Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Rēzeknes novads: Viļānos godā savu vēsturi

Viļānu katoļu baznīca kā balts gulbis slejas debesīs. Foto: Pārsla Konrāde.

Rēzeknes novada Viļāni pirmo reizi kā apdzīvota vieta dokumentos minēti 1495.gadā. Pilsētā ir triju konfesiju dievnami. 1753.gadā celtais Viļānu Svētā erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcas un klostera ansamblis 2,2 hektāru platībā ir kļuvis par nozīmīgu svētceļojumu vietu Latvijā. Tas tiešām pārsteidz ar savu varenību. Arī mēs apmeklējām baznīcas pagrabus, krustaceļu, Rožukroņa dārzu un sveču kapelu. Pārsteidz daudzās skulptūras un apstādījumi. Rudenī gan vairs dārzā nezied rozes, bet izceļas sarkanie vilkābeļu augļi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Baznīcā uzzinām, ka tā celta 1753.gadā, baznīcu cēlis poļu muižnieks Miķelis Riks debesu aizbildnim erceņģelim Miķelim. Reizē ar baznīcu uzcēla klāt arī klosteri. Pie tām baznīcām, pie kurām ir klosteris, baznīcā izveido daudz altāru. Klostera brāļi un priesteri katrs pie sava altāra celebrē savu misi. Kad uzcēla baznīcu, tajā bija deviņi altāri. Uzzinām, ka tagad viņi visi ir atjaunoti. Labajā pusē skaitās vīriešu puse, kreisā ir sieviešu puse. Baznīcā 1922.gadā izcēlās ugunsgrēks, nodega pilnīgi viss, visi koka altāri, skulptūras, bet palika neskarts tikai viens koka krusts. Tagad tas ir nodēvēts par brīnumaino krustu. Daudzi svētceļnieki pie šī krusta atstāj votas.

Viļānu novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale iepazīstina ar ievērojamākajām celtnēm un tad ved uz muzeju. Nelielā platībā ir izvietotas vairākas interesantas ekspozīcijas. Viena no tām ir par poļu pētnieci Stefāniju Uļanovsku, kura 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā dzīvojusi Viļānos un savākusi vērtīgu etnogrāfisko materiālu, kā arī apjomīgu etnogrāfisko aprakstu klāstu.

Stefānija Uļanovska, nebūdama akadēmiski izglītota etnogrāfe, veidoja etnogrāfiskus aprakstus, vāca folkloras materiālus par bijušās Poļu Inflantijas latviešiem. Pagaidām Latvijā tas ir vienīgais šāda veida pētījums, kurā ir apkopoti tik apjomīgi etnogrāfiskie un folkloras materiāli, kas ir savākti noteiktā teritorijā un laikā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Viņa savāca unikālu materiālu klāstu par viļāniešiem. Viss atspoguļots divās grāmatās. Divus gadus vai trīs gadus atpakaļ man neko neizteica tautas tērps: nu tautas tērps ir tautas tērps. A tagad, kā viņa raksta par šo tautas tērpu, es tagad vismaz vairāk saprotu, kas ir tautas tērps un kad viņš ir pareizi uzģērbts un kad nepareizi. Viņa uzrakstīja par tautas tērpu, kāds tas izskatījās 19.gs līdz 40.gadam šeit, Viļānos. Kādi bija krekls, brunči, villaine, vainadziņš, apavi,” stāsta gide.

1800.gadiem raksturīga skaista villaine. Kad mamma aizgāja mūžībā, villainīti atstāja meitai, meita savai meitai. Kad brunči un blūze nonēsājās, no blūzes, krekla izšuva kvadrātiņu un ietina bērniņu. “20.gs. sākumā mums ir vajadzīgs tautas tērps. Mēs paņemam vecmammas villaini un uzvelkam mammas rūtainos brunčus. Tas ir tas pats, ja jūsu mazmeitas tagad uzvilktu jūsu brunčus un augšā uzvilktu savu “baiku”. Tieši tāpat ar tautas tērpu. Villaini mēs uzliekam, brunči mums ir rūtaini, svītraini, bet rakstaino villaini beidza nēsāt 1840.gados, sāka parādīties vienkrāsainas villaines, lielie lakati. Mēs iesniedzām projektu, un šinī te vietā mums būs skaista meitene 19.gs. līdz 40.gadam savā goda apģērbā, kādu to uzraksta Stefānija Uļanovska. Tas viss tiks austs ar rokām, šūts ar rokām. Ir vilnas brunči vai nu balti, pelēki, vai zili, ar pērlītēm izšūti, zeķes ir baltas vilnas gludajā rakstā. Kājās ir liepu lūku vīzes. Ir krekls un liela apakštasītes lieluma sudraba sakta. Stefānija Uļanovska raksta, ka vainadziņš bija balts, zils vai melns,” stāsta M.Skangale.

Viņa ar lielu saudzību izvelk no kastes jau gatavo vainadziņu, lai parādītu mums. Tas ir balts, jo baltā krāsa esot minēta kā pirmā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vēl muzejā ir ekspozīcija “Lina sēkliņas stāsts”. Tas ir stāsts par to, kā 20.gs. pirmajā pusē sēja, plūca, atpogaļoja, mērcēja, mīstīja, kulstīja, sukāja, vērpa un auda linus. Ekspozīcija ir kā mazs “ceļojums cauri laikam”, kas šī temata kontekstā sākas ar it kā vienkāršu lina sēkliņu. Gan vizuāli, gan tekstuāli saprotamā valodā bērniem un pieaugušajiem tiek parādīts linu audzēšanas un apstrādes process.

“Janovsku muižai blakus atradās linu apstrādes fabrika, kurā strādājuši 200 cilvēki. Un tur bija 40 mehāniskie darbgaldi, kurus darbināja vai nu ūdensrata spēks, vai tvaiks. 19.gs. vidū Viļāni bija cariskās Krievijas sastāvā. Toreiz Krievijā bija trīs tādas lielas fabrikas – divas bija Maskavā un trešā Viļānos Janovska fabrika. Un meistars, kas apmācīja strādāt ar šiem 40 darbgaldiem, bija izrakstīts no Anglijas. Pēc reliģijas viņš bija anglikānis, tāpēc ticis apglabāts ārpus kapu teritorijas,” stāsta gide.

Ekspozīcijā par Latvijas pirmās neatkarības gadiem uz grīdas ir izveidots oriģinālā pilsētas bruģa fragments. Pa Viļānu bruģi mēs it kā “ieejam” trīs telpās – tirdzniecība un amatniecība, izglītība un politika un reliģija.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.