Dienas centrs “Iecavnīca” attīsta neparastu sadarbību

Līdz 1.augustam Bauskas novada Iecavas dienas centrā “Iecavnīca” apskatāma Danas un Džūlijas Rodenkirhenu fotogrāfiju izstāde “DOMA gaismas pierakstos”, kas tapusi sadarbībā ar Iecavas vīru senioru domubiedru grupu “Doma”.

Iecavniece Dana Rodenkirhena ir pazīstama fotomāksliniece, kura īstenojusi projektus Bauskas novadā un arī ārpus tā, sadarbojoties ar dažādiem cilvēkiem un iestādēm.

Dienas centrs “Iecavnīca” Iecavas pilsētā un pagastā veic nozīmīgu darbu sociālajā jomā un sabiedrības integrācijā, strādājot gan ar senioriem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan Ukrainas civiliedzīvotājiem, kas atbraukuši kara iespaidā. Senioru dāmas darbojas grupā un deju kopā “Kamenes”, savukārt kungi ik nedēļu tiekas klubiņā “Doma”, lai sarunātos, domātu un uzturētu možu garu.

Ekspozīcijas “DOMA gaismas pierakstos” tapšanas laikā Danas fotostudijā norisinājušās arī garas sarunas par kungu dzīvi un pieredzēto – tad nākusi atziņa, cik reti projektā iesaistītie seniori bijuši kameras priekšā, lielākā daļa dalībnieku nemaz nekad nav bijuši pie profesionāla fotogrāfa. Katrs no kungiem uz fotografēšanos ieradās ar savu mīļāko kreklu vai cepuri no studiju laikiem, vai kādu citu sev tuvu priekšmetu. Šādi projektā tapusi svarīga laika liecība gaismas pierakstā, ko saglabāt sev par prieku, ierāmēt, nosūtīt bērniem un rādīt draugiem.

— Laikraksts “Bauskas Dzīve”

Kļūst par viedo ciemu

Latvijas lauku kopienu un viedo ciemu vasaras foruma “Kopienu Persilāde 2024” laikā notika atpazīstamības zīmes “Viedais ciems 2024” apbalvošanas ceremonija, kurā paziņoja astoņus atpazīstamības zīmes ieguvējus – starp tiem arī Smiltenes novada Launkalne.

Smiltenes novada pašvaldībā uzsver, ka šis ir apliecinājums vietējās kopienas spēkam, unikalitātei, viedumam un spējai attīstīties. “Tikām uzaicināti uz forumu. Tas, ka šajā reizē saņēmām arī atpazīstamības zīmi, mums bija ļoti patīkams pārsteigums. Tas ir apliecinājums, ka esam uz pareizā ceļa, ka varam būt kopiena ar ilgtermiņa redzējumu pagasta attīstībai,” atzīst Brantu un Launkalnes pagastu apvienības pārvaldes vadītāja Liene Gūtmane un atklāj, lai saņemtu “Viedā ciema” statusu, izvirzītajiem ciemiem ir jāatbilst virknei kritēriju.

Viedie ciemi ir lauku apvidu kopienas, kas izmanto radošus risinājumus, lai uzlabotu savu noturību, balstoties uz vietējām stiprajām pusēm un iespējām.

Godināšanas pasākums norisinājās Augšdaugavas novada Bebrenē. Atpazīstamības zīmes “Viedais ciems 2024” ieguva Alsunga, Ance, Dekšāres, Jaunlutriņi, Launkalne, Līksna, Meņģele un Pelēči.

Kopumā šobrīd Latvijā ir 32 vietas, kas ir ieguvušas atpazīstamības zīmi “Viedais ciems”.

— Laikraksts “Ziemeļlatvija”

Iekļūst “Gada labākās būves” konkursa finālā

Dvīņu pilsētu Valkas un Valgas kopējā atpūtas zona Pedeles upes krastā ir viens no 41 Latvijas objekta, kas iekļuvis skates “Gada labākā būve Latvijā 2023” finālā nominācijā “Ainavas būve”.

Valkā šis vides objekta atjaunošanas projekts vairāku miljonu eiro vērtībā īstenots ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu un novada pašvaldības līdzfinansējumu. Pēdējo divu gadu laikā šis jau ir otrais Valkas pilsētā atjaunotais objekts, kas pēc žūrijas vērtējuma iekļuvis Latvijā profesionāļu atzītās skates finālā. Pedeles dabas taka atrodas Valkas un Valgas pilsētā abos Pedeles upes krastos pie Latvijas–Igaunijas robežas.

Valgas pusē takas kopējais garums abos virzienos ir apmēram 5 kilometri. Valkas pusē viena krasta takas garums ir 350 metri. Atjaunojot šo vietējam tūrismam svarīgo objektu, ir izveidoti pastaigu celiņi, soliņi atpūtai un lapene.

No Putraskalna lapenes paveras ainava uz Pedeles upi divās valstīs, kā arī skats uz Valku un Valgu.

— Laikraksts “Ziemeļlatvija”

Atzīst Malēniju

Valodas eksperti Vidzemes ziemeļaustrumu daļu, kurā runā augšzemnieku dialekta dziļās latgaliskās izloksnēs, piekrituši dēvēt par Malēniju, vēsta Valsts valodas centrs.

Šādu priekšlikumu latviešu valodas ekspertu komisijai izvirzīja komisijas locekle, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, valodniece novadniece Dace Markus. “Ar apzīmējumu “malēnieši” nav problēmu, tie ir daudzviet un daudzkārt pieminēti, bet neviens īsti nesaprata, kur šie malēnieši dzīvo. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie Vidzemē dzīvojošie iedzīvotāji, kuri runā dziļās latgaliskās izloksnēs, ļoti atšķiras no tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo Latgalē. Tādēļ visās konferencēs un sarunās par šo tēmu uzsvēru, ka šis ir augšzemnieku dialekta dziļo latgaliešu izlokšņu malēniešu variants. Latviešu vēsturisko zemju likumā Malēnija tika iezīmēta Latvijas kultūrvēsturiskā iedalījuma kartē. Tā gan ir vienīgā karte, kur Malēnija iezīmēta, taču tas bija nozīmīgs pavērsiens ceļā uz atzīšanu. Akadēmiķe piebilst, ka apzīmējums “maliena” nav izraudzīts tādēļ, lai nebūtu sajukums. Latvijas konversācijas vārdnīcā minētajai “malienai” ir dažādas interpretācijas, piemēram, vieta kaut kur malā, vieta Alūksnes novada Malienas pagastā un citi,” saka D.Markus.

Par to, ko šāds atzinums dos un kā to izmantot, D.Markus saka – viss ir pašu malēniešu rokās. “Ir laiks pieteikt Malēnijas kultūrtelpu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. Tas būtu īpašs pienesums Alūksnes kultūrvēsturiskajam novadam,” vērtē D. Markus, pieļaujot, ka tad šo vārdu varētu izmantot, startējot dažāda līmeņa kultūras projektu konkursos, arī starptautiskos.

Akadēmiķe jau spērusi vēl vienu soli ceļā uz Malēnijas oficiālu atzīšanu, proti, pašlaik viņa strādā pie šķirkļa par Malēniju izveides Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai.

— Laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas”

Saimniecības attīstībā investē 3 miljonus eiro

Aizkraukles novada Bebru pagastā atklāts zemnieku saimniecības “Vecslijāņi” jaunais graudu pirmapstrādes, žāvēšanas un uzglabāšanas komplekss, kā arī liellopu spēkbarības sagatavošanas komplekss. Investīcijas abos projektos kopā ir aptuveni 3 miljoni eiro.

“Vecsiljāņu” īpašnieks Juris Sprukulis stāsta, ka pamazām kļuvuši par pilna cikla saimniecību. Tas nozīmē, ka pašu spēkiem un resursiem veic augsnes mēslošanu, apstrādi, lopbarības, kā arī piena un siera ražošanu un izmanto ražošanas atkritumus. No tiem biogāzes stacijā iegūst kurināmo – biometānu. Šī dabasgāzes alternatīva šajās dienās pirmo reizi nonākusi gāzes pārvades un uzglabāšanas operatora SIA “Conexus Baltic Grid” tīklā. (Uzņēmums pārvalda Inčukalna pazemes gāzes krātuvi un dabasgāzes pārvades sistēmu – red.) Lai biogāzi attīrītu līdz dabasgāzes kvalitātei, “Vecsiljāņi” iegādājušies iekārtu, kas veic filtrāciju. Gāzes transportēšanai zemnieku saimniecība izbūvējusi 4,5 kilometrus garu cauruļvadu. Lai Bebru pagastā saražoto gāzi ielaistu kopējā tīklā, vajadzēja izpildīt prasības un saņemt Starptautiskās ilgtspējas un oglekļa sertifikātu (ISCC — “International Sustainability and Carbon Certification” — angl.). Stāstot par “Vecsiljāņiem” kā pilna cikla saimniecību, J.Sprukulis saka, ka ar gāzes ražošanu cikls nebūt nenoslēdzas. Tās ražošanas procesā rodas atlikums — sausais un šķidrais digestāts. Šķidro izmanto aramzemes mēslošanai, līdz ar to saimniecībā maksimāli maz iepērk minerālmēslus. Tā kā daļa digestāta paliek pāri, sauso frakciju nākotnē, iespējams, jau nākamajā sezonā, varēs piedāvāt iegādāties citiem lauksaimniekiem.

— Laikraksts “Staburags”

#SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Dzirkstele” un reģionālie laikraksti. Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta” sadarbībā ar laikrakstiem “Staburags”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.