Pārsla Konrāde
Sniegotajā Vidzemes augstienē Madonas novadā Aronas pagastā atrodas Zalgauskas muiža. Muižas īpašnieks kopš 1998.gada ir Osvalds Lucāns, kurš tur saimnieko kopā ar sievu Ludmilu.
“Šī ir viena no vietām, kur sākusies Madonas novada civilizācija. Netālu ir senkapi, senas apmetnes vietas, nocietinājumu vietas. Ļoti daudz pilskalnu bijis,” stāsta muižas saimnieks. “Nopietnāk mēs sākām saimniekot 2000.gadā, vēl nopietnāk – 2012.gadā. Tad mēs pārbraucām dzīvot šeit. Kā es mēdzu teikt – šī ir dzīvā muiža, jo mēs šeit dzīvojam. Un ir ļauts apskatīties, iepazīt senās vietas, no kurienes sākās kungu ēra Latvijā. Šī vieta ir iedota Rīgas arhibīskapa vasalim Mengdenam. Sena Vestfālenes muižnieku bruņinieku dzimta, kas ienāca Latvijā kopā ar kristietību. Dokumentos 1668.gadā parādās Zalgauskas muiža. Pēc tiem dokumentiem, ko es varēju dabūt un ko palīdzēja viena kundze, šī māja nodota ekspluatācijā 1730.gadā – parādās Vācijas arhīvos. Es ilgi domāju, kāpēc tāds nosaukums – kungu māja. Tanī laikā sākās muižu ēra un Latvijas daļa bija zem zviedru valdības, zviedru karalis šim vasalim dāvājis brīvkunga statusu – tāds interesants nosaukums. Tāpēc viņš sācis šeit celt kungu māju, pirmā koka muiža viņam bijusi pie Ezermuižas. Tad viņš tur uzbūvējis krogu un ir sākta būvēt šī vieta. Apdzīvotā vieta Zalgauska ir veidojusies sakarā ar šo muižu, jo tur viņam ir bijis zirgu stallis, aitu kūts, smēde, govju un cūku fermas. Pēc tam tā dzimta ir izpletusies pa Latviju.”
Pirms apmēram desmit gadiem esot atbraukusi viena kundze ap sešdesmit gadiem no Sanktpēterburgas. Viņa uzgājusi savos radurakstos, ka viņas sieviešu dzimtas pārstāve ir dzimusi 1858.gadā Zalgauskas muižā Latvijā. Viņa atvedusi savu mazdēlu ar mazmazmeitu, lai parādītu vietu, no kurienes viņas dzimta nākusi.
O.Lucāns prāto, kāpēc kungu mājai izraudzīta tieši šī vieta. “Pirmkārt, skaista! Tas bija Rīgas arhibīskapa vasalis. Tanī laikā baznīcas bija elitārā vide. Tur bija gudrākie cilvēki, no turienes gāja mūsu skolotāji, mācītāji, kas izglītoja zemniekus. Māja strikti būvēta ziemeļu – dienvidu virzienā. No trijām pusēm to apskalo tekošs ūdens. Blakus ir Aronas upe. Vienā pusē ir liels dīķis, kalnos ir neliels ezeriņš, no kura iztek tāda maza upīte, kas ietek dīķī un tad Aronas upē. Es domāju, ka pats galvenais ir avoti – kur ir avoti, tur ir dzīvība. Tāpēc arī senāk apmetnes te ir veidojušās. Šī ir ļoti vienkārša tā laika muiža ar velvētiem pagrabiem. Vide te ir skarba, daudz kas ļoti slikti aug. Pavasaris ir vēls, rudens ir agrs. Muiža ir uzcelta kalnā. 13 metrus ir sausa kvarca grants. Tajos laikos zināja, kur mājas celt,” saka saimnieks.
Kungu māja gandrīz nemaz nav pārbūvēta. Padomju laikos ēkā bija klubs, bibliotēka, dzīvokļi. Pat pagrabos dzīvojuši cilvēki. Zalgauska ir bijusi kultūras centrs.
Jau otro gadu Osvalds lēnām taisa pirtiņu, kā pats saka, ar tādu šamaņa domāšanu, ar šķīvju, bļodu skanēšanu. “Ticiet vai neticiet, bet skaņas iziet cauri organismam. Ir jau kas zintniekiem netic, ekstrasensiem. Viņi noslēdzas un skaņu nevar ielaist.”
Kādā reizē O.Lucāns slaucījis smiltis, kuras sākušas kaut kur birt. Viņš atradis pazemes eju, kas aiziet aiz pamatiem tālāk aiz muižas, bet tad jau kādus divus metrus iebrukusi. “Tā ka var teikt, ka visām muižām ir bijušas šīs pazemes ejas, lai paglābtos,” secina saimnieks.
Bet saimniece bilst, ka savulaik bēniņos kaut kas skanējis. “Pačīkst kaut kas, grīda vai kas. Nu ir tie trokšņi. Nevaru saprast. Domāju vienā reizē, nē, nu jāiet paskatīties. Eju skatīties – sikspārņi!” stāsta Ludmila.
Kādā vietā saimnieks virs durvīm atstājis oriģinālo krāsojumu kā ieskatu vēsturē. Vēl vēstures liecība ir kādas pagasta mājas griestos atrasta Latvijas laika pasu grāmata. “Pagastā izrakstīja pasi, ierakstīja, no kurienes tu esi, pirkstu nospiedumu, fotogrāfiju līmēja iekšā. Tur, kur klāt sarkanas lapiņas, tur ļoti daudzi vietējie ir atraduši savus vecvectēvus, no Vācijas, no Amerikas ir bijuši atbraukuši un atraduši savu piederīgo bildes no šī pagasta,” stāsta O.Lucāns.
