Dzirkstele.lv
Daba mostas no ziemas miega, un laiks atkal doties jaunos piedzīvojumos dabā, pie reizes aplūkojot kultūrvēsturiskās vietas. Esam izvēlējušies dienas izbraucienu uz Baldoni Ķekavas novadā, kas vēsturiski ietilpusi Zemgalē.
Kā apdzīvota vieta Baldone veidojusies jau 16.–17. gadsimtā, pilsētas statusu ieguvusi 1991. gadā. Vēsturiski pazīstama ar saviem dziednieciskajiem resursiem – minerālūdens avotiem, ārstnieciskajām dūņām, kas sekmējis kūrorta ārstniecības uzplaukumu. No arhitektūras pieminekļiem – Baltā pils, Mercendarbes muiža, Baldones evaņģēliski luteriskā baznīca un viens no pauguru ieskautās pilsētas augstākajiem punktiem – Riekstukalns.
Sv.Miķeļa baznīca
Iebraukuši pilsētā, piestājam pie valsts nozīmes kultūras pieminekļa – Baldones luterāņu baznīcas, kuru apjož akmeņu krāvuma žogs. Rakstos dievnams minēts 1567. gadā. Tagadējā mūra baznīca celta 1824. gadā, pirms tās te atradušās vēl trīs priekšteces. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā Baldonē bijušas vien 20 dzīvojamās mājas un baznīca. Pirmā baznīca celta no koka ar salmu vai niedru jumtu ap 1560.–1570. gadu, kad beidzies Livonijas karš. 1637. gadā tā daļēji sabruka un uzcelta otra koka baznīca. Dievnama logi darināti no krāsaina stikla, koka tornī uzstādīts pulkstenis, bet korē bija redzama hercogu cilts zīme un gadskaitlis 1638. Baznīca piedzīvojusi arī Zviedrijas karaļa Kārļa XI laikus. Neilgi pēc Lielā Ziemeļu kara postījumiem, bada un mēra top trešais dievnams – to cēla piecus gadus no baļķiem ar dakstiņu jumtu un trīsstāvu skārda torni.
Kūrvietas spožums un posts
Baldones sēravota un dūņu dziednieciskās īpašības bijušas zināmas kopš seniem laikiem. Dziednieciskie resursi arī veicinājuši kūrorta ārstniecības uzplaukumu. Izzinošie materiāli vēsta, ka kūrorta izveide minēta ar 1795. gadu, kad Kurzemes hercogiste iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Kūrorta labiekārtošanā savu ieguldījumu snieguši fon Korfu dzimtas pārstāvji – baroni Gerhards Heinrihs, Frīdrihs Gothards fon Korfi. Pirmā pasaules kara laikā Baldones kūrorts smagi cieta. 1920. gadā to pārņēma Latvijas Republika un izveidoja sēravota iestādi “Baldones sēravoti”. Tika atjaunotas kara laikā nopostītās ēkas un veikti vērienīgi labiekārtošanas darbi. 30. gadu vidū sākās kūrorta uzplaukums. Uzcelts liels skaits vasarnīcu un izbūvēta šoseja uz Baldoni.
Daļēji demontējot vācu armijas būvēto šaursliežu dzelzceļu un pagarinot to līdz Ikšķilei, izveidoja zirgu tramvaju jeb “truli”. Zirga vilkts vagons kursēja no Ikšķiles uz Baldoni.
Slaveno Baldones kūrortu 1935. gada rudenī apmeklēja Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Viesošanās laikā Ceriņu parka uzkalniņā pie ozola Ulmanis uzrunāja tautu. Vēl tagad šeit aug varenais ozols, pie kura novietots piemiņas akmens.
Padomju laikā sanatorija “Baldone” bija vissavienības nozīmes kūrorts, kurp cilvēki ar ceļazīmēm brauca ārstēties un atpūsties. 1980. gadā ekspluatācijā nodots jauns astoņu stāvu korpuss, kurā tika ārstētas dažādas slimības. Sanatorija pārstāja funkcionēt līdz ar Padomju Savienības sabrukšanu 1996. gadā. No kādreizējā kūrorta tagad palicis vien grausts ar sapostītām ēkām, kā pēc kara. Par to liecina ēkas ar izsistiem, izlauztiem logiem un vietējo grafiti “mākslinieku” izdaiļotām sienām. Apakšējo stāvu logi un durvis daļēji aiznaglotas.
Sēravota skaistuma karaliene
1932. gada vasarā Baldones sēravota kūrmājā rīkoja skaistuma karalienes vēlēšanas. Par titulu “Miss Baldone” sacentās vairāk nekā 40 sievietes. Lielais vairums dāmu bija no Rīgas, bet uzvarēja 20 gadu vecā Emīlija Punka no Baldones Punku dzimtas. Muzeja materiāli vēsta, ka vietējie jokdari gribējuši vēlēšanas izjaukt, par karalieni ievēlot kundzi gados, bet to plāni atklāti. Pēc gada mēģināts atkārtot konkursu “Miss Baldone”, taču vēlēšanas cieta neveiksmi, un vairs nav ziņu, ka tas turpmāk būtu rīkots. Emīlija Punka Baldonē palikusi kā “Baldones skaistuma karaliene”.
Ceriņu parks
Jau izsenis Ceriņu parku apvij dažādi nostāsti. Parks izvietojies Ķekaviņas abos krastos un bijis iecienīta kūrvietas viesu un vietējo iedzīvotāju satikšanās vieta. Upītes labajā krastā apskatāmas sēravota skulptūras “Māra”, “Vāverīte” un “Ķirzaciņa” ar paviljonu, kur atrodas sērudens ieguves vieta. Jau no attāluma sajūtams vecu olu smārds. Sēravots “Ķirzaciņa” ir vēstures piemineklis. 90. gadu vidū skulptūru nozaga, atjaunojot paviljonu, izveidota un uzstādīta jauna “Ķirzaciņa”.
Līdzās sēravota paviljonam atrodas skulptūra “Māra”, kurā attēlota dziednieciskā ūdens aizbildne Svētā Māra. Skulptūra atklāta pirms Otrā pasaules kara. Teika vēsta, ka reiz kāda skaista, bet akla meitene Māra, mazgājoties ar sēravota ūdeni, atguvusi redzi.
Skulptūra “Vāverīte” parkā uzstādīta Latvijas brīvvalsts laikā. Arī “Vāverīte” tikusi nozagta, atjaunotā skulptūra parkā atgriezusies tikai 2017. gadā. Vāvere ar čiekuru ķepās attēlota arī pilsētas ģerbonī.
Baltā pils
Ejot lēnā solī, nonākam pie Baldones skaistākās ēkas – Baltās pils. Savu nosaukumu tā ieguvusi baltās fasādes dēļ. Pili ieskauj parks ar simtgadīgiem eksotiskiem kokiem – Amūras korķkoki, dižegles, sarkanie ozoli u.c., kas saglabājušies līdz mūsdienām. Parks izveidots jau pirms pils būvniecības. Pils celta īsi pirms Pirmā pasaules kara kā medību pils un mežziņa Ādama Mickeviča vasaras rezidence. Ādams Mickevičs nāca no augstdzimušas dzimtas, studējis Viļņā un Pēterburgā.
Baltās pils vēsture bijusi raiba kā dzeņa vēders. Pirmā pasaules kara laikā lielas pārmaiņas notika arī Baldonē, ievelkot tajā arī Mickevičus. Baltajā pilī izveidoja lazareti ievainotajiem virsniekiem. Krievijas armijas virsnieku lazarete pilī pastāvēja līdz 1915. gada jūlija vidum, kad, tuvojoties vācu armijai, to nācās evakuēt. Skaisto pili pamest spiesti arī Mickeviči. Karš nebija saudzējis šo ģimeni, un 1920. gada sākumā pilī atgriezās tikai jaunākais dēls Nikolajs. Kara laikā bija zaudēts gandrīz viss – palikusi tikai pils, ko Nikolajs viens uzturēt nespēja. Šajā laikā viņam palīdzēja krievu aristokrātu Jakobi dzimta. Lai uzturētu īpašumu, Nikolajs Mickevičs pilī izveidoja pansiju, kurā uzturējās Baldones kūrorta viesi. Ar pansijā gūtajiem ienākumiem nepietika, lai segtu visus izdevumus, un nācās izsolīt pils priekšmetus un mēbeles. Baldones kūrortam piedāvāts pili nopirkt, bet šāda ideja noraidīta. 30. gados pilī izveidoja patversmi slimiem un bez vecākiem palikušiem bērniem. 1939. gada beigās Mickeviču ģimene izbrauca uz Poliju. Pēc viņu emigrācijas pils nonāca Latvijas valsts īpašumā. Nikolajs Baltajā pilī nekad vairs neatgriezās, jo pēc kara emigrēja uz ASV.
Pēc kara Baltā pils palika valsts īpašumā, un to pārņēma sanatorija “Baldone”, savām vajadzībām izmantojot līdz 1980. gadam. Pēc tam pili apsaimniekoja kolhozs “Baldone”, ierīkojot kopmītnes viesstrādniekiem. 1985. gada rudenī Baltajā pilī darbu uzsāka mūzikas skola. Skolas attīstībā lielu ieguldījumu sniedza baldonietis Jānis Dūmiņš – profesors, slavenais latviešu virsdiriģents.
1994. gadā Baldonē no ASV ieradās Baltajā pilī dzimušais slavenais diriģents Deniss Mickevičs, Nikolaja dēls. Mickeviču dzimtas pēctecis bija sajūsmināts, kā pils tiek izmantota. Sava tēva īpašumu viņš novēlēja pašvaldībai ar norunu, ka pilī vienmēr atradīsies mūzikas skola. Tagad Baldones mūzikas skola nosaukta Jāņa Dūmiņa vārdā.
Pretim Baltai pilij uz sliedēm novietots zirgu tramvaja vagons.
Mercendarbes muiža
Uz 3,3 kilometrus attālo Mercendarbes muižu no autostāvvietas nav noskaņojuma doties kājām. No galvenā ceļa uz muižu ved apmēram kilometru gara vairāk nekā simts gadu vecu liepu aleja. Muižā atrodas Baldones Tūrisma informācijas centrs un Baldones muzejs. Laipnā gida pavadībā izstaigājam un iepazīstam muižas vēsturi, kas līkločiem mūs aizved tālā pagātnē.
Mercendarbes muiža rakstos minēta kopš 17. gadsimta. 1686. gadā to pārdod Kurzemes hercogam, 18. gadsimta otrajā pusē muiža piederēja hercogam Pēterim Bīronam, vēlāk īpašumu iegādājas barons Frīdrihs Georgs fon Līvens, par to samaksājot 31 000 sudraba dālderu. Līveniem muiža piederēja līdz pat Latvijas agrārreformai. No 1939. līdz 2012. gadam šeit atradās bērnunams.
Muzejā aplūkojamas Baldones vēsturei veltītās ekspozīcijas, ceļojošās izstādes, mākslas kolekcionāru gleznu un priekšmetu ekspozīcijas. Līdz 1. aprīlim apskatāma brīnišķīga izstāde “Stikla trauki Baldonē”. Trauslais, smalkais skaistums tapis Līvānu un Iļģuciema stikla fabrikās no 1970. līdz 1990. gadam. Stikla trauki ir no muzeja krājumiem un Baldones iedzīvotāju privātkolekcijām.
Muzejā iekārtota piemiņas istaba latviešu rakstniekam Alfredam Dziļumam. Atmiņu tēlojumos Dziļums aprakstījis Baldones lauku mājas, to apkārtni un cilvēkus, savos romānos stāsta par Baldones kūrortu, smalkajiem viesiem. 30. gados rakstnieks uz mantojumā saņemtās tēva zemes Baldones pagastā uzceļ savas mājas “Rietumi”, kur tapa viņa slavenais romāns “Saplēstā krūze”.
Muižas lepnums ir ozolkoka durvju vērtnes. Tās saglabājušās no 18. gadsimta un iekļautas valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Vēl saglabājušās grīdas flīzes ieejas vestibilā un oriģinālie sienu krāsojuma fragmenti. Oriģinālas ir arī senās kāpnes, kas ved uz otro stāvu.
Baldones observatorija
No Mercendarbes muižas nepilnu trīs kilometru attālumā Riekstukalnā meža ielokā atrodas Latvijā vienīgā profesionālā observatorija – Latvijas Universitātes astrofizikas observatorija. Šeit atrodas lielākais teleskops Baltijā – Šmita teleskops. Meža ceļš vēl klāts ar biezu sniega segu, vietām noslidināts kā spogulis. Novietojuši auto meža ieloka stāvvietā, pa meža taciņu dodamies lūkot valsts nozīmes zinātnes objektu. Pa ceļam pāris simts metru attālumā no mums draiski aizcilpo vairākas stirniņas.
Observatorijas ēka izvietota nelielā uzkalniņā. Baldones observatorija iekļauta Starptautiskās Astronomijas savienības (IAU, International Astronomical Union) sarakstā. Pie ēkas aplūkojama izstāde par observatorijas vēsturi. Materiāli vēsta – Baldones observatorija unikāla ar to, ka tajā tiek veikti pētījumi ar Šmita sistēmas teleskopu. Baldones “Šmits” ir vienīgais šīs sistēmas teleskops Baltijā un divpadsmitais lielākais šāda tipa teleskops pasaulē.
Riekstukalns
Braucienu noslēdzam ar lielākā slēpošanas kūrorta Baltijā apskati. Mūsu pusē sniegs jau nokusis, bet šeit uz trasēm tā ir diezgan daudz, un šīs priekšrocības joprojām izmanto daudz ziemas prieku cienītāju. Riekstukalna slēpošanas trases piemērotas gan pieredzējušiem slēpotājiem un snovbordistiem, gan iesācējiem. Riekstukalnā 2008. gadā atklāts 19 metru augsts metāla skatu tornis, no kura paveras burvīgs skats uz apkārtnes dabu un Rīgas augstceltnēm.
– Melita un Juris Zariņi
