Pārsla Konrāde
Valmieras novadā, Zilākalna pagastā, blakus vecajam ūdenstornim atvērts Zilākalna kultūrvēstures un apmeklētāju centrs “ZTornis”. Tajā var aplūkot vēsturisko ekspozīciju par dabas objektu un svētvietu “Zilaiskalns”, Zilākalna ciematu, kā arī industriālo objektu – ūdenstorni.
“ZTorņa” vadītāja Annija Pabrika saka, ka daudziem šī vieta vispirms asociējas ar pašu kalnu, ar kulta vietu, bet viņa par to nestāsta, jo tas ir no sērijas “gribi – tici, gribi – netici”. Viņa stāsta, ka top jauns projekts un tiks izveidota veselības taka, jauks nost veco ugunsnovērošanas torni un būvēs jaunu, lai cilvēki varētu droši tajā uzkāpt.
Uzbūvē paraugciematu
1950.gadā Zilajākalnā ieradās ģeologi, inženieri ar mērķi izpētīt visas republikas kūdras krājumus un Zilākalna apkārtnes dabas resursus. Rezultātā tapa Padomju Latvijas purvu izmantošanas plāns. Tajā laikā tika uzsākta Zilākalna kūdras ražotāju ciemata projektēšana. 1961.gadā tam tika piešķirts pilsētciemata statuss. 1960.gadā kūdras fabrikā strādāja ap 200 strādniekiem. Ciematā gan sabiedriskās ēkas, gan dzīvojamās ēkas tika marķētas ar piecstaru zvaigzni.
Ciematā bija sava skola, slimnīca, veikali. Protams, bija vajadzīgs arī ūdenstornis. Annija stāsta, ka cilvēki pat no Valmieras brauca iepirkties, jo produkcija bija labāka un plašākā piedāvājumā. Ielas ir izbūvētas taisnas. “1969.gadā šajā vietā tika uzcelts ūdenstornis un izveidota labāka ūdensapgāde. Ūdens tornis ir 20 metrus augsts. Ūdenstornim jābūt mazliet augstāk par ēkām,” stāsta Annija.
Viņai tētis stāstījis, ka ļoti paveicies, ja tolaik varēji vakarā ieiet siltā dušā. Aplūkojam maketu, kurā uzskatāmi redzams, kā ūdens nokļuva dzīvokļos. Diennakts tumšajā laikā, kad ūdens patēriņš ir mazāks, tas tornī tika uzsūknēts uz rezervuāru. No rīta ūdeni cilvēki izmantoja vairāk, tas bija uzkrāts rezervuārā. Un tad maketā tiek uzskatāmi nodemonstrēts, kā tas notika. Pirmajā stāvā ūdenstornī atradās sūkņu stacija. Kad ūdens uzpumpējas, tad bez nekādām spiediena ierīcēm ūdens tika uzspiests līdz mājas augšējam stāvam.
“1998.gadā ūdenstorņa augšdaļa bija aizdegusies. Pirmajā stāvā atradusies malkas krāsniņa. Augšā pa skursteni bija aizgājušas dzirksteles, augšējā daļa nodega. Pēc tam to atjaunoja, bet diezgan pavirši. Ūdenstornis darbojās līdz 2005.gadam. Tad jau bijām Eiropas Savienībā un tādu objektu vairs nevajadzēja. Tagad ciematā darbojas katlumāja, kurā ar speciālām spiedierīcēm nogādā ūdeni uz dzīvojamajām mājām. Jau tad bija doma, ka Zilajā kalnā vajag izveidot kaut ko saistībā ar tūrismu. Pēc 11 gadiem tika realizēts projekts – industriālais mantojums tūrismā. Tapa piebūve, atjaunoja ūdenstorni, lai cilvēki varētu uzkāpt,” stāsta Annija.
Jaunatklājums – Zilākalna Marta
Manai paaudzei Zilaiskalns asociējas ar dziednieci Zilākalna Martu, bet jaunākā paaudze par to neko daudz nezina. Annija saka, ka parasti savu nelielo stāstījumu pabeidzu ar stāstu par Zilākalna Martu.
“Kad es atnācu uz šejieni strādāt, es neticēju tādām spējām. Es ticu tam, ko es redzu, vairāk zinātniskiem faktiem. Tādiem ekstrasensiem vai dziedniekiem ir diezgan grūti noticēt, jo man nekad mūžā nav bijusi ar viņiem darīšana. Bet man cilvēki stāsta, kas tiešām bijuši pie Martas un tiešām viņa palīdzējusi. Zilākalna Marta, īstajā vārdā Elza Rācene, dzīvoja pusotru vai divus kilometrus uz Dikļu pusi mājās “Žozēni”. Viņa bija dziedniece, gaišreģe. Tādu uzskatāmu materiālu mūsdienās vairs nav par viņu. Vislabākais, ko man iesaka, ir spēlfilma “Svešais”, kurā dēls ved savu tēvs, kurš slimoja ar alkoholismu, pie Martas. Un tur parāda, kā Marta strādā. Pirmais, ar ko jārēķinās – būs garas rindas. Pieprasījums bija liels. Konsultācija nav individuāla. Telpā visi sasēžas ap galdu. Pirmais, ko Marta pajautā – kā tevi sauc? Dažreiz viņa pasaka, ka tavs vārds ir galīgi garām, tev jāpārkristās, jo, viņasprāt, cilvēks, kas tev ir devis vārdu – mamma vai tēvs – ir ierakstījis tev tavu likteni, tavu dzīves gājumu. Pie viņas ejot, līdzi vienmēr bijis jāņem kaut kas dzerams – piens vai ūdens, vai sula – vienalga. Viņa paņēma to dzērienu un sāka skaitīt buramvārdus. Daži teica, ka izklausās pēc krākšanas, citi – pēc pesteļošanas utt. Pēc tam lietojot uzturā šo dzērienu, cilvēki teica, ka tiešām paliekot labāk, ka tās viņas spējas darbojas. Man Zilākalna Marta bija jaunatklājums,” stāstīja Annija.
Vēl apmeklētājiem ir iespēja “pacelties” virs Zilākalna un ielūkoties vēsturiskajā šaursliežu dzelzceļa lokomotīvē ar virtuālās realitātes palīdzību, uzliekot speciālas brilles. Tāpat var uzkāpt ūdenstornī augšā.
Savukārt no maija var izmēģināt pabraukt ar sliežu velosipēdiem “ZRailbikes” pa šaursliežu dzelzceļa atzaru no Zilākalna ciema līdz kūdras purvam un atpakaļ. Kopējais brauciena garums ir aptuveni 4 kilometri, kurus var pieveikt aptuveni pusstundā.
