7. februāris Gulbenē būs svētki autosporta faniem un sportistiem – tur jau 51. reizi notiks rallijs “Sarma”. Šoreiz uz starta līnijas arī trīs gados pavisam jauni puiši, kam acis deg un ātrums vilina – Nr. 36, Nr. 44 un Nr. 78.
Martins Jēkabsons: “Pēc dabas esmu mierīgs un nosvērts.”
Vecums: 18 gadi.
Dzimtā vieta: Alsunga, Kuldīgas novads.
Nodarbošanās: Liepājas Valsts tehnikumā (3. kurss) apgūst automehāniķa profesiju.
Automašīna rallijā: “BMW 318” (ekipāža Nr. 78 rallijsprintā “Sarma”).
Pieredze: Pirmo reizi pie sacīkšu auto stūres sēdās 9 gadu vecumā.
Sportiskie sasniegumi: 2022. un 2023. gada čempiona tituls autosprintā.
Nobrauktie posmi: rallijsprints “Sarma” būs pirmais sportista posms kā pilotam, 2025. gada Cēsu ralliju nobraucis kā stūrmanis.
18 gadus vecais Martins nāk no Alsungas puses, pirmo reizi pie sporta automašīnas stūres sēdies 9 gadu vecumā, 14 gadu vecumā sācis piedalīties rallijkrosā “BMW” klasē, bet šogad rallijā “Sarma” viņš kopā ar stūrmani Ingaru Padrevicu brauks rallijsprintā – divus posmus mazāk nekā braucējiem rallijā “Sarma”.
Martins stāsta, ka līdz šim pieredzi guvis autosprintā un rallijkrosā, bet vēlme braukt rallijā bijusi jau kādu laiku. “Visvairāk mani vilina tas lielais ātrums un adrenalīns, kāds ir rallijā,” saka jaunais braucējs.
Sportists atzīst, ka nekāds lielais satraukums pirms “Sarmas” rallijposmiem viņam nav – ar stenogrammu viss esot skaidrs un arī pie “BMW” stūres viņš jūtas labi un droši, jo tieši ar “BMW” automašīnu ir uzkrājis vislielāko pieredzi kā pilots. “Manuprāt, lai brauktu rallijā, ir jābūt atbildīgam. Jāprot pareizajos brīžos pieņemt tos atbildīgos lēmumus, tāpēc arī, iespējams, rallijā vēl aizvien ir tik maz jaunu pilotu, kas brauc, jo šajā disciplīnā atbildība ir ļoti liela,” saka Martins.
Martina stūrmanis “Sarma” rallijposmos būs Ingars Padrevics: “Ingars ar manu tēti ir pazīstami jau daudzus gadus, un, tā kā Ingaram ir ķēriens uz skološanu braukšanā, tad viņš man sēž blakus jau kopš manas autosportista karjeras pirmsākumiem un nekas nav mainījies arī līdz šim brīdim – Ingars būs ar mani kopā arī “Sarmā”.”
Vai braucējam pirms sēsties pie sacensību automašīna stūres ir kāda īpaša tradīcija? “Tādas tradīcijas laikam īsti nav, pats galvenais – koncentrēties un saglabāt mieru. Es pēc dabas esmu mierīgs un nosvērts, un, ja varu darīt to, kas man patīk, tad vispār nav problēmu,” viņš norāda.
Runājot par mērķiem, ko vēlētos sagaidīt no sava snieguma rallijā, Martins saka: “Ne uz kādiem augstiem rezultātiem, protams, pagaidām nemērķēju. Pats galvenais ir veiksmīgi nobraukt un sasniegt finišu, jo vēl daudz jāmācās un esmu tikai pašā šī ceļa sākumā. No “Sarmas” rallija sagaidu, ka nobraukšu pēc iespējas labāk, taču nepārvērtēšu savas spējas par daudz!”
Bruno Ādams Blumbergs: “Pat F1 piloti saka, ka rallijs ir autosporta visaugstākais līmenis un tur brauc vistrakākie džeki!”
Vecums: 20 gadi.
Dzimtā vieta: Rīgas mikrorajons Purvciems, no skolas vecuma – Ropažu novads.
Nodarbošanās: Banku augstskolā studē biznesa vadību.
Automašīna rallijā: “Renault Clio Rally4” (ekipāža Nr. 44 rallijā “Sarma”).
Pieredze: 2023. gadā pirmo reizi sēžas pie “X-Treme” bagija stūres un savās pirmajās sacensībās Biķernieku trasē iegūst 2. vietu. 2024. gadā startē jaudīgākajā rallijkrosa “SuperCar” klasē un kļūst par Latvijā pilnībā uzbūvētā “Hyndai” pilotu “OC Racing” komandas sastāvā.
Sportiskie sasniegumi: 2023. gada Latvijas – Lietuvas rallijkrosa čempionāta vicečempions “X-Treme” klasē, 2024. gada Latvijas – Lietuvas rallijkrosa vicečempions “SuperCar” klasē, 2025. gada Latvijas – Lietuvas rallijkrosa “SuperCar” klases čempions un Baltijas rallijkrosa vicečempions “SuperCar” klasē.
Nobrauktie posmi: četri rallijsprinti un rallijs “Alūksne”.
Bruno stāsts par to, kā viņš kļuva par autosportistu, iespējams, ir unikāls, jo ne viņa ģimenē kāds pirms tam bija nodarbojies ar autosportu, ne arī viņš pats kopš bērnības bija braucis sacensībās. Viss sākās nejauši – klasiska pusaudža aizraušanās ar braukšanu pie simulatora. Ar drauga Jorena Ikera un viņa tēta Jāņa palīdzību Bruno iepazinās ar autosportistu un “OC Racing” komandas vadītāju Arni Odiņu un 17 gadu vecumā pirmo reizi sēdās pie “X-Treme” bagija stūres.
“No simulatora iekāpt īstā sporta tehnikā – tas ir lielākais notikums visā manā dzīvē! Tagad esmu pilnībā sevi šajā investējis un tā ir manas dzīves svarīgākā lieta, pie kā es ļoti arī strādāju. Es ticu, ka tam bija lemts tā notikt, jo autosports ir mana lieta, un es ticu, ka daudz šeit varu sasniegt. Mana pieredze arī pierāda, ka nav noteikti jāsāk braukt agrā vecumā, lai kaut ko sasniegtu. Es sāku braukt 17 gadu vecumā, daudzi varbūt uzskatīja, ka tas ir par vēlu, lai kaut kas izdotos, bet es pierādīju, ka nekas nav par vēlu!”
Rallijkrosa jaunā sezonā sāksies jau pēc dažiem mēnešiem, bet tagad Bruno mācās braukt ziemas ralliju posmos. Vai tas ko iemāca rallijkrosa disciplīnai? “Viennozīmīgi rallijs iemāca mainīgiem apstākļiem – visu laiku kaut kas mainās. Tu nevari braukt tādā vienā braukšanas stilā, visu laiku tev ir jābūt gatavam, ka notiks kaut kas negaidīts. Līdz ar to rallijs arī ļoti palīdz uzlabot reakcijas laikus, tas ļoti noderēs, arī braucot rallijkrosā!” saka jaunais sportists.
Bruno 2025. gadā pabeidza valsts aizsardzības dienestu, kur viņš kopā ar draugu, arī autosportistu, Jorenu Ikeru dienēja artilērijas nodaļā. Dienestam abi jaunieši pieteicās brīvprātīgi uzreiz pēc 12. klases absolvēšanas. Par spīti tam, ka nācās apvienot dienestu ar rallijkrosa sezonu, Bruno tajā saskata ļoti daudz ieguvumu: “Protams, bija mazāk laika treniņiem, bet mani laida uz sacensībām, visu varēja saskaņot. Dienestā profesionālus sportistus ļoti atbalsta. Es uzskatu, ka dienests padarīja mani mierīgāku, nosvērtāku, un tas psiholoģiski palīdz arī braukšanā. Es vairs nedaru tik stulbas kļūdas, kad emocijas pārspēj loģisko domāšanu. Tagad emocionāli esmu daudz noturīgāks.”
Vai Bruno ir kādas tradīcijas un paradumi, ko jaunais sportists dara pirms sacensībām? “Man ir svarīgi, ka līdzi man brauc draugi un ģimene. Jā, es starp kvalifikācijām mazāk runāju, jo koncentrējos sacensībām, taču tas atbalsts man ir ļoti būtisks. Manās sporta mašīnās man ir daži talismani, kas man dod veiksmi. Kāds amizants novērojums – es nedrīkstu pirms sacensībām klausīties “AC/DC” “Thunderstruck” – katru reizi, kā klausos šo dziesmu, tā man neveicas, tāpēc vairs neklausos,” viņš smejas.
Īpašs ir Bruno zilās krāsas rallijkrosa superkārs “Hyundai”, ne tikai tāpēc, ka tas ir pilnībā uzbūvēts Latvijā, bet arī tāpēc, ka kopš 2025. gada tā jumtu rotā kaķis no filmas “Straume”: “Režisors Gints Zilbalodis un producents Matīss Kaža deva man savu labvēlību un acīmredzot arī veiksmi, jo kaķis man ir nesis sezonā veiksmi gluži kā filmā – par spīti grūtībām, es tomēr izcīnīju savu čempiona titulu!”
Bruno ir izbraucis tikai vienu rallija posmu kopā ar stūrmani Emīlu Blūmu, un tas bija Alūksnē, rallijs “Sarma” būs ekipāžas otrais posms. Kāds ir jaunā sportista mērķis un kas viņu vilina šajā autosporta disciplīnā?
“Es ļoti gribu sevi pierādīt rallijā, jo tas man patiešām patīk. Pat F1 piloti saka, ka rallijs ir autosporta visaugstākais līmenis un tur brauc vistrakākie džeki! Rallijā man ļoti, ļoti patīk tas, ka ir tik daudz, daudz fanu! Kad tu brauc milzīgā ātrumā pa meža ceļiem vai garām kādam laukam un redzi, ka visur malās ir Latvijas karogi, tas tiešām ir ļoti, ļoti forši un silda sirdi! Ļoti patīk tas, ka fani šīs sacensības padara par svētkiem.”
Kārlis Dzenītis: “Rallijā nepietiek tikai ar to, ka tu esi labs braucējs.”
Vecums: 21 gads.
Dzimtā vieta: Rīgas mikrorajons Mežciems.
Nodarbošanās: Ekonomikas un Kultūras augstskolā studē mārketingu.
Automašīna rallijā: “BMW E36” ar iesauku “Trodo žurka” (ekipāža Nr. 36 rallijā “Sarma”).
Pieredze: 2024. gadā aizvadīja pilnu sezonu minirallijā ar “standarta ielas auto”, 2025.gadā – nobrauca visu sezonu Latvijas rallijsprintā, piedalījies arī dažos autošosejas un autosprinta disciplīnās.
Sportiskie sasniegumi: 2025.gada minirallija kopvērtējuma čempions “2WD Open klasē”.
Nobrauktie posmi: pieci rallijsprinti un trīs ralliji.
Kārlis saka, ka šogad viņa un komandas mērķis ir nobraukt pilnu rallija sezonu Latvijā un iegūt Latvijas rallija čempiona titulu 2WD klasē. Bet savu ceļu līdz rallijam viņš sauc par “sniega piku”. Viss sācies ar to, ka ticis pie autovadītāja tiesībām un sava pirmā “bembīša”: “Es teiktu, ka ilgu laiku biju tāds parasts “bembists”, kam patīk ar auto paslidināties, mazliet padriftot, kad uzsnidzis pirmais sniedziņš. Mans tētis Mārtiņš Dzenītis, kurš rallijam Latvijā veltījis daudzus gadus, to visu skatījās, skatījās, līdz nosēdināja mani pie rallija mašīnas stūres, un tā tas sākās. Ļoti ātri tas viss notika – man pat nebija laika apjaust, kur tas mūs aizvedīs.”
“Es esmu braucis arī autošosejas disciplīnā, un tagad varu teikt, ka 180 km ātrums, braucot pa Biķernieku trasi, nebūt nejūtas tāpat kā 180 km rallijā, kad tu lido starp kokiem un meža celiņiem. Rallijs – tas viss ir tāds process, nav tā, ka tas ir tikai par braukšanu. Ar to, ka tu esi labs braucējs – nepietiek. Ir daudz un dažādi faktori, lai tu varētu veiksmīgi izbraukt – mašīna, stenogramma, prakse, stūrmanis un daudz dažādu citu lietu,” saka jaunais sportists.
Runājot par nākotnes mērķiem rallijā, Kārlis saka: “Sākumā Latvijas rallija čempions savā klasē, bet 2028. gadā plāns ir braukt pasaules rallijā – junioru čempionātā un savā klasē uzreiz arī uzvarēt. Ne sponsoriem, ne komandām, kas varētu tevi pēc tam gribēt paņemt, tu nevienam nebūsi interesants, ja sākumā brauksi kaut kur pa pēdējās vietām.”
Kārlis smejas, ka viss ir noticis tik ātri un tik strauji, ka viņam pašam vēl aizvien liekas, ka viņš ir parasts džeks, kurš vienkārši brauc rallijā. Pērn viņš, braucot vienu no rallija posmiem Lietuvā, piedzīvoja nopietnu avāriju, pēc kuras nonāca slimnīcā un mediķu aprūpē. Jaunais braucējs tik nosmej, ka diezgan traki jau izskatījās, tomēr ģimene visu uztvērusi mierīgi. “Mammai ar mani jau ir pieredze. Kādreiz es biju skeitparka tīneidžers – zobus esmu izsitis, abas kājas salauzis, laikam vienreiz pirkstu arī, tāpēc viņa arī to avāriju uztvēra salīdzinoši mierīgi.”
Gaidot ralliju “Sarma”, Kārlis saka, ka bailes pirms starta nekur nepazūd, un varbūt pat esot labi, ka tā, jo savā ziņā tās arī vajag – tās palīdz koncentrēties un mobilizēties.
