Bērnu pamešana novārtā, kā arī vecāki alkoholiķi (atrašanās spēcīgu
apreibinošu vielu ietekmē) ir bijuši galvenie iemesli bažām, par kurām
Gulbenes novada iedzīvotāji parasti sūdzas Valsts bērnu tiesību
aizsardzības inspekcijai.
Nepilnu trīs gadu laikā (2015-2017)
inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departaments 14 reizes rakstiski
ir vērsies Gulbenes novada pašvaldībā. Inspekcija katrreiz lūgusi
pašvaldību izvērtēt iespējamos bērnu tiesību pārkāpumus ģimenē un sniegt
palīdzību bērniem un ģimenei. Motivācija – bērna attīstībai un
veselībai nelabvēlīgu vai apdraudošu apstākļu novēršana. Šāda ir
inspekcijas sniegtā informācija “Dzirkstelei”. Latvijas SOS Bērnu
ciematu asociācijas veiktajā pētījumā jau pirms četriem gadiem bija
šokējoša informācija, ka saskaņā ar aptaujas datiem visvairāk sociālā
riska ģimeņu Latvijā ir tieši Gulbenes novadā. Grūti teikt, ar ko tas ir
izskaidrojams, taču fakts paliek fakts.
Lielākais atbalsts bērnam grūtībās – aizbildņi
Aizbildņi
par bērniem rūpējas daudz biežāk, nekā varētu likties. To apliecina gan
novada bāriņtiesas statistikas dati, gan reālā prakse. Daudz ir tādu
bērnu, kuru vecāki ir peļņā ārpus novada vai pat ārzemēs, kuri lieto
alkoholu un nespēj pildīt vecāku pienākumus, kuri šķīrušies vai nedzīvo
kopā, izveidojuši jaunas ģimenes, kurās atvases no iepriekšējām
attiecībām neiederas vai traucē. Nereti tad par šiem bērniem atbildību
uzņemas vecvecāki vai citi asinsradinieki.
“Nepieskatīšana,
vardarbība – tie ir galvenie iemesli, kuru dēļ bāriņtiesai ir jāiejaucas
ģimenē un jāpilda savi pienākumi bērna interešu vārdā,” “Dzirkstelei”
saka novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietniece Inese Pērkone.
Alkohola lietošana kā tāda neesot iemesls vecāku varas ierobežošanai,
drīzāk alkohols kļūst pa papildu faktoru, kas traucē vecākiem pildīt
pienākumus, veicina agresiju, vardarbību – skaidro I.Pērkone. Nabadzība
neesot problēma, kas apdraud bērnus ģimenēs, jo tādos gadījumos palīgā
nāk novada sociālais dienests. “Pilnīgi bezcerīgu gadījumu, kad vecāki
nemaz necenstos laboties, ir maz,” saka I.Pērkone. Tomēr gadās, ka
vecāki paši no laba prāta savu bērnu nodod vecvecāku rokās un izvairās
no savu pienākumu pildīšanas, cik vien var.
Kāda seniore no
Gulbenes, kura mazdēlu audzina un aprūpē kopš viņa mazotnes,
“Dzirkstelei” saka – sākumā ilgi bērns visas mammai līdzīgās sievietes,
kuras satika veikalā vai uz ielas, saucis par mammām. Bijuši vajadzīgi
daudzi gadi, lai zēns sarastu ar domu, ka abu vecāku diendienā nav un
nekad nebūs blakus. Palīdzējuši bāriņtiesas, ģimenes ārsta padomi.
Bērnam mācīts izprast vecākus un piedot viņiem, redzēties un satikties,
kad tas ir iespējams, atzīt citus abu vecāku jaunajās ģimenēs dzimušos
bērnus. Tēvs gan materiāli, gan morāli atbalsta pie vecmāmiņas augošo
bērnu. Ar māti visa veida kontakti ir vairāk ierobežoti.
I.Dukure
klāsta – vislabāk bērnam ir būt savā ģimenē. Tikai tad, ja tur bērna
pieskatīšanā, aprūpē ir problēmas, ja bērna veselība, dzīvība tiek
apdraudēta, ir jāmeklē cits variants. “Bērnu šķirot no ģimenes, vispirms
tiek apzināti tuvākie radinieki – vecvecāki, brāļi, māsas, kuri ir
pieauguši. Ja to nav, tad mēs skatāmies un meklējam tālāk. Vai nu tā būs
audžuģimene, vai bērnu un ģimenes atbalsta centrs Litenē (agrāk saukts
par patversmi), vai galējā variantā – sociālās aprūpes institūcija,”
saka I.Dukure.
Bērnunams vai audžuģimene – kas labāks?
“Katra
bērna situācija ir individuāla. Nav vienādu situāciju, kuras varētu
risināt pēc viena scenārija. Bērns, protams, ir prioritāte,” saka
I.Pērkone.
Nekur bērnam nav tik labi kā pie saviem tuviniekiem, bet
reizēm tomēr bērna emocionālā pieķeršanās savas ģimenes locekļiem nav
vērā ņemama. Tas notiek situācijās, kad bāriņtiesas pienākums ir izlemt,
kā ir labāk bērnam.
“Ja vien ir iespēja ar laiku bērnu atgriezt atpakaļ
ģimenē pie vecākiem, kad ar tiem zināmu darbu veicis sociālais vai citi
dienesti, tas notiek. Galvenais – ir jābūt novērstiem nelabvēlīgajiem
apstākļiem ģimenē. Vienmēr vadāmies tikai no bērna interesēm,” skaidro
I.Dukure.
Viņa saka – salīdzinot ar tālu pagātni, šodien bērnunamos
uzturas galvenokārt pusaudža vecuma bērni, kuriem nav tuvinieku, kuri
būtu gatavi uzņemties rūpes par viņiem. Ar mazajiem bērniem, kuri
jāizņem no ģimenes, iespēju robežās tiek meklēti citi risinājumi. Kā
uzskata I.Dukure, nav nekā ideālāka par ģimeniskas vides nodrošināšanu
bērnam, kura dzīves nokārtošanā ir jāiesaistās bāriņtiesai. Tāpēc labāk
ir atrast bērnam aizbildņus no radu loka vai ievietot bērnu audžuģimenē.
“Audžuģimene ir pakalpojuma sniedzēja. Likuma norma pasaka, ka tas ir
īslaicīgs pakalpojums, bet praksē ir mazliet citādāk,” saka I.Dukure.
Savās
pārdomās ar “Dzirksteli” dalījās kāda audžumamma, kura šādā statusā
bija godprātīgi kalpojusi Latvijai un tās bērniem gadus piecpadsmit. Un
tad piepeši, saprazdama, ka pensijas vecums tuvojas straujiem soļiem,
bet viņa pensiju nav nopelnījusi, sieviete pārtrauca piedāvāt
audžuģimenes pakalpojumus un aizgāja strādāt algotu darbu. Par laimi –
arī sociālās palīdzības jomā, kas viņai ir tuva.
”Vai tiešām vairs
negribas būt audžumammai?” sievietei jautāja “Dzirkstele”. Viņa
atbildēja – ne jau par to ir runa. Viņa, iespējams, nākamgad
atgriezīsies savā agrākajā statusā, jo ar 2018.gadu personas, kuras
saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, tiks apdrošinātas
no valsts pamatbudžeta pensiju, bezdarba un invaliditātes
apdrošināšanai, līdz ar to tiks pakļautas valsts sociālajai
apdrošināšanai. To paredz valdībā atbalstītie grozījumi likumā par
valsts sociālo apdrošināšanu. Labklājības ministrijas pagājušajā gadā
veiktais pētījums par Latvijas audžuģimenēm paredz to pakāpenisku
specializāciju. Vai valdības sperto soļu dēļ nākamgad Gulbenes novadā
varētu palielināties audžuģimeņu skaits? Novada bāriņtiesas
priekšsēdētāja I.Dukure saka – negribas zīlēt kafijas biezumos.
“Audžuģimeņu mums ļoti trūkst. Es aicinātu tos cilvēkus, kuri varētu un
gribētu uzņemties šādu atbildību, izvērtēt šo iespēju. Interesentus
aicinām vērsties bāriņtiesā, lai saņemtu detalizētāku informāciju. Mēs
ļoti gaidām!” aicina I.Dukure.
Aizbrauc peļņā un paliek bez bērniem
Arvien
nav mazums tādu gadījumu, kad problēmās iekuļas ģimenes, kas ar visiem
bērniem pārceļas uz dzīvi un darbu ārzemēs – Eiropas Savienības valstīs.
Bērni tiek izņemti no ģimenēm, ja vecāki neievēro konkrētās valsts
prasības savu pienākumu pildīšanā.
“Bāriņtiesa saņem šādu informāciju.
Arī iesaistāmies problēmu risināšanā gan ar Tieslietu ministrijas
starpniecību, gan pa tiešo. Komunicējam ar attiecīgajām iestādēm
dalībvalstīs. Ir risināmi jautājumi. Ir nerisināmi. Katrai valstij ir
savi likumi. Visiem, kuri dodas uz ārzemēm, ir šie likumi jāzina un
jārespektē. Ir jāsargā savi bērni! Jā, Latvijā ir stipri pielaidīgāka
sistēma, vide. Vecajās Eiropas valstīs ārpusģimenes aprūpes formas,
iestrādes ir daudz senākas. Tur ir mazliet citādāka sistēma. Galu galā
tur ir vairāk resursu, salīdzinot ar iespējām Latvijā. Cik tad pie mums
ir to darbinieku bāriņtiesās, sociālajos dienestos!?” saka I.Pērkone.
Tomēr novada bāriņtiesa nekad nepaliek malā, iesaistās un kopā ar
vecākiem iespēju robežās cīnās par ārzemēs atņemto bērnu atgūšanu.
Statistika
◆
2016.gadā Gulbenes novadā ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta 104
bērniem, no tiem 30 bērni dzīvoja audžuģimenēs, 62 bērni – aizbildņu
ģimenēs. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas
institūcijās uzturējās 12 bērni. Ārpusģimenes aprūpi nodrošināja 8
audžuģimenes un 55 aizbildņi ( no pašvaldības publiskā pārskata).
◆
2017. gadā Gulbenes novadā ārpusģimenes aprūpe bērniem ir nodrošināta 9
audžuģimenēs, kā arī to veic 63 aizbildņi. Pēc tiesas pieprasījuma ir
sniegti 6 atzinumi par bērna aizgādības tiesību noteikšanu un saskarsmes
tiesības izmantošanas kārtību. Novadā viesģimeņu nav. Nav pieņemti
lēmumi par adopcijas atbilstību bērna interesēm (novada bāriņtiesas
“Dzirkstelei” sniegtā informācija).
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
