Dzirkstele.lv
Izrādās, Latvijā ir vismaz divas Spāres muižas. Šoreiz stāsts par to Spāres muižu, kas atrodas Cēsu novada Amatas pagasta Spārē un kurā atrodas pamatskola. Un vēl tur atrodas Rakstnieku parks.
Spāres muiža ir viena no nedaudzajām muižām Latvijā, kura ir saglabājusi sev apkārt tik daudz muižas laika celtņu. “Protams, tās ir mainījušas izskatu un funkcionalitāti, bet vienalga šīs ēkas no muižas laikiem ir palikušas. Pirmais laiks, kad Cēsu zemesgrāmatā atrasti ieraksti par to, ka šeit ir bijusi vāciešiem piederoša māja, ir apmēram 1585.gads. Tad tie īpašnieki ir mainījušies uz priekšu un atpakaļ, bet pēdējie, kuri devuši nozīmīgāko ieguldījumi, ir Šuberti trīs paaudzēs. Viņiem 1915.gadā ar visām valstiskajām reformām muižu noņēma un ēkā ierīkoja skolu. Un kā toreiz ierīkoja, tā skola te ir vēl joprojām. Visus karus pārcietusi. Nosaukumi, mainās, direktori mainās, bet skola kā ir, tā ir,” stāsta vietējā gide, skolotāja Mārīte Rukmane.
Upes pērlenes un dīķi
Muižas nosaukums, iespējams, cēlies no muižas īpašnieka uzvārda. Viens no pirmajiem īpašniekiem bijis vācietis Lēmanis Sparre. “Acīmredzot gadsimtu laikā tas dubultais R ir kaut kur pazudis, līdz kamēr esam nonākuši līdz Spāres muižai,” saka M.Rukmane.
Blakus muižai tek Pērļupe, kurā muižas laikā dzīvojušas upes pērlenes. “Šajā posmā, kas ir tuvāk muižai, tā upes pērlene bijusi nu tā drusciņ, tāpēc arī tā muiža nekāda milzīgi lielā un bagātā nav bijusi. Bet tur tālāk uz Amatas pusi gan ir bijušas vairāk un viens otrs zemnieks bijis drusciņ bagātāks nekā šeit dzīvojošais muižnieks. Muižnieks bija ierīkojis trīs dīķu sistēmu. Tad, kad tas muižnieks bija, tad tie trīs dīķi bija, mums tagad palicis tikai nosaukums un slava. Divi dīķi ir, bet trešais laikam ir iztvaikojis,” smejas M.Rukmane.
Viņa pastāsta dažādus interesantus nostāstus. Piemēram, tad, kad zemniekam piedzimis bērns, viņam bija pienākums doties uz baznīcu bērnu kristīt. Zemnieki drusciņ blēdījās, jo par katru ģimenes locekli bija jāmaksā nodoklis, un vairākus bērnus nosauca vienā vārdā. Un vēl tad, kad ceļš uz baznīcu nebija izbraucams, krodzinieks bija tiesīgs bērnu nokristīt, bet ar nosacījumu, ka tad, kad ceļš atkal būs braucams, jādodas uz Āraišiem pie mācītāja.
Kociņus stāda rakstnieki
Blakus Spāres pamatskolai atrodas liels parks. Bērziņi stādīti pagājušā gadsimta 60.-70.gados. Tolaik 4.klases skolēni, kad stājās pionieros, un 8.klases skolēni, kad stājās komjaunatnē, katrs iestādīja kociņu. Pionieri apsēja kociņam kaklautu.
Kad viena no M.Rukmanes kolēģēm gājusi pensijā, viņa stāstījusi, ka kaut kur jābūt kokiem, ko stādījuši rakstnieki. Toreiz viss bijis stipri aizaudzis. Tagad parks ir sakopts un iztīrīts, izveidots skaists dīķis. Labi saskatāms vecais Rakstnieku parks un jaunais. No kalna lejā ved ar akmentiņiem nobērts serpentīna ceļš, lai varētu nobraukt ar ratiņiem. Lielajiem kokiem pie dīķa ir apsieti krāsaini lakati.
Aleksandrs Čaks (1901-1950) esot sadraudzējies ar Spāres skolas vadītājiem un regulāri kopā ar citiem rakstniekiem braucis tur bohēmiski atpūsties. 1930.gada 4.maijā, kad Aleksandrs Čaks Spārē viesojies kopā ar tā saucamās Trauksminieku grupas literātiem – Arvīdu Griguli, Jāni Grotu, Jāni Plaudi, Emīlu Skujenieku, Austru Skujiņu, Jāni Trimdu, Ādolfu Talci, Valdi Luksu, Arvīdu Borincu – un aktrisi Elvīru Brambergu, viņš teicis: “Mums te vajag kaut ko atstāt.” Un tā nu nolēmuši katrs iestādīt pa kociņam. Ticis zīmēts koku stādīšanas plāns un sacerēta arī himna. Aleksandrs Čaks iestādījis ozolu. Vecajā parkā tas ir visresnākais – 2,73 metri apkārtmērā.
Apmēram pēc 30 gadiem uz skolu atbraucis Arvīds Grigulis, Valdis Lukss un Pāvils Vīlipis, kuri arī iestādījuši pa kociņam. Vēl pēc pāris gadiem kociņus iestādījuši Laimonis Vāczemnieks un Jānis Plotnieks.
2014.gada 1.septembrī pēc M.Rukmanes ierosmes sākās Rakstnieku parka atjaunošana, kad par godu Melānijai Vanagai tika iestādīta liepa. Kad Aleksandram Čakam bija 115.jubileja, atkal tika aicināti rakstnieki stādīt kociņus. Pirmajā reizē atbrauca, piemēram, Valdis Rūmnieks, kurš iestādīja balto pīlādzi, Valdis Atāls iestādīja Pensilvānijas osi, Jānis Rokpelnis lapegli. “Kāpēc tāda koku daudzveidība? Horoskopa zīmju ietvaros. Pirmajā gadā labi sanāca, ka katram cilvēkam ir atšķirīgs koks. Pēc diviem gadiem slava par šiem kokiem bija tik liela, ka biju paredzējusi tikai vienu rindu stādīt ar šiem kokiem, bet man zvanīja dzejnieki un rakstnieki, ka grib braukt un stādīt,” stāsta M.Rukmane. Un tad bijis arī tā, ka daži teikuši, ka atbrauks, bet grib stādīt konkrētu koku.
Pie kokiem ir uzliktas plāksnītes ar koku un stādītāju vārdiem, savukārt uz planšetes redzams savulaik “trauksminieku” zīmētais parka plāns un sacerētā himna. Visi koki ir stādīti ar domu, lai patiktu pašiem un citi varētu iepazīt šos kokus. Un kokus jau patiesībā iestāda bērni, bet rakstnieki, piemēram, palīdz pieturēt. “Kāpēc bērni? Man ir cerība, ja viņš raks to bedri, ja viņš stādīs koku, ka viņš vismaz vienu koku dzīvē būs iestādījis un kādu koku dzīvē nenolauzīs, ka viņš kaut ko saglabās. Kad viss ir sastādīts, tad viņiem tie jāaprušina, jāaplaista un beigās vēl jābildējas,” stāsta M.Rukmane.
- Pārsla Konrāde
