Dzirkstele.lv
Netālu no Latvijas robežas Lietuvā atrodas pilsētiņa Rokišķi. Mūsu mērķis ir apmeklēt Rokišķu muižas pili, kurā atrodas reģionālais muzejs.
Rokišķi rakstītajās ziņās pirmo reizi minēti 1499.gadā. Vietējā gide stāsta, ka Rokišķos valdījušas trīs aristokrātu ģimenes – kņazi Krošinski, grāfi Tīzenhauzeni un grāfi Pšezdzecki. No kņazu laikiem saglabājies dīķis pie vārtiem. Viņu pils atradusies pie dīķa. Ar Tīzenhauzeniem sākās Rokišķu uzplaukums. Grāfs Ignats nolēma izveidot rezidenci un 1801.gadā uzcēla vienstāva pili klasiskā stilā ar biezām akmens sienām, izveidoja parku. Gide saka, ka krāsa arī mūsdienās palikusi tā pati – baltā.
Pils arhitekts, kura vārds līdz mūsdienām gan nav saglabājies, projektējis arī centrālo laukumu klasiskā stilā. Viņš izvēlējās divus atskaites punktus – koka pili un baznīcu. No pils līdz baznīcai ir 1000 soļi – saka gide. No pils loga var redzēt baznīcu, bet, kad priekšā neauguši koki, bijis redzams, kā baznīcā deg sveces.
Pēc Ignata nāves īpašums nonāca viņa dēla Konstantina rokās. Viņš bija zinātnieks, ornitologs, kas savācis lielu putnu kolekciju – ap 3000 eksemplāriem. Pats arī veidojis izbāzeņus. Kolekcija bijusi ļoti slavena ar kolibri un paradīzes putniem, jo 19.gs. tas bija kaut kas ļoti eksotisks. Viņš uzrakstījis vairākas grāmatas par putniem un, tā kā bijis arī diezgan labs mākslinieks, pats zīmējis ilustrācijas. Viņu interesēja arī augi. No tā laika saglabājušās oranžērijas – ziemas, kur audzēja citrusaugus, apelsīnus, citronus, banānus, granātābolus, pasifloru, un vasaras.
Gide stāsta, ka pēdējais Tīzenhauzens bija Ignata dēls Reinholds. Kad 1864.gadā koka baznīca nodega ugunsgrēkā, grāfs nolēma uzcelt jaunu baznīcu, ko cēla desmit gadus. Grāfs Reinholds pēkšņi 50 gadu vecumā nomiris. Viņš bija pēdējais vīrietis dzimtā, jo viņam nebija ne ģimenes, ne bērnu, līdz ar to viss nonāca viņa māsai Marijai, kura bija precējusies ar poļu vēsturnieku. Viņa turpināja brāļa iesākto, pieaicinot citu arhitektu, kas pabeidza zvanu torni un kapelu.
Pēdējais grāfs, kas dzīvoja šajā pilī, bija Marijas vīrs. 1903.gadā viņš apprecējās otrreiz un nolēma ar ģimeni dzīvot Rokišķos un pārbūvēt pili. Pēc šīs rekonstrukcijas pilī tagad ir skaista zāle, otrais stāvs, ziemas dārzs un divi flīģeļi sānos. Gide stāsta, ka zālē ir ļoti laba akustika, tāpēc tiek rīkoti klasiskās mūzikas koncerti. Lielais kamīns, ko rotā Tīzenhauzenu dzimtas ģerbonis ar bulli, gan vairāk ir kā dekorācija, jo nebija vajadzības kamīnu kurināt. Izrādās, ka 1905.gadā pilī bija centrālā apkure, ūdensvads un pēc pāris gadiem arī elektrība. 20.gs. sākumā šī pils bija viena no modernākajām Lietuvā.
Gide stāsta, ka 1940.gadā pili nacionalizēja, grāfi aizbrauca uz Poliju. Pilī iekārtoja muzeju, tad ēkā ievācās krievu karavīri, pēc tam vācu karavīri. Vairākus gadus pils piederēja kolhozam, kādā gadā tur glabāti graudi, kas, protams, sabojāja parketu. Tad pilī iekārtoja kultūras namu, bibliotēku un dzimtsarakstu nodaļu. Par laimi, nekas netika daudz pārbūvēts vai izmainīts. Kad iestādēm tika uzceltas jaunas ēkas, visu pilī atdeva muzejam, kurš bez pārtraukuma tur darbojas kopš 1952.gada.
Muižā var izbaudīt arī vietējā Rokišķu siera degustāciju, ko mēs arī izdarījām. Un vēl – vienā no muižas ēkām ir iekārtota lietuviešu koktēlnieka Liongina Šepkas (1907-1985) savdabīgo kokgriezumu izstāde. Viņš ar kokgriezumiem sācis nodarboties tikai 42 gadu vecumā, kad pēc brāļa nāves veidojis viņam pieminekli. Viņa darbiem ir primitīvas formas, bet tie ir ļoti pārsteidzoši.
– Teksts un foto: Pārsla Konrāde
