Dzirkstele.lv
Sociālajos tīklos biju pamanījusi, ka palaikam kaut ko interesantu uzraksta veselīgās pārtikas tirgotājs “Absolūts ēd”. Maija sākumā bija iespēja apmeklēt vietu, kur visi šie jaukie brīnumi top. Krimuldas novadā netālu no Inciema saimnieko Lipsku ģimene, kuras sirdslieta ir dārzeņi. Turklāt ne jau vienkārši dārzeņi, bet bioloģiski audzēti. Agrā pavasarī iekārdina mikrozaļumi, gardas ir arī dažādās sukādes, tomēr, manuprāt, pārsteidzošākais ir dārzeņu, zaļumu, ogu un sēņu pulveri.
Mūs sagaida saimnieki Ilze un Juris. Uzzinām, ka Ilze pēc izglītības ir filozofe, bet Juris – ekonomists. “Vīram gan mamma ir agronome, viņš zina, kas ir biešu vagas. Es kā pilsētniece tādas dzīvē nekad nebiju redzējusi,” saka Ilze. Juris atceras: “Tas mums tāds riktīgs bērniem šoks bija. No rīta aizved mūs uz turieni, tad mēs visu dienu ravējam. Un dienas beigās tu tik un tā rindai galu neredzi. Viņas pāri kalniņam tādas kilometrīgas tika taisītas.”
“Man nekad dzīvē nav bijuši lauki, bet Siguldā māja ar mini dobītēm. Es bērnībā omei tik un tā solīju, ka man nekad mūžā nebūs dārzs un es nekad mūžā neravēšu, lai viņa pat necer. Tu no viena gala izravē, domā – viss, būs miers, bet viņa atkal atrod, ko darīt tajā dārzā,” smejas Ilze.
Viņa stāsta, ka palēnām sākuši ļoti spītīgi pie dārzeņiem turēties, lai gan daudzi teikuši, ka ar dārzeņiem nekas nesanāks, ar tiem nopelnīt nevar un tos nevienam nevajag. “Mums Latvijā ir tāds liels bonuss un šausmīgi paveicies, ka mums joprojām ir dzīva mazdārziņu kultūra. Man šķiet, ka tagad tā nāk vēl modē sakarā ar “kovid” ierobežojumiem. Forši! Tas nozīmē, ka mēs zinām, ko nozīmē izaudzēt sev pārtiku. Tas nav tā mistiski no kaut kādām grāmatām, kad bērni nezina, ka bietes aug zemē, nevis kokā,” uzskata Ilze.
Rīkojas netipiski
Viņa stāsta, ka dara ļoti netipiski un, piemēram, redīsus un bietes stāda. “To es atklāju netīšām. Kādreiz siltumnīcā galdos auga salātiņi, biešu lapiņas, rukola, ko var miksēt kopā tādiem agriem salātiem. Un bietes mēs nogriezām, un es skatos – tik skaistas saknītes paliek! Lapu vairs nav, bet saknīte tik smuka, spēcīga! Un es tā joka pēc sabakstīju viņas zemē. Un izauga tik smuka biete!”
Un vēl saimniecībā ražo dažādus ogu, dārzeņu un pat sēņu pulverus. Ilze stāsta, ka viņai iepatikās dažādība, ko var piedāvāt pulverī visu gadu. Piedāvājumā ir puravu, lapu pētersīļu, baraviku, gaileņu, rabarberu, upeņu, cidoniju, tomātu, balto un sarkano sīpolu, melleņu, pīlādžu, virzas, pieneņu, brūkleņu, dzērveņu, ķiploku kātu pulveri un kādi tik vēl ne.
“Gurķu pulveri pirmajā gadā uztaisīju, cilvēkiem rādīju un stāstīju, bet mani nesaprata un negribēja eksperimentēt. Likās, ka to acīmredzot nevajag, jo gurķi mēs ēdam svaigu, nevis kaltētu. Bet draudzene, kas dzīvo Īrijā, vienmēr iebrauc Latvijā pēc pulveriem. Un vienā reizē viņa zvana, vai man ir gurķu pulveris. Es biju pārsteigta, jo man neviens viņu neprasa. Saku, ka man ir un vairāk tā kā netop. Viņa pateica, ka vīrs no visiem atzīstot tikai un vienīgi gurķu pulveri,” stāsta Ilze. Ziemā tas esot tik labs ar biezpieniņu un zaļumiem! Juris piebilst, ka vienīgi pievienojot nevajag pāršaut pār strīpu, jo šis pulveris ļoti absorbē mitrumu. “Tie dārzeņi, kuriem ūdens noņemts nost, pēc tam sūc ūdeni atpakaļ,” skaidro Ilze.
Arī kabaču pulveris lieliski var aizstāt miltus kā biezinātājs. “Kotletēm neliekam rīvmaizi, pieliekam kabaču pulveri klāt. Tāpat var izmantot ķirbju, topinambūru. Plašāks pielietojums, piemēram, maizi cepot. Ja vīrs gatavo ēst, tad es astoņdesmit procentos zinu, ka tur būs kaut kam klāt gārsa pielikta. Gārsu var sajaukt ar sviestu kopā. Tā ir nezāle, bet ēdama,” saka Ilze.
Jāatrod savējais
“Bērnībā man ķirbis negaršoja, jo citu ķirbi nezināju. Kad man piedzima pirmais bērns, es atklāju ķirbi no jauna. Kad mēs sākām meklēt sēklas, tad atklājās, ka ķirbis ir tik dažāds!” saka Ilze.
Viņa stāsta, ka vīrs izdomājis ražot sukādes, bet viņai pašai tās negaršo. “Ir kaut kāds moments sezonā, kad mums nav ne rīta, ne vakara. Kad mums beidzas lauku darbi, tad nākamais ir kaut kas jāsasmalcina, jāsaliek kaltē vai jāņem ārā. Un tad bija kaut kāds moments, kad kalte stāvēja dīkā. Un tad vīrs saka: taisām sukādes! Man likās: nu nē, fui! Jo bērniem kaut kad bija uzdāvinātas sukādes un negaršoja. Un man arī negaršoja. Es domāju: man viņas būs jāpārdod, bet, ja es pati neēdu, kā es viņas pārdošu? Bet viņam acis mirdz uz to pamēģināšanu. Un tad viņš uztaisīja, un es pagaršoju. Un tad es sapratu: eu, tā ir manta! Ja viņu uztaisa tā, kā tev garšo, tad ir tāpat kā ar ķirbjiem: nevis tu neēd ķirbi, bet tu neesi atradis savējo ķirbi un savējo recepti,” stāsta Ilze un piebilst, ka nav māksla varbūt tik daudz izaudzēt, bet ir māksla to visu pārdot.
Lipsku ģimenē aug četri bērni, un ir tik patīkami dzirdēt, ka pusaudzis jau darbojas ar bitēm un plāno audzēt arī vistas.
– Pārsla Konrāde
