Gatis Bogdanovs
Aizvadīts rallijs “Sarma 2024”, bet pēcgarša palikusi. Ceļi sakopti un viss liekais novākts, bet sarunās vēl joprojām tiek apspriests redzētais un neskaitāmas reizes skatīti kadri no sacensību gaitas.
Visiem labu ralliju uz paplātes nepasniegt. “Lai kā tu pūlētos, simtprocentīgi apmierināto nebūs. Apmierināti parasti ir tikai pirmo trīs vietu ieguvēji, un arī tad trešā vieta uz pirmo var paskatīties ar baltu aci. Tomēr pēc šī rallija es netiku dzirdējis pretenzijas ne no dalībniekiem, ne tiesnešiem, ne skatītājiem. Pat kuluāru sarunās pārmetumi un piezīmes netika izteiktas. Ziemas rallija noteicošais rādītājs tomēr ir laika apstākļi, un es teiktu, ka mēs “ielēcām pēdējā vagonā”. Vēl viena vai divas dienas un rallijs būtu bijis pavisam citādāks. Tā plānā sniega kārtiņa, kas bija uzsnigusi, padarīja šīs sacensības skatāmas,” skaidro sacensību direktors Vilhelms Sniedzāns.
Viņš piebilst, tā kā ātrumposmi bija ļoti ātri un tehniski, izbaudīt to varēja gan sportisti, gan skatītāji. “Druvienas ātrumposmu igauņi paveica ar vidējo ātrumu 103 kilometri stundā, un ātrumposma konfigurācija nebūt nebija no tām vieglākajām – tad vērtējiet paši! Manā vērtējumā, rallijs tika aizvadīts augstā līmenī, un trase un tās seguma kvalitāte atbilda visiem nosacījumiem. Par to pārliecinājos pats gan pirms, gan pēc sacensībām. Divi “dopi” mums gāja pa “Latvijas Valsts mežu” ceļiem, un viņiem nebija nekādu pretenziju arī pēc sacensībām. Attiecības taču nedrīkst sabojāt, jo tad tas būtu liels mīnuss nākamajām sacensībām. Visu dienu pats pavadīju trasē un pārkāpumus neredzēju. Pat ne tos mazos, kad kāds balsta koku, lai tas neapgāztos, un teikšu, ka kultūra aug arī skatītāju vidū. Kāds jau kādu plastmasas gabalu no savas mašīnas atstāj ceļmalā vai uz lauka, bet kopumā visi ir solīdi,” secina V. Sniedzāns.
Par drošību un ar to saistītajām niansēm laikrakstu informē rallija “Sarma 2024” drošības komisārs Viesturs Ronis, kurš uzsver, ka galvenais, lai sacensības notiktu bez starpgadījumiem un visi dalībnieki, arī skatītāji, ievērotu noteikumus.
“Sacensību sagatavošanas posmā pienākumu ir ļoti daudz, arī vietu izvērtēšana un drošības lenšu uzstādīšana. Iepriekšējā dienā pirms sacensībām tika kontrolēti sportisti, lai trases “pierakstīšana” nenotiktu ar sporta riepām. Savukārt sacensību dienā man ir jāatbild par trašu slēgšanu, par visiem apsargiem un viņu darbību. Katram ātrumposmam gan ir savs atbildīgais, un primārā informācija noteikti nonāk pie viņa, kurš vajadzības gadījumā rīkojas, tomēr beigās tā nonāk pie manis un tiek apkopota. Katrā līkumā jau cilvēku nenoliksi, bet tajās vietās, kur tie bija, sūdzību nebija. Nevar jau apgalvot, ka kāds nešķērso trasi. Tika dzirdēts, ka grēkojuši skatītāji ar sniega motocikliem, bet visu jau izkontrolēt nevar, un daudz kas atkarīgs no cilvēku godaprāta, drošības un rallija būtības izpratnes,” uzsver V.Ronis.
Rallija ātrumposmi bija tie paši, kas citos rallijos, tomēr nedaudz pamainīti, un to pamanīja visi pasākuma dalībnieki. Lejasciema “dopa” pārmaiņas dzīvē realizēja lejasciemietis un autosporta entuziasts Armands Lūkins, kurš kopā ar savu pilotu Mareku Švarcu-Švampānu šogad izlaiduši pirmos divus Latvijas rallija čempionāta posmus.
“Šobrīd esam palikuši bez motora, taču tas palēnām top, un to dara pazīstamais rallists Kristaps Dzīvītis. Tas top pēc mūsu izpratnes un vajadzībām, un sākām ar bloka stiprināšanu, ko veica Raitis Mūrnieks tepat “Ķelmēnos”. Pagājušais gads biznesā finansiāli bija ļoti smags, tāpēc dzinējs top lēnām, bet ceram, ka uz vasaras otru pusi mēs pie tā tomēr tiksim,” par dalību rallijā spriež A.Lūkins.
Runājot par Lejasciema “dopu”, A.Lūkins uzsver, ka vidusdaļa trasei palika vecā, bet sākums un beigas tika izveidotas no jauna. “Lai to paveiktu, vajadzēja pārzināt vietējos ceļu un ieguldīt zināmu darbu. No jauna tika izveidoti apmēram pieci kilometri, kuri nekad agrāk rallijā nav bijuši izmantoti. Šajā posmā bija valsts, pašvaldības un privātie ceļi, kā arī neliels ceļa posms, par kuru it kā neviens nerūpējas. Galvenokārt arī tieši šis posms labu laiku tika uzturēts kārtībā, lai ceļa segums atbilstu rallija prasībām. Labi, ka kaimiņam bija “trīsstūris”, ar kuru tad arī tas viss tika līdzināts. Bet pirms paša rallija tika nolīdzināta visa trase. Sanāca labi. Diemžēl pašam neiznāca šo trasi baudīt, ja neskaita braucienu drošības mašīnā. Tas tomēr bija interesantāk nekā rallijā “Alūksne”, kurā piedalījos tikai kā skatītājs,” piebilst A.Lūkins.
