Dzirkstele.lv
Augšdaugavas novada Bebrenes pagastā atrodas vieta ar skaistu nosaukumu – “Alpaku Sala”. Izrādās, Sēlijā par salām sauc vienkārši apdzīvotas vietas. “Alpaku Sala” ir vieta, kur dzīvo vismazākie kamielīši – alpakas. Tur saimnieko Ineta un Helmuts Zībārti.
Mūs sagaida saimnieks Helmuts, lai pastāstītu, kā alpakas precas, kā šķiras, kā dzimst mazuļi. “Pirms desmit gadiem dzīvojām pilsētas centrā, tad pārvācāmies dzīvot uz laukiem. Mums bija viena liela problēma – vajadzēja zāli pļaut. Un tad pirms septiņiem gadiem mēs sākām meklēt dzīvnieku, kas spētu to visu apēst. Bija, protams, kazas, truši un citi. Guļamistabā mums bija paklājs no alpakas ādiņas, un mēs nejauši sākām taustīt, kāpēc tas ir tik mīksts. Tā nu braucām uz lielākajām Eiropas audzētavām, kur kļuva skaidrs, ka alpaka būs mūsu dzīvnieks. Pamatbūtība alpakai tomēr ir ne jau zāles pļaušana, bet vilna. Tas ir tīrākais vilnas dzīvnieks, kura dzimtene ir Čīle, Peru, Bolīvija. Dzīvo augstu kalnos, nakti pavada piecu kilometru augstumā, kur viņa ir drošībā. Bet no rīta nokāpj baroties uz diviem kilometriem. Līdz ar to, ja pienāk ziema, ārā mīnus 25 grādi, viņām ir “okei”. Alpaciņa audzē kažoku vasarā, kad ir ļoti karsts, un ziemā, kad auksts paliek,” stāsta saimnieks.
Pieaugusi alpaka ieskrienas ar ātrumu līdz 65 kilometriem stundā. “Alpakas zina, ka jūs esat cita suga, un jums virsū nespļaus. Lama un kamielis nešķiros jūs – dabūsies pilnu porciju. Es esmu alpaka, mana sieva ir alpaka, mana meita ir alpaka. Mēs savas attiecības ar alpakām noskaidrojām kā kamielis ar kamieli. Ja man Ronijai vajadzēja izstāstīt, ka tā darīt nedrīkst, man vajadzēja špļaut viņai sejā. Viņa to darīja man pretim, un man viņas garo kaklu vajadzēja nolikt pie zemes. Tādā veidā viņa saprata, ka es te tomēr esmu galvenais,” saka Helmuts.
Mazgājas smiltīs un ēd sienu
Interesanti, ka visas alpakas iet uz tualeti vienā vietā. “Mājā, kur viņas dzīvo, pa vidu ir tualete, apkārt guļamistaba, pa stūriem siena restorāns. Alpakai visgaršīgākais ir siens. Tā ir pamatbarība. Nekādus burkānus vai kāpostus, kartupeļus alpakām nevajag. Cauru gadu ēdam tikai sienu. Dienā mēs iedodam 50 gramus speciālās alpaku minerālvielas, vairāk neko,” saka saimnieks.
Alpakas mazgājas tikai smiltīs. Lielākā problēma alpaku audzētājiem ir atbrīvot vilnu no smiltīm. . Ar speciālu iekārtu tās purina ārā. Ja to nedara, tad, piemēram, aizved uz rūpnīcu desmit kilogramus vilnas, bet atpakaļ atdod septiņus un otrā maisiņā līdzi smiltis.
“Alpaku meitenēm nav lielu tesmeņu. Tām ir četri mazi pupiņi, un tie krāniņi attaisās tikai savam mazulim. Neviens svešs alpakas mazulis neatnāks un pienu nenozags. Ja atnāks kāds zaglis, mamma paņems bērnu aiz auss, sāks kratīt viņam galvu un beigās, protams, iešpļaus. Alpakas mamma gaida mazuli 11 mēnešus un pāri gadam. Viņa gaida ļoti labus laika apstākļus, lai piedzemdētu mazuli – sauli un stipru vēju, lai, kad piedzimst mazuļi ar lielu kažoku, saule ar vēju to izžāvē. Kalnos tā mamma, kas gaida mazuli, no rīta piedzemdē, pabaro mazuli ar trekno kamieļu pienu un vakarā iet kopā kalnā augšā – tik spēcīgi viņi ir. Pareizi mazuļi dzimst tikai no rīta līdz pusdienām,” stāsta alpaku audzētājs.
Kad grib, tad sarīko “kāzas”
Viena no sarežģītākajām lietām alpaku audzētājiem ir sarīkot alpakām precības un sameklēt preciniekus. “Šiem dzīvniekiem meklēšanās perioda nav – kad mēs gribam, tad sarīkojam “kāzas”. Mēs noliekam meiteni mazajā aplociņā un ejam uz otru māju pēc puiša precinieka. Puišiem parādām apaušus, un tiem skaidrs, kas būs par darīšanu. Kad esam atnākuši pie meitenes, sākas problēma. Ja šai meitenei vizuāli puisis nepatīk, “kāzu” nebūs. Puisis sāk dziedāt burbuļojošu kamieļa dziesmu. Ja dziesma neder, tad arī “kāzu” nav.” Vai būs mazulis, var pateikt septiņas dienas pēc “kāzām”. Mēs atkal ņemam to pašu meiteni, ejam atkal uz to pašu māju, atvedam to pašu precinieku. Ja viņa kā kamielis riktīgi špļauj viņam virsū, tad 95 procenti, ka viņa ir stāvoklī. Ar ultrasonogrāfiju var noteikt, tikai sākot ar sesto mēnesi. Mazuļi piedzimst lieli. Mamma vidēji sver 65 kilogramus, mazulis – no 6 līdz 12 kilogramiem. Alpakām ir jābūt pieradinātām tikai tāpēc, ka mums ir jāpieiet viņām klāt, jānocērp, jāapskatās, vai nav kādas slimības. Žogs domāts cilvēkiem, jo alpaka tam viegli pārlec pāri. Aiz žoga ir viņu teritorija, ko viņas sargā,” stāsta Helmuts.
Kamieļi ir nežēlīgi, puiši savā starpā cīnās. Viņiem mutē ir seši milzīgi kaujas ilkņi. ar kuriem viņi cenšas iekosties pretiniekam ceļgalos un ar ilkņiem pārplēst vēnas. Pretinieks tad ir beigts. Lai dzīvnieki viens otru nesavainotu, ilkņus novīlē. “Par precinieku puiši kļūst tikai pēc četriem gadiem. Viņi četrus gadus mācās dziedāt burbuļojošo kamieļu dziesmu. Jau no otrā mēneša viņi jau klusiņām bubina. Katru gadu tā dziesma kļūst skaļāka un skaļāka. Pie labiem apstākļiem alpakas dzīvo līdz 25 gadiem,” saka saimnieks.
Dabā ir sastopamas 22 dažādu krāsu alpakas. Lielākā daļa krāsu ir arī “Alpaku Salā”. Vēl ir 72 dažādi krāsu toņi. Dziju nekrāso – kādā krāsā alpaka ir, tādā krāsā iegūst diegus, no kuriem ada cimdus, šalles, zeķes, cepures. Alpaku vilna ir ļoti silta un pilnīga nealerģiska, tāpēc piemērota pat zīdaiņiem. Tā atgrūž mitrumu un neuzsūc smaržas. Alpakas vilnu nevar savērpt ar ratiņu, jo tie ir mati, tāpēc bieži vien klāt liek citas šķiedras. Vilnu vērpj ar vārpstiņu un pirms vērpšanas nemazgā.
Pārsla Konrāde
