Dzirkstele.lv
Pagājušajā sestdienā jau ceturto gadu Stradu pagasta “Dīķsalās” notika “Can-Am Mud race” sacensības, kas bija šo sacensību trešais posms Latvijā. Tajās piedalījās 33 kvadricikli un 10 mašīnas no Latvijas Lietuvas un Igaunijas, arī lejasciemieši Baiba un Ilmārs Lubiņi.
No Igaunijas bija ieradušies pieci sportisti, kas arī ir rekordliels skaits, un jāpiebilst, ka visi dalībnieki bija ar derīgiem Covid-19 sertifikātiem.
Par sacensību norisi un to pamatprincipiem laikrakstu informē “Dīķsalu” trases īpašnieks Guntis Miķelsons, kurš ir kaislīgs šī sporta veida piekritējs.
“Uzskatu, ka viss izdevās fantastiski! Par to gan arī daļēji parūpējās laika apstākļi, jo šīm sacensībām dubļi ir vajadzīgi. Arī tik liels dalībnieku skaits pie mums “Dīķsalās” nekad nav bijis. Tiesa, šoreiz bija tikai aptuveni 250 skatītāji, un tam ir vairāki iemesli. Kādu noteikti atturēja mainīgie laika apstākļi, bet kādu Covid-19 sertifikāta trūkums. Tiesa, es neesmu pārliecināts, vai tas ir nepieciešams šādām norisēm brīvā dabā, bet ceru, ka nākamgad tas būs beidzies. Kā jau visi tehniskie sporta veidi arī šis nav no tiem pašiem drošākajiem, un jāteic, ka sacensību laikā notika arī divas avārijas. Abas kvadriciklu klasē, no kurām viena bija samērā viegla, bet otra diezgan smaga. Lietuvas motosportists aptuveni sešas minūtes gulēja ūdenī, kur viņu nekustīgi uz rokām turēja citi sacensību dalībnieki, līdz ieradās mediķi. Tas bija sarežģīts process, jo mediķi trasē tika nogādāti ar bagiju. Sportists tika nogādāts Alūksnes slimnīcā, kur viņam tika veikta operācija. Pēc man zināmās informācijas, cerības uz izveseļošanos ir labas. Abi cietušie bija ļoti pieredzējuši, taču no negadījumiem neviens nav pasargāts. Nedaudz pagrēkoja arī skatītāji, kuri vienā vietā bija pārrāvuši norobežojošo lenti, kā rezultātā sacensību dalībnieki aizbrauca ne tur, kur paredzēts, taču šī kļūme momentā tika novērsta. Mēs jau tā norobežojām ļoti plašas teritorijas, tomēr skatītājiem ir tieksme līst arvien tuvāk, nesaprotot, ka tas ir bīstami – “vinčošanas” troses reizēm mēdz trūkt vai vienkārši ieķerties “gāze”,” stāsta G.Miķelsons.
Trase bija atšķirīga “ATV Hobby” un citu klašu braucējiem. “ATV Hobby” klasei tā bija izbraucama bez šķēršļiem, kur nepieciešama vinča un viens aplis prasīja aptuveni 5 minūtes, bet “ATV 750”, “ATV1000”, kā arī automobiļu “CT1” un “CT2” klasēm tā bija krietni smagāka, kur apļa izbraukšana prasīja vismaz 10 minūtes. Vērtēšana notika pēc pilno apļu veikšanas skaita un uzrādītā laika. Laika limits “Hobby” klasei bija 40, bet visiem pārējiem 80 minūtes pa diviem braucieniem.
Runājot par trasi, tā šogad bija ļoti smaga, bet viņai tādai ir jābūt, jo tikai tādā dalībnieki var pierādīt sevi kā īsti bezceļu braucēji. Katram ir jāspēj smadzenes “saslēgt kopā” ar sajūtām, loģisko domāšanu, “vinčošanu” un dubļiem.
Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, trases izmaiņas bija minimālas, bet lietus bija izdarījis savas korekcijas, tāpēc trasē vajadzēja būt ļoti uzmanīgiem. Šogad sacensībām bija ieplānoti pieci posmi, taču sakarā ar Covid-19 pirmais posms, kurš arī bija ieplānots “Dīķsalās”, nenotika. Šobrīd ir zināms, ka vēl vismaz viens posms notiks Grobiņā, visticamāk, novembrī.
Gatis Bogdanovs
