“Nabadzības jēga neatspoguļojas tikai ienākumos, labumos vai stratēģijās. Nabadzība jādzēš no cilvēku galvas.”
Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi gadu no gada aug, vairojas arī pirktspēja, tomēr trūcīgākās sabiedrības daļas rocība aizvien vairāk atpaliek no turīgākās daļas. Arī apkures rēķinu krīzes uzliesmojums pēc mēreni auksta ziemas mēneša liecina, ka nabadzība valstī ir aktuāla problēma.
“Lai arī kopumā valstī iedzīvotāju ienākumi un pirktspēja ir vairojušies, šis process ir pārāk lēns un nepietiekamos apjomos. Un Latvijas iedzīvotāju labklājība vēl arvien nesasniedz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni,” uzsver Eiropas Pretnabadzības tīkla dalīborganizācijas “EAPN-Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga, un piebilst: “Pērn 7,8 % Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai, bet 22,5 % bija tieši pakļauti nabadzības riskam. Tie ir vairāk nekā 400 tūkstoši valsts iedzīvotāju.”
Pirktspēja augusi
Par spīti cenu kāpumam, kas negausīgi aprij lielu daļu ienākumu pieauguma, iedzīvotāju pirktspēja pēdējo desmit gadu laikā ir nedaudz augusi. Statistiķi izrēķinājuši, ka 2014. gadā vidēji viens strādājošais par visu algu varēja nopirkt, piemēram, 84 kg vārītās desas vai 630 litrus piena, vai 4002 olas, bet 2024. gadā par vidējo algu sanāca jau 114 kg desas vai 874 litri piena, vai 4038 olas. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka līdzīgi bijis ar citiem pamata produktiem, izņemot liellopu gaļu, kartupeļus un maizi, ko 2024. gadā par algu varēja iegādāties nedaudz mazākā apjomā. Lai gan par vidējo pensiju caurmērā var nopirkt gandrīz divreiz mazāk pārtikas nekā par vidējo algu, tomēr pensionāru pirktspēja augusi straujāk. Par vidējo pensiju 2024. gadā varēja iegādāties 2210 olas (2014. gadā –1902 olas ) vai 63 kg vārītās desas (40 kg 2014. g.), vai 479 litrus piena (299 litri 2014. g.).
Ienākumu kāpums bijis krietni straujāks. Laikā no 2004. līdz 2014. gadam vidējie mēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecību valstī trīskāršojušies, bet no 2014. līdz 2024. gadam tie dubultojušies. Mājsaimniecībai laukos 2004. gadā mēneša ienākumi vidēji bija nepilni 300 eiro, 2014. gadā – jau 858 eiro, bet 2024. gadā – 2069 eiro. Vēl pirms desmit un divdesmit gadiem augstāki vidējie ienākumi bija pilsētas mājsaimniecībām, bet 2024. gadā laucinieki pārspēja pilsētniekus.
Vienlaikus dati Latvijā uzrāda ļoti augstu ienākumu nevienlīdzību. 2024. gadā visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,7 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi. Savukārt Džini koeficients 2024. gadā bija 35,6 %, uzrādot augstāko reģistrēto ienākumu nevienlīdzības rādītāju pēdējo gadu laikā. No Eiropas Savienības (ES) valstīm vienīgi Bulgārijā plaisa starp nabadzīgajiem un turīgajiem ir vēl izteiktāka. Vistrūcīgākajās Latvijas mājsaimniecībās 2024. gadā ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija vidēji 317 eiro mēnesī, bet visturīgākajās mājsaimniecībās – vidēji 2084 eiro mēnesī. Nevienai no trūcīgākajām mājsaimniecībām ienākumi nebija augstāki par 474 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet turīgāko mājsaimniecību vidū šis rādītājs bija 1327 eiro.
Arī reģionālā griezumā Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi var atšķirties pat uz pusi. Tā 2024. gadā viszemākie ikmēneša ienākumi bijuši Krāslavas, Rēzeknes, Ludzas, Augšdaugavas un Balvu novadā – no 538 līdz 593 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli, liecina CSP mediānas rādītāja aprēķini. Savukārt turīgāko iedzīvotāju galā – Saulkrastu, Ropažu, Ķekavas, Ādažu un Mārupes novadā – vienam mājsaimniecības loceklim ticis no 949 līdz 1196 eiro.
Gandrīz pusei (45 %) Latgales reģiona mājsaimniecību 2024. gadā galvenais iztikas avots bija pensijas un pabalsti jeb sociālie transferti (ietver valsts un pašvaldības piešķirtās pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas). Salīdzinājumam – Rīgā tikai 28 procenti mājsaimniecību pamatā ir atkarīgas no valsts un pašvaldības atbalsta. CSP pārskats par Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2024. gadā liecina, ka turīgākajām mājsaimniecībām ienākumi no algota darba veidoja līdz 76 % no ienākumiem, bet trūcīgākajām mājsaimniecībām – tikai 40,3 %.
Pret nevienlīdzību ar nodokļiem
“Lai arī kopumā valstī iedzīvotāju ienākumi un pirktspēja ir vairojušies, šis process ir pārāk lēns un nepietiekamos apjomos. Un Latvijas iedzīvotāju labklājība vēl arvien nesasniedz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni,” uzsver Eiropas Pretnabadzības tīkla (“European Anti Poverty Network”, EAPN) dalīborganizācijas “EAPN-Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga. “Pērn 7,8 % Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai, bet 22,5 % bija tieši pakļauti nabadzības riskam. Tie ir vairāk nekā 400 tūkstoši valsts iedzīvotāju.”
Minētie dati ietverti “EAPN-Latvia” gatavotajā nabadzības pārskatā “Poverty Watch 2025”, kurā analizēts mūsu valsts nabadzības līmenis. Ziņojuma mērķis ir sniegt informāciju Eiropas Pretnabadzības tīkla organizācijai, kas to izmanto ES līmeņa pārskatā. “Līdz ar to ar šiem secinājumiem var ietekmēt Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu attiecībā uz likumdošanas izmaiņām vai fondu finansējumu,” piebilst L.Balga.
2025. gada ziņojumā “EAPN-Latvia” pievērsa uzmanību trim problēmjautājumiem – minimālais ienākums, tiesības cilvēkiem ar invaliditāti un senioru nabadzības risks. “Skaidri redzams, ka ienākumu nevienlīdzība Latvijā saglabājas augsta. Visnabadzīgākie ir mūsu seniori un pirmspensijas vecuma cilvēki, it sevišķi Latvijas lauku reģionos, un it īpaši sievietes. 2025. gada aptaujas Siguldā, Rucavā, Alūksnē, Varakļānos, Dobelē un Dagdā rāda, ka ievērojama daļa senioru strādā diskriminējošos apstākļos un nevar nodrošināt pat iztikas minimumu,” secina L.Balga.
Labklājības ministrijas (LM) Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktora vietniece Evija Kūla ienākumu nevienlīdzības pieaugumu skaidro ar to, ka ienākumi straujāk pieauga iedzīvotājiem no algota darba (2024. gadā pieaugums bija 8,6 %), savukārt ienākumu pieaugums no sociālajiem transfertiem bija 5,5 %. “Tā kā turīgāko iedzīvotāju ienākumus visvairāk veido ienākumi no darba algas, bet nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumus – pabalsti un pensijas, attiecīgi arī palielinājās ienākumu nevienlīdzība,” viņa piebilst.
Runājot par ienākumu plaisas mazināšanas iespējām, ministrijas pārstāve kā vienu no instrumentiem min nodokļu politiku. “Nenoliedzami, arī minimālie ienākumi trūcīgākajiem iedzīvotājiem ir viens no ienākumu nevienlīdzības mazināšanas instrumentiem. Lai virzītos uz ienākumu nevienlīdzības mazināšanos, ministrija savā atbildībā tāpēc arī īstenoja minimālo ienākumu reformu. Kā liecina dati, būtiskāks ienākumu pieaugums 2024. gadā novērojams tieši turīgākajai iedzīvotāju daļai, ko ministrijā savā kompetencē nevar ietekmēt, attiecīgi ir jārod risinājumi citu politiku, tajā skaitā nodokļu politikas ietvaros.”
Eiropas standarts uzrāda riska pieaugumu
Vērtējot nacionālos monetārās nabadzības rādītājus – garantēto minimālo ienākumu (GMI), trūcīgas mājsaimniecības ienākumu un maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni –, ministrijas pārstāve E.Kūla atzīmē, ka kopš minimālo ienākumu reformas ieviešanas (reforma sākta 2021. gadā) situācija katru gadu uzlabojas. Lai arī ik gadu pārskatīšanas rezultātā visi trīs ienākumu sliekšņi aug, cilvēku skaits, kuri saņem šos pabalstus, sarūk. “Tas liecina, ka zemu ienākumu mājsaimniecībās situācija pakāpeniski uzlabojas un viņu ienākumi palielinās, pārsniedzot noteikto ienākumu sliekšņu apmērus.”
LM pārstāve arī uzsver, ka 2024. gadā dziļa materiālā un sociālā nenodrošinātība sasniegusi zemāko rādītāju pēdējo desmit gadu laikā – dziļi materiāli un sociāli nenodrošināti bija 5,3 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem (2015. gadā – 15,4 %) un 14,7 % no nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju (2015. gadā – 36,2 %). Arī pērn situācija turpināja uzlaboties, samazinot iedzīvotāju, kuri pakļauti dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai, īpatsvaru līdz 4,8 %.
Cilvēku uzskata par pakļautu dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai, ja viņš nevar atļauties vismaz 7 no 13 pamatvajadzībām, arī segt komunālos maksājumus, īri vai atmaksāt kredītu, ēst gaļu katru otro dienu, lietot savām vajadzībām vieglo auto u.tml. Analizējot ES nabadzības riska slieksni, 2024. gadā tas uzrāda nabadzības riska pieauguma tendenci Latvijā. “Jāņem vērā, ka ES nabadzības riska slieksnis ir noteikts 60 % no ienākumu mediānas, kas ir ievērojami augstāks nekā Latvijas noteiktie minimālo ienākumu sliekšņi un no tiem izrietošie minimālie ienākumi,” skaidro E.Kūla. “Šobrīd ministrijas prioritātes ir atbalsta palielināšana ģimenēm ar bērniem, pensijas vecuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem turpināsim darbu pie demogrāfijas uzlabošanas pasākumu īstenošanas – pārskatām finansiālo atbalstu vecākiem, kā arī strādājam, lai pilnveidotu dažādus ģimenēm svarīgus pakalpojumus. Lai palielinātu pensiju apmērus, turpinām strādāt, lai tiktu pieņemts lēmums par pakāpenisku bāzes pensijas ieviešanu no 2027. gada. Cilvēkiem ar invaliditāti plānojam pilnveidot gan finansiālo atbalstu, gan pakalpojumus.”
Ar stratēģiju pret nabadzību?
Vērtējot nabadzības izskaušanas politiku, “EAPN-Latvia” vadītāja L.Balga atzīmē, ka vārdi par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu bieži vien ir tikai kaila retorika. Viņa uzsver, ka Latvijā joprojām nav izstrādāta nacionālā vai vietējā nabadzības apkarošanas stratēģija vai plāns. “Tas nozīmē, ka trūkst vienotas, mērķtiecīgas un ilgtspējīgas pieejas nabadzības mazināšanai. Nav dokumenta, kurā būtu izklāstīti konkrēti mērķi, uzdevumi, termiņi un budžets, kas īpaši vērsts uz nabadzības mazināšanu.”
E.Kūla iebilst, ka nabadzības samazināšanas mērķi un uzdevumi ir noteikti vairākos politikas plānošanas dokumentos, piemēram, Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam vai Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam.
L.Balga nenoliedz, ka daudzi jautājumi saistībā ar nabadzības mazināšanu ir iekļauti citās valdības apstiprinātās stratēģijās un plānos: “Taču ir nepieņemami, ka vienai no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm nav savas, centrētas nabadzības apkarošanas stratēģijas. Ar šauru skatījumu nepieciešamos pozitīvos rezultātus valstī neizdosies sasniegt.”
Turpretī E.Kūla atzīmē, ka, LM ieskatā, atsevišķa jeb vienota dokumenta izstrāde nabadzības situāciju neuzlabos, jo nabadzības mazināšana ietver plašu jautājumu loku: “Tā nav tikai ienākumu palielināšana, tā ietver dažādu pakalpojumu pieejamību, tajā skaitā nabadzīgākajiem valsts iedzīvotājiem. Attiecīgi katra nozaru ministrija atbilstoši tās kompetencei īsteno virkni dažādu pasākumu, lai uzlabotu arī nabadzīgāko iedzīvotāju pieejamību tās pakalpojumiem – izglītības, veselības, mājokļa, transporta un citās nozarēs. Svarīgāk ir uzraudzīt, lai esošos vai jaunos pakalpojumus varētu izmantot vienlīdzīgi visi iedzīvotāji, tajā skaitā tie, kuru ienākumi ir ļoti zemi. Ministrija turpinās strādāt, lai uzlabotu gan ģimeņu ar bērniem, gan senioru, gan cilvēku ar invaliditāti un citu mērķa grupu situāciju, vienlaikus uzraugot arī pārējo nozaru ministriju plānus un pasākumus, kuri ietekmē šo cilvēku dzīvi un ikdienu.”
“EAPN-Latvia” vadītāja L.Balga nevalstisko organizāciju līdzdalību un iesaisti Latvijas sociālās politikas veidošanā vērtē kā nepietiekamu: “Bieži vien ir tikai faktiska izrādīšanās, pilnvarojot savus brīvprātīgos pārstāvjus uz komisijām, komitejām vai darba grupām. Cilvēki, kas reāli dzīvo nabadzībā vai izjūt sociālo atstumtību, lielākoties netiek uzklausīti un viņu pieredze politikas veidošanas gaitā netiek ņemta vērā.” L.Balga cerīgi raugās Eiropas Komisijas virzienā, kas šobrīd gatavo ES pirmo nabadzības apkarošanas stratēģiju. Viņa atzīmē, ka tā kļūs par pamatdokumentu dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai. Eiropas Parlamenta deputāti vēlas, lai stratēģijā nabadzība tiktu atzīta par cilvēka cieņas pārkāpumu.
Bet, komentējot sabiedrībā nereti sastopamo viedokli, ka latvieši pašlaik dzīvo labāk nekā jebkad, L.Balga teic: “Dzīvojam labā valstī, iespēju valstī, jo mums ir izcilas demokrātijas iestrādes. Mēs patiešām dzīvojam labi, un to pierāda spējas palīdzēt citiem. Čīkstēšana bieži vien nozīmē to, ka vēlamies dzīvot vēl labāk. Taču vēlos uzsvērt, ka vairāk varēs sasniegt, kļūt bagātāki tikai tie, kuri caur zināšanām izpratīs citu ietekmi uz savu dzīvi un spēs paši sevi aizsargāt. Nabadzības jēga neatspoguļojas tikai ienākumos, labumos vai stratēģijās. Nabadzību nepieciešams izdzēst no cilvēku galvas.”
UZZIŅA
Minimālo ienākumu sliekšņi un apmēri 2026. gadā
Ienākumu mediāna šogad noteikta 850,02 eiro; minimālo ienākumu sliekšņus aprēķina 22 līdz 80 % no tās:
● Garantēto minimālo ienākumu (GMI) slieksnis: 187 eiro (pirmajam vai vienīgajam cilvēkam mājsaimniecībā); 131 eiro (pārējiem cilvēkiem mājsaimniecībā).
● Trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis: 425 eiro (pirmajam vai vienīgajam cilvēkam mājsaimniecībā); 298 eiro (pārējiem cilvēkiem mājsaimniecībā).
● Maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu sliekšņa maksimālais apmērs: 680 eiro (pirmajam vai vienīgajam cilvēkam mājsaimniecībā); 476 eiro (pārējiem cilvēkiem mājsaimniecībā).
● Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts: 187 līdz 387,66 eiro cilvēkam ar invaliditāti (atkarībā no grupas un citiem apstākļiem); 187 eiro pensijas vecumu sasniegušam cilvēkam.
● Minimālā invaliditātes pensija: 213 līdz 408 eiro (atkarībā no invaliditātes grupas un citiem apstākļiem).
● Minimālā vecuma pensijas aprēķina bāze: 213 eiro; 255 eiro cilvēkam ar invaliditāti kopš bērnības.
AVOTS: LM
Aptauja
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Dzirkstele” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Ziemeļlatvija”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Dzirkstele”.
#SIF_MAF2025 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam
