Pārsla Konrāde
2021.gadā Madonas novadā, Praulienas pagastā, kordiriģenta Haralda Medņa (1906-2000) dzimtas mājās “Dzintari” durvis vēris jauns kultūrizglītības centrs, kas saucas “Dziesmusvētku skola”. Tas nav vienkārši muzejs, bet vieta, kur uztur dzīvu kormūzikas garu un notiek dažādas izglītojošas aktivitātes.
Vienā no ekspozīcijas telpām atrodas “Dziesmusvētku skapis”, kurā apkopoti dziesmu svētku materiāli, atmiņas un dziesmas. Katram dziesmu svētku gadam ir savs skapītis. Ikviens dziesmu svētku dalībnieks var papildināt šos skapīšus ar kādu atmiņu foto, rakstu laikrakstā, notīm, dziesmu repertuāra grāmatiņu, svētku nozīmītēm.
H.Medņa kultūrizglītības centra “Dziesmusvētku skola” vadītāja Kintija Krastiņa stāsta, ka kādreiz mājā atradusies mežniecība, vēlāk dzīvokļi, bet tad kādu laiku tā bijusi tukša. “Ideja radās 2014.gadā, kad H.Medņa dzimtas mājas jau gāja uz sabrukumu. Tāpēc visi kultūras cilvēki sadevās rokās, lai radītu šo vietu. Šis viss tapis projekta rezultātā, bet interjera un atjaunošanas visu plānu rakstīja Austris Mailītis, kurš ir arī lielās dziesmu svētku estrādes autors. Mēs sakām, ka viņš iemēģināja roku šeit,” saka K.Krastiņa.
H.Mednis ir dzimis Alūksnes novada Jaunlaicenē, no kurienes nāk viņa tētis. “1906.gadā piedzimst Haralds Mednis. Kad Haraldam ir pusgads, ģimene bēg uz Madonas novadu. Bēgšanas iemesli vēl tiek pētīti. Tētis Pēteris sāk strādāt Lazdonas draudzes skolā par skolotāju, ērģelnieku un kora vadītāju. Viņš ir ļoti iecienīts. Pēc 1918.gada viņam piešķir zemi un viņš sāk celt māju,” stāsta K.Krastiņa.
Kādā telpā redzama Haleja komētas instalācija. Izrādās, 1910.gadā H.Mednis redzējis šo komētu. Viņš ļoti aizrāvies ar astronomiju un sapņojis kļūt par astronomu, ļoti labi mācījies matemātiku. “Viņu aizsūta uz Rīgas 1.ģimnāziju, kuru ļoti labi pabeidz. Viņš sāk studēt astronomiju, bet pēc gada nomirst tētis. Nav uzcelta māja līdz galam, viņš paliek izvēles priekšā un izlemj atgriezties Madonā. Viņš pārņem tēva pienākumus – ērģeļspēli, kora vadīšanu un visus skolotāja pienākumus, un vienlaikus vēl ceļ māju. No Medņa puikas viņš ar laiku kļūst par skolotāju Medni. Viņam tik ļoti labi sanāk kordiriģēšana, ka viņam piesakās arvien vairāk uz kori. Jau uz 1938.gada dziesmu svētkiem viņam ir 73 koristi. H.Mednis uzskatīja, ka jebkurš rūcējs var dziedāt. Tas ir tikai darba un cītīguma, un treniņa jautājums. Viņš pieņem visus rūcējus un arī vēlāk intervijās atzīst, ka kordziedāšana patiesībā ir demokrātiskākais mākslas veids, kurā mēs visi varam būt līdzdalīgi,” stāsta K.Krastiņa.
1938.gadā dziesmu svētkos H.Medņa draudzes koris koru karos lauku koru konkurencē iegūst pirmo vietu un saņem sudraba šķīvi. Koris dzied Jāzepa Vītola “Gaismas pili”. Pēc šīs uzvaras J.Vītols sacījis H.Mednim, ka viņam ir jāstājas Latvijas Konservatorijā. Viņš arī iestājies kompozīcijas klasē un izmācījies ar ļoti labām sekmēm, pēc tam iestājies diriģentu klasē un pabeidzis studijas.
H.Mednis padomju laikos bijis virsdiriģents dziesmu svētkos, ļoti aktīvi piedalījies dziesmu svētku organizēšanā un repertuāra sastādīšanā. Diemžēl 1985.gada dziesmu svētkos H.Mednim aizliedz būt par virsdiriģentu, pamatojot to ar cienījamajiem gadiem. Viņš vispār domā neierasties uz šiem dziesmu svētkiem, tomēr viņu izdodas pierunāt. “Notiek brīnums, kad visi koristi savā starpā sarunājuši, ka viņi sauks: “Medni, Medni!” – un pēc tam: ““Gaismas pili”!” Un izsauc Medni šo “Gaismas pili” nodiriģēt. Dziesmu svētku estrādē asaras visiem acīs, visiem ir tāds pārdzīvojums!” stāsta K.Krastiņa un piebilst, ka viņš visu laiku bijis tāds nesalaužams, ļoti brīvs savā garā, nebaidījies uzņemties atbildību, nebaidījies zaudēt amatus. “Un vēl ir bijis ļoti labs fotogrāfs. Mums krājumā ir ļoti daudz albumu ar viņa fotogrāfijām no koncertiem un arī ar ainavām,” saka K.Krastiņa.
Uz H.Medņa māju agrāk brauca dziedāt, tur notika vakarēšanas. “Tas, ko mēs arī tagad cenšamies iedzīvināt, ir vakarēšanas, sadziedāšanās, jo tas cilvēkiem paceļ garu,” uzsver K.Krastiņa.
