabdulļina ar “Dzirksteles” starpniecību ikvienam liek aizdomāties, cik mēs katrs esam gatavi krīzes situācijām.

“Šis jautājums paliek atvērts. Domāju, ka mēs paši nemaz nezinām, cik gatavi esam. Kamēr cilvēks reāli nesaskaras ar krīzi, to ir grūti izvērtēt. Mēs jau tagad gudri spriežam – ja kaut kas notiks, kā mēs skriesim, ko darīsim. Taču patiesībā viss nav tik vienkārši. Jebkurā gadījumā – jo vairāk cilvēks zina, jo vairāk viņš spēj operēt ar savām zināšanām un iemaņām. Mēs runājam par krīzes situācijām, bet vai esam padomājuši par pavisam vienkāršām lietām? Piemēram, ja mājās pazūd elektrība. Cik gatavi mēs esam dzīvot bez tās? Ja ir elektriskā plīts, cik daudziem ir arī parastā malkas plīts vai prīmuss, ar kuru vajadzības gadījumā var iziet ārā, iekurt un uzvārīt ūdeni? Par to katram būtu vērts padomāt. Tāpat arī orientēšanās apvidū. Ja mums atņem telefonu, vai mēs pratīsim orientēties? Nesen televīzijā rādīja medmāsu Cīruli, kura ir Ukrainā. Viņa stāstīja, ka tur nedrīkst ieslēgt telefonus, jo tie var atklāt cilvēku atrašanās vietu. Arī tas ir risks, kas jāapzinās. Pagājušajā ziemā viņiem pat nebija atļauts kurināt ēkas, jo droni orientējas uz siltuma avotiem. Es neticu, ka mēs esam gatavi kaut kam tādam. Domāju, ka šādas spējas un iemaņas rodas tikai caur pieredzi. Viņa stāstīja, ka pēc skaņas ukraiņi jau spēj noteikt, kurā virzienā dodas droni, atšķirot to rūkoņu. Taču to visu var apgūt, tikai esot šādā situācijā,” stāsta L. Gabdulļina.

Jebkurš brīdinājums jāuztver nopietni

“Dzirkstele” jau rakstīja, ka Gulbenes novadā šūnu apraides ziņojums saistībā ar droniem līdz šim ir saņemts vienu reizi. “Mums atnāk šūnu apraides paziņojums, un kas notiek? Daļa to uztver nopietni, citi – nenopietni. Piemēram, piecas reizes drons var nelidot un nav reālas bīstamības, bet sestajā reizē tā var būt pavisam īsta, tāpēc jebkurš brīdinājums ir jāuztver nopietni!” uzsver L.Gabdulļina.

Viņa pozitīvi vērtē to, ka tagad šie paziņojumi ir skaidrāk iedalīti. Nacionālie bruņotie spēki tagad izmanto divu līmeņu šūnu apraides paziņojumus, lai informētu sabiedrību par iespējamo gaisa apdraudējumu vai tūlītēju nepieciešamo rīcību. Dzeltenais brīdinājums ir informējošs paziņojums, kas neprasa tūlītēju iedzīvotāju rīcību, savukārt oranžais brīdinājums ir paziņojums par konstatētu apdraudējumu Latvijas gaisa telpā, kas paredz tūlītēju iedzīvotāju rīcību atbilstoši sniegtajām instrukcijām.

Pagrabs, ūdens

“Varbūt mums katram vajadzētu sākt ar vienkāršām lietām, un tas ir sakārtot savu pagrabu vai vietu, kur iespējams patverties. Runājot par patvertnēm. Kur tad mēs skriesim? Vajadzīga jau tuvākā vieta, kur patverties. Ciemā ar vienu patvertni nepietiek. Tas nav risinājums, jo tajā var iekļūt tikai noteikts cilvēku skaits. Katram pašam ir jāizdomā rīcības varianti, ko darīt un kur doties, ja esi mājās, ja esi darbā vai citur. Tiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās – jāsakārto savs pagrabs. Jāpadomā par ūdeni, lai krīzes situācijā tas ir. Tās ir elementāras lietas, bet ļoti svarīgas. Ja kādu laiku būs jāuzturas pagrabā, būs nepieciešams dzeramais ūdens, iespēja izmantot tualeti un kaut ko arī uzvārīt. Jāpadomā, ko izmantot gultu vietā, piemēram, matračus vai segas. Ja katrs par šādām lietām kaut nedaudz padomātu… Mēs gaidām risinājumus no valsts, taču valsts sākas ar mums pašiem. Ja es būšu sakārtojis savu pagrabu un sagatavojies krīzes situācijai, tas jau palīdzēs. Mums jāspēj parūpēties katram pašam par sevi. Katram jāsāk ar sevi, ar savu ģimeni un saviem bērniem. Es bērniem jautāju: vai jūs zināt mammas un tēta telefona numuru? Viņi bieži atbild, ka zina tikai savu. Bet kāda jēga no tā, ja zini tikai savu numuru? Ir jādomā, ja, piemēram, bērns atrodas vienā pilsētas malā, bet vecāki – otrā, kur viņi satiksies, ja kaut kas notiks. Kur būs pirmā vieta, kur visi pulcēsies, tiklīdz tas būs iespējams?” liek aizdomāties L.Gabdulļina.

Ģimenēm ir svarīgi iepriekš vienoties, kurš nepieciešamības gadī-
jumā, piemēram, izņems bērnu no bērnudārza, kā notiks savstarpējā saziņa, un lai visiem būtu pierakstīti un zināmi tuvinieku telefona numuri.

Ne visiem jāņem rokās ieroči

“Mēs 30 gadus esam dzīvojuši mierīgi, varētu teikt, romantiski un skaisti, apzinoties, ka kaut kur pasaulē notiek nemieri, bet paši par to īsti neesam domājuši. Šajā laikā neesam pietiekami pievērsušies ne patvertnēm, ne gatavībai krīzes situācijām. Krīzes situācijā ir vajadzīgas visas darbarokas, visi cilvēki. Tas nenozīmē, ka visiem jāņem rokās ieroči. Tā arī nebūs. Taču katram jābūt gatavam palīdzēt citādi. Kāds var ražot, kāds sniegt atbalstu citā veidā, jo tie cilvēki, kas tieši aizstāv valsti, vieni paši to nevar izdarīt. Nepieciešama sistēma, savstarpējs atbalsts un mehānisms, kas darbojas kopumā. Svarīgi, lai katrs no mums zina, ko viņš var darīt un kā var palīdzēt. Katram jāpadomā par savu pienesumu,” saka L.Gabdulļina.

Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts 2026”līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.

#SIF_MAF2026 #stiprakopienastipravalsts2026