Dzirkstele.lv
Aprīļa sākumā apmeklējām smiltsērkšķu dārzus Smiltenes novada Variņu pagastā, kas saucas skaistā vārdā – “Amberfarm” (“Dzintarferma”). Interesanti, ka iebraukt šajā saimniecībā var tikai no Gulbenes novada puses. Smiltsērkšķi tur aug 15 hektāru platībā, ievērojot bioloģiskās audzēšanas principus. Tas nozīmē, ka katrs šīs lauksaimnieciskās ražošanas posms tiek uzraudzīts, sākot no augsnes analīzēm, augu izcelsmes, ievērojot mēslošanas plānu un regulāru augu monitoringu.
Pagalmā sagaida saimnieks Andrejs Nika. Kopīgi nonākam pie secinājuma, ka pirmais, ar ko asociējas smiltsērkšķi, ir krāsa un vērtība. “Latvijas dārgakmens ir dzintars. Mums ir dārgākā, vērtīgākā arī mērenās joslas oga. Lai gan mēs strīdamies ar “cidonijniekiem”, ar “upeņniekiem” – viņi arī saka, ka vērtīgākā, – bet mums ir argumenti. Ja salīdzina citronu ar smiltsērkšķi, tad smiltsērkšķis ir piecas reizes vērtīgāks C vitamīna ziņā. Arī antioksidanti, eļļa. Smiltsērkšķu eļļa ir viena no vērtīgākajām eļļām, ko izmanto gan parfimērijā, gan medicīnā, gan pārtikā. Pats neesmu laucinieks, bet es esmu šeit bērnību biešu vagās pavadījis,” stāsta Andrejs.
Šis ir viņa dzimtas īpašums, ko iegādājies. Sākumā braukājuši vienkārši sestdienās, svētdienās kaut ko padarīt, mauriņu nopļaut. Bet mauriņš bijis pāris hektāru platībā, kas jāpļauj divas dienas. “Sapratām, ka nevaram to rezultātu sasniegt, ko gribētu un vajadzētu. Un tad es pilnībā pārcēlos uz laukiem pirms četriem gadiem un ģimene pirms trīs gadiem. Pirmo iekārtoju veco māju, lai var dzīvot. Un tagad tā čubināmies. Process ir visu laiku nepārtraukti. Lēnām arī atjaunojam veco dzimtas māju. Man ir vairākas izglītības, kas noderēja pilsētā, visa tā pieredze, ko esmu ieguvis, tagad noder lauku teritorijā, tajā skaitā arī pārdošana, mārketings, nesen arī apguvu agronomiju. Mūžu dzīvo, mūžu mācies,” stāsta saimnieks.
Vajag savu “harēmu”
“Ja skatāmies pasaulē saražoto smiltsērkšķu īpatsvaru, tad pirmajā vietā ir Ķīna, seko Krievija, Altajs – dzimtene, un, lai cik jocīgi nebūtu, Latvija ir ceturtajā vietā pasaulē, kas ražo smiltsērkšķus. Pēc platības smiltsērkšķi Latvijā ir trešajā vietā aiz ābelēm un upenēm. Šobrīd Latvijā smiltsērkšķus audzē 1500 hektāros. Mums ir tikai 15 hektāri. Mēs esam salīdzinoši vidēja saimniecība. Audzējam piecas šķirnes. Visas tās šķirnes kā parasti ir nosauktas sieviešu vārdos. Smiltsērkšķim ir vajadzīgs vīrišķais stāds. “Harēma” shēma stādot ir tāda: mēs noliekam vienu rindu sievišķos, tad nākamajā ir trīs sievišķie un vīrišķais. Nākamajā rindā atkal sievišķie. Proporcija ir viens uz astoņiem. To selekcionāri “noķēruši”, ka ir visefektīvākā raža un apputeksnēšana. Uz smiltsērkšķu laukiem, kad viņi zied, nav jēgas braukt, jo tā nav ābele un ziedu nevar saredzēt. Vējapputes augs, ar bitēm nekāda sakara, nekāda skaistuma tur nav. Nu tāds viņš ir. Un tas “harēms” ir pietiekami liels,” stāsta Andrejs.
Saimniecībā strādā visa ģimene, bet uz ražas laiku pieaicina 50-100 cilvēkus. Smiltsērkšķus apgriež divreiz gadā. Pavasarī apgriež to, kas apsalis, kas nokaltis vai meža zvēru skādēts. Un tad griež, kad lasa ogas. “Ir divas lasīšanas metodes – ar rokām un ar rokām. Viena ir, kad ar šķērēm nogriež pēc zināmas shēmas un zināmiem kritērijiem zariņus. Visur ir roku darbs, tāpēc smiltsērkšķis ir vērtīgs un vērtīgs arī naudas ziņā. Sākot no lasīšanas un beidzot ar pārstrādi, pēc tam ir saldēšana, žāvēšana,” skaidro saimnieks.
Viņš stāsta, ka sākumā visu darījuši nepareizi, jo literatūrā ir aprakstīts viens, bet praksē ir citādāk. “Ziniet, smiltsērkšķus simts gadus šeit neaudzē, tāpēc viss iet caur testēšanu. Mēslošana un cīņa ar kaitēkļiem notiek bioloģiskā veidā, līdz ar to tas bišķiņ ierobežo, bet zinām to gala produktu,” uzsver saimnieks.
Arī šķirnes katra atšķiras ar to, ka paredzēta savam mērķim: viena vairāk uz sulas pusi, otra uz eļļas pusi. Piemēram, ‘Eva’ ir salda. “Vīnogās ir 25 % cukura, smiltsērkšķos – vidēji 8-9 %. Bet ‘Evai’ ir apmēram 14 % – ēdot jau jūt, bet viņa ir mazāk ražīga, vēlāk jānovāc. Kāpēc vajag četras šķirnes? Lai reizē nav jāvāc. Ja mēs iestādītu 15 hektāros vienu šķirni, ļoti labi ražojošu, mēs nespētu viņus novākt.”
Produkti no ogām
“Galvenais instruments – lietussargs. No pagājušās ražas es te viņu atstāju. Mēs pagājušajā gadā nopirkām 100 lietussargus un 100 arī izmetām. Noliek un no zara nolasa. Roku lasīšana nav rentabla. Roku darbs ir ļoti dārgs. Ļoti labs lasītājs 30-40 kg dienā nolasa, bet daži 5 kg nolasa. Pirmā brigāde iet un nogriež visu, ko var nogriezt ar šķērēm. Un nākamā iet un lasa ar rokām. Nogrieztos zariņus liek kastē,” par ražas novākšanas procesu stāsta Andrejs.
Saimniecībā var nodegustēt parastu smiltsērkšķu ievārījumu un ar čili, želejkonfektes, marmelādi, maršmelovus, ledenes. Katru gadu saimniecība piedāvā kādus divus jaunus produktus, jo no kādiem citiem jāatsakās. Lai iegūtu kilogramu smiltsērkšķu eļļas, vajag 200 kg ogu. Produktu ražošanā izmanto gan saldētu sulu, gan nesaldētu. Iegūst četru veidu smiltsērkšķu eļļu: no sulas, no sēkliņām, no miziņām ar sēklām un no miziņas. Tās izmanto gan medicīnā, gan kosmētikā, gan pārtikā.
Interesanta izklaide tūristiem ir darbnīca, kurā var izgatavot sev vannas bumbu un skrubi, pievienojot smiltsērkšķu eļļu un vēl visu ko vērtīgu.
– Pārsla Konrāde
