Dzirkstele.lv
Rēzeknes novada Ilzeskalna pagastā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Liepkalns” ražo gan miltus, gan pastu, gan saldumus. Turklāt vēl visādi garšīgi brīnumi top no parastajiem griķiem. Tiesa, saimniecībā gan šie griķi nav tik parasti, jo tie ir zaļie griķi.
Saimniecība savu produktu pārstrādi sākusi tikai 2019.gadā, tomēr jau piedāvājums ir diezgan plašs. Saimniecībā ir gaidīti arī tūristi.
Kad aprīļa beigās ierodamies “Liepkalnā”, saimniece Jūlija Daņiļina saka: “Paldies, ka jūs te esat! Jūs esat šogad pirmie. Parasti sezona sākās maijā, jūnijā. Mēs nesen strādājam šajā jomā – tikai divus gadus, un mums to ļoti patīk darīt. Jūs esat ciemos pie Alekseja. Saimniecība mums ir bioloģiskā, strādājam visa ģimene. Aleksejs nelieto pesticīdus, ķīmiskos mēslojumus. Viņš dara visu bioloģiski, dabiski, jo viņš ir vides aizsardzības inženieris pēc izglītības. Viņš atnāca vienu dienu mājās un teica, ka vairs negrib strādāt par inspektoru Lauku atbalsta dienestā un sēdēt kabinetā. Gribot paņemt lielu kredītu, būvēt lielu angāru kalna galā un pirkt dārgu tehniku. Mēs visi bijām šokā! Viņš teica, ka grib darīt to, ko agrāk viņa vecāki darīja, kuriem bija 1000 hektāru liela saimniecība,” stāsta Jūlija.
Sākumā Aleksejam Daņiļinam bijuši tikai 5 hektāri zemes, tagad jau ir 200 hektāri. “Viņš pierādīja, ka viņš var darīt to, kas viņam patīk. Man arī bija stabils darbs pašvaldībā, bet es arī pateicu, ka gribu strādāt ar Alekseju. Mēs darām to, kas mums patīk. Mēs arī daļu savas produkcijas pārstrādājam līdz gala produktam.”
Kas tas tāds – zaļais griķis?
Saimnieks uzsver, ka pilnīgi nelieto nekādas ķimikālijas. “Visa lauksaimniecība notiek ar mūsu rokām, dzelžu palīdzību. Ir, protams, kaut kādi atļautie līdzekļi, bet pārējais notiek ar augu maiņu. Mēģinām rotēt kultūras, ar kuru palīdzību viena kultūra palīdz otrai ielabot augsni. Viss notiek pēc vecām tehnoloģijām, bet mūsdienīgi. Gribam pierādīt, ka var izaudzēt kvalitatīvu un veselīgu pārtiku arī ar bioloģiskām metodēm. Nav tā, ka sāku pilnīgi no nulles. Es izaugu šeit un bērnībā ar vectēvu šo to esmu strādājis. Kaut kāds pamats tam bija. Šobrīd mēģinu atjaunot kaut kādu pagātnes vēsturi,” viņš saka.
Saimniecībā ir neliela rūpnīca ar smalko attīrīšanu un tālāko apstrādi. “Pats galvenais mūsu mīļākais produkts ir zaļie griķi. Ne visi zina, kāpēc tie ir zaļie un atšķiras no citiem griķiem. Zaļais griķis ir griķis, kurš nav ticis uz temperatūras apstrādi, nav uzvārīts jau vienu reizi. Tie brūnie griķi, pie kuriem mūs pieradināja padomju laikos un kuri ir veikalā, ir ar tādu asu garšu. Tie jau vienreiz ir uzvārīti – pie lielas temperatūras griķim viegli iet nost čaula, un tas griķis nenormāli ilgi uzglabājas kā konservi. Var aprakt mežā, armija atnāk, izrok un visi paēd. Var pēc desmit gadiem tos ēst,” atšķirību skaidro Aleksejs. Izrādās, dabiski griķi ir zaļā krāsā.
Saimniecībā griķus smalki kalibrē, tad tos viegli saspiež, lai čaulas iet nost. Tukšās čaulas ir blakusprodukts, ar tām var pildīt rotaļlietas, spilvenus, matračus. “Galaprodukts ir zaļais griķis. Zaļš tāpēc, ka dabiski zaļā krāsā. Tas nav nogalināts ar temperatūru, aplejot ar ūdeni, tas dīgst. Esam izdomājuši visādus variantus, bet pats vienkāršākais ir samalt miltos – alternatīva kviešu miltiem,” saka Aleksejs. Griķi tiek malti akmens dzirnavās – malšana ir ļoti lēna, saudzīga.
Asuškas un piens
Veselīgie griķi pārtapuši gan miltos, gan pastā, gan batoniņos bez cukura, ir pat krekeri, bet pats pārsteidzošākais, ko var nobaudīt, ir griķu piens. “Drusku pievienojam medu, bet var sajust griķu garšu,” teic Jūlija un piedāvā vēl nobaudīt latgaliešu tradicionālo ēdienu – asuškas, tikai šoreiz no griķu miltiem. “Mana vecmāmiņa ir vecticībniece, un mēs ģimenē cepām sirņikus – biezpiena plācenīšus. Un tad es sāku meklēt recepti internetā, kā tad jācep asuškas. Es sapratu, ka viena ir identiska recepte ar manas vecmāmiņas sirņikiem, bet viņa ir no Andrupenes. Un no Andrupenes arī ir asuškas. Tagad reti kurš zina, kas ir asuškas. Tie ir tādi pufīgi biezpiena plācenīši ar sodu. Man tur drusku pievienoti kviešu milti – 30 %, bet 70 % ir griķu milti. Mājās mēs cepam tikai no griķu miltiem. Pamēģiniet!” stāsta Jūlija un piebilst, ka no grikū miltiem var cept arī plānās pankūkas un maizi.
“Ja atbrauksiet nākamgad, tur uz kalna redzēsiet griķu rezidenci – tūrisma objektu, kur mēs mācīsimies par vides aizsardzību, bioloģisko lauksaimniecību, uzņemsim tūristus, rīkosim nometnes, nodarbosimies ar jogu, degustēsim, paši gatavosim, cepsim pankūkas un tā tālāk. Tā ka brauciet nākamgad pie mums un pārbaudīsiet, vai visi mani solījumi piepildījās!” saka Jūlija.
- Pārsla Konrāde
