Dzirkstele.lv
Jelgavas novada Lielplatones “Trubeniekos” jau astoņus gadus audzē šitakes. Saimniecības apmeklējums ir iespējams no 1. aprīļa līdz 15. novembrim ar iepriekšēju pieteikšanos. Saimnieks Jānis Volksons gan uzreiz paziņo, ka tur, kur mēs esam atbraukuši, sēnes neaudzē un tās aug pavisam citā vietā trīs kilometru attālumā inkubatoros, kur tās aug visu gadu, arī ziemā. Diemžēl inkubatoros tūristus neielaiž. Tomēr viņš ir atvedis vairākus sēņu baļķīšus, lai varam tos aplūkot dabā un nogaršot svaigas šitakes.
Lielas un dārgas kļūdas
“Pirms 25 gadiem Latvijā bija liels bums un daudzi sāka audzēt šitakes. Šo sēni izaudzēt ir ļoti sarežģīti un smagi. Mani vecāki iestādīja desmit baļķīšus vienkārši priekš sevis. Pagāja trīs gadi, parādījās pirmās sēnes. Mums māte šīs sēnes baroja katru dienu katru otro vasaru. Pat saldais bija no sēnēm! Mums ar brāli šīs sēnes negaršoja. Bet lēnām mūs uz šīm sēnēm “uzsēdināja”, un desmit gadu laikā šīs sēnes pat ļoti iegaršojās. Tad sēnes beidzās, bet garša palika. Pagāja desmit gadi, un es izdomāju iestādīt desmit baļķīšus ar šīm sēnēm. Pirms astoņiem gadiem sāku meklēt sēņu micēliju, lai apstādītu baļķīšus. Internetā atradu, ka Holandē var nopirkt sēņu micēliju, mazākais iepakojums – 3 kilogrami, maksāja 30 eiro. Ar to varēja apstādīt vairāk nekā desmit baļķīšus. Un tad atnāca rēķins par transportu – 800 eiro! Izrādās, šis micēlijs jātransportē 0-2 grādu temperatūrā. Es nebiju gatavs maksāt. Un tad radās ideja par ātro biznesu. Sāku realizēt. Pasūtīju veselu paleti micēlija. Nopirku divas “fūres” ar koksni. Interesējos, kā pareizi iestādīt. Kurzemē ne visai gribēja stāstīt, bet Vidzemē daudz izstāstīja. Informācija ļoti atšķīrās, tāpēc izvilkām vidējo. Vajadzēja sazāģēt kokus 1,25 metru garumā. Tagad varu teikt, ka šis baļķis var būt arī 8 metrus garš, galvenais, lai viņu varētu izcilāt. Mūsu saimniecībā joprojām visi baļķi ir 1,25 metrus gari, jo pirmajā gadā mēs uztaisījām iekārtas tāda garuma baļķiem. Koksne bija jānomazgā. Tad bija jāborē caurumi, kur stādīt micēliju. Mēs borējām 3 centimetrus dziļus caurumus. Katrs caurums bija jāaiztaisa ar karstu parafīnu. Uz katra baļķīša bija 50-70 potējuma vietas. Sapratām, ka vajag modernizēt instrumentus un procesu,” stāsta Jānis.
Kviešu, rudzu graudi, rapšu sēklas, zāģskaidas un klijas tika tvaicētas 121 grāda temperatūrā, lai būtu sterilas. Uz šīs masas tika uzaudzēta šitake. Tad ar šo masu sēni ienesa koksnē, un šo koksni pārņēma sēne. “Sešus mēnešus mazgājām un stādījām. Tagad šie koki stāv un sēnes neražo. Pirmajā gadā izdarījām ļoti lielas un dārgas kļūdas. Pirmie divi gadi bija izmesti vējā. Trešajā gadā japāņi iemācīja, kā pareizi stādīt un audzēt šitakes. Tagad visi sēņu baļķi uzglabājas speciālos angāros, kuros ir kontrolēta temperatūra, mitrums un CO2. Šī koksne ārpasauli neredz,” saka Jānis.
Sēņu baļķiem izmanto baltalksni, melnalksni un ozolu. “Tagad borējam ik pēc 10 centimetriem visā baļķa garumā, tad baļķi pagriežam par 5 centimetriem un šaha veidā borējam nākamos caurumus. Tad ar speciālu iekārtu ar gaisu iešaujam iekšā micēliju un automātiski uzliekam putuplasta korķīti. Tagad viss micēlijs ir uz zāģskaidu bāzes, tāpēc grauzējus neinteresē. Divus trīs gadus micēlijs pārņem šos kokus kā tāda smalka tīklene – katru koksnes šķiedru. Pēc diviem trim gadiem uz koksnes mizas parādās tādi kā mazi puniņi. Tas ir pirmais vēstnesis, ka baļķis ir gatavs ražot sēnes,” skaidro saimnieks.
Kad pareizi iet sēnēs?
Bet izrādās, lai sēņu baļķis ražotu sēnes, tam jārada šoks. Viens variants ir pacelt baļķi gaisā un sist pret zemi. Pēc trīs četrām dienām sāks līst laukā sēnes, jo no sitiena smalkā tīklene ieplīst. Kur tā pārplīst, tur nāk ārā sēnes. Mežā notiek tieši tāpat. “Bet, lai tas piepildītos, ir nepieciešami trīs faktori. Pirmais – katrai sēnei ir sava temperatūra, pie kuras tā aug minūtēs. Mēs audzējam divas šķirnes šitaku. Viena ir vasaras šķirne, otra ziemas. Vasaras šķirnei, kad sēne aug minūtēs, ir 17 grādu temperatūra. Ziemas šķirnei – plus 5 grādi. Baravikai vislabākā temperatūra ir 17-18 grādi, kad tā augs minūtēs, gailenēm – 24-26 grādi. Otrais – visas sēnes barojas ar gaisa relatīvo mitrumu. Ne zemes, bet gaisa! Ja mežā gaisa mitrums būs zem 85 procentiem, sēnes augs slikti, ja būs virs vai būs migla vai lietus, tas vislabākais laiks ir iet uz mežu dancot, bet – ja būs trešais faktors. Sēnes aug no 5. līdz 20. Mēness kalendāra dienai. Aug ļoti skaisti, izaug līdz nogriešanai 6 dienās, bet vecā mēnesī – no 20. līdz 5. dienai – sēnes izlien ļoti maz, aug nesmukas, maziņas un izaug tikai 12 dienās,” pieredzē dalās Jānis.
Katram ir citādākas garšas kārpiņas
Svaiga šitake garšo pēc rieksta, bet ķiploka vai redīsa pēcgarša rodas pēc piecām minūtēm, taču ne visiem. Uz degustāciju galda visi ēdieni ir ar sēnēm. Uzzinām, ka bezrauga sēņu maizi cep paši. Tās sastāvā ir kviešu un rudzu milti un sēņu pulveris. Sēņu sviestā 40 procenti ir saldkrējuma sviests, 60 procenti svaigas šitakes, nedaudz sāls un piparu. Sēņu zupa ir pilnībā veģetāra – dārzeņu buljons, šitakes, sīpoli, ķiploki, burkāni, ingvers un kokosriekstu piens. Kamēr to visu baudām, varam noskatīties filmu par saimniecību.
Šitakes stāda jaunā mēnesī, kokus mazgā vecā mēnesī. Koksni krāmē uz paletēm 2 metru augstumā. Tad pārvieto uz sēņu mājām, kur paletes stāv divus trīs gadus. Kad parādās sēņu aizmetņi (mazi puniņi), palete dodas uz inkubatoru, bet pirms tam – dodas baseinā ļoti aukstā ūdenī uz trīs diennaktīm. Tur koksne uzbriest, daudzās vietās pārplīst sēņu tīklene, un inkubatorā aug daudz sēņu.
Katru gadu tiek apstādīts virs 8000 baļķiem sezonā. Viss ir roku darbs. Sēnes aug 17,2 grādu temperatūrā, tiek nolasītas ik pēc 12 stundām. Un nedrīkst kavēt ne minūti, jo sēnes jau aug pa minūtēm. Ja nokavē, sēnes var izlaist sporas, kas ir nekaitīgas cilvēkam, bet kaitīgas elektroiekārtām. Interesanti, ka sēne arī iepakojumā turpina augt divas nedēļas, bet nepieņemas svarā, tad izlaiž sporas un sāk bojāties.
- Pārsla Konrāde
