Inita Savicka
VINETAS DUKAS ĢIMENĒ ZIRGI IR ĻOTI MĪLĒTI. Ja ir zirgi, tad brīvdienu nav. Darbs ar tiem ir katru dienu, neatkarīgi no tā, vai ārā lutina saule vai līst lietus un ir drēgns kā dienā, kad pie Vinetas ciemojās “Dzirkstele”.
Vai kādreiz ir nācies redzēt zirgu smaidām? Un redzēt, kā zirgs prot noņemt no galvas cepuri savai saimniecei? Un cik neatlaidīgi zirgs prot pieprasīt kārumus, un, ja saimniece nereaģē, attaisīt ar lūpām kabatas rāvējslēdzēju, kur tie ielikti? To visu bija iespēja redzēt “Dzirkstelei”, viesojoties Beļavas pagasta “Ragukalnā”. “Dzirkstele” pārliecinājās arī par to, ka emocionālā saikne starp zirgu un cilvēku ir īpaša. Tā veidojas laika gaitā caur kopā pavadīto laiku, uzticēšanos, kopšanu un barošanu.
“Ragukalnā” viesmīlīgi sagaida Vineta Duka kopā ar meitām Rūtu un Mairu. Turpat ārā ir arī viņu zirgi. Draudzīgi skraida suņi. “Mums te ir īsta lauku sēta,” smaida Vineta. Izrādās, māja “Ragukalnā” ir vēl Vinetas vecvectēva un vectēva celta.
Uzticamais Nilsons
“Zirgi man ir patikuši jau kopš bērnības. Mana vecmamma stāstīja, ka manam vecvectēvam ir patikuši zirgi. Viņam bija savi zirgi pirmās brīvvalsts laikā, pēc tam ļoti čubinājis arī kolhoza zirgus. Kādreiz dārzus galvenokārt apstrādāja ar zirgiem. Es biju tā, kura gāja pie kaimiņiem pēc zirdziņa. Bail man nebija, es jau maza rausos zirdziņa mugurā. Ar zirgu vagojām dārzu. Pēc tam vedu to atpakaļ pie kaimiņiem. Zirdziņi bija mierīgi. Tad es sapratu, ka zirgi man patīk,” stāsta Vineta.
Pēc Gulbenes vidusskolas absolvēšanas viņa domājusi, ko darīt un ko mācīties. Izlasījusi, ka Tērvetē var mācīties dažādas zinības par zirgiem – kā iejāt zirgus, kā ar viņiem strādāt, un devusies uz turieni.
“Skolā bija teorija un prakse – Tērvetes staļļos. Tā bija pirmā tiešā profesionālā saskarsme. Ieguvu arodu – jaunzirgu treneris. Pēc aroda iegūšanas atgriezos mājās. Un te, kolhozā, zirgu fermā vajadzēja darbinieku. Es tur brīdi arī pastrādāju. Bet tad radiniece uzaicināja strādāt pastā, un tā es visu mūžu nostrādāju pastā. 17 gadus ar zirdziņu vedu pastu. Apkalpoju Ozolkalna teritoriju,” ar smaidu šo laiku atminas Vineta.
Zirgs Nilsons bija viņas uzticamais ceļabiedrs. “Nopirku kā kumeļu un pati visu iemācīju, arī lauku darbus: iet vagā, vest, kasīt sienu,” atminas Vineta.
Ozolkalna pastā Vineta sāka strādāt 1989.gada 1.novembrī. Kamēr vien pastāvēja pasta nodaļa, viņa pastu vadāja ar zirgu, kurš gaidīja piesiets pie pasta. Tas ir bijis vesels piedzīvojums – laukos tik daudzu gadu garumā vadāt pastu ar zirgu.
“Bija mājas, kur cilvēki, gaidot pensiju, zirdziņam bija savā vietā nolikuši sienu. Interesanti, ka tikai nesen, Ozolkalna skolas bērni, kuri tagad jau izauguši lieli, izstāstīja, ka gaidījuši mani ar zirdziņu, kad piebraukšu pie skolas, lai pavizinātos ar zirgu. Tā es braucu ar pilniem ratiem bērnu. Un, starp citu, esmu vizinājusi arī brāļus Kokarus,” atmiņās dalās Vineta Zirgi ir gudri dzīvnieki. Gluži kā suņi – ja māca, tad viņi ātri saprot un iemācās.
“Zirgs arī zināja, kur ir pasta kastīte, kur jau jāapstājas. Cilvēki smējās: mans zirgs zina, kur jāapstājas. Ir tāds teiciens – ideāli, ja apvieno darbu ar hobiju, strādā to, kas patīk. Tad es to dzīvē esmu saņēmusi. Man patika pastnieces darbs, darbs ar cilvēkiem, un vēl bija zirgs, ar ko pastu vadāt,” ar siltu smaidu atceras Vineta.
Vinetas uzticamais ceļabiedrs diemžēl nomira no slimības.
“Nagla iedūrās nagā. Sākās asins saindēšanās, un zirgi ir pret slimībām jutīgi dzīvnieki. Jā, bija labs un spēcīgs zirgs. Kad pasta nodaļu likvidēja, vairs nestrādāju. Pēc kāda gada uzaicināja strādāt pilsētā, tad atkal strādāju, bet zirga vietā bija velosipēds. Strādāju līdz pagājušā gada janvārim un tad aizgāju prom,” stāsta Vineta.
Katrs ar savu raksturu
“Kad savulaik nomira mūsu zirgs Nilsons, ļoti pārdzīvojām. Tad kādu brīdi nebija zirgu, bet meitu vectēvam bija zirgs un gotiņa. Viņam kļuva sliktāk ar veselību un gotiņu pārdeva. Domāja arī zirgu pārdot, bet es ieteicu uzdāvināt mazmeitai. Un tā vectēva zirdziņš Barsis vēl aizvien ir pie mums. Viņam ir 30 gadi. Tas ir liels vecums zirgiem. Domāju, ka Latvijā ir maz 30 gadus vecu zirgu,” stāsta Vineta.
Rūta apstiprina, ka vecais zirgs Barsis viņai ticis mantojumā no vectēva. Savukārt par to, kā tikušas līdz septiņiem zirgiem, Rūta smaidot saka: “Tas ir garš stāsts.”
Rūtas māsai Mairai arī vajadzējis zirgu, lai viņai ir, ar ko jāt, jo Barsis ir darba zirgs. Pamanījušas internetā sludinājumu ar skaistām zirga bildēm. Kad romu tautības cilvēki ar zirgu bijuši klāt, tas izskatījies pavisam citādāk nekā sludinājumā – ne tik stalts un ne tik cēls. Bet darījums noticis, un gaišās krāsas Lado ir Mairas zirgs.
Rūta stāsta, ka kādu laiku saimniecībā bija šie divi zirgi. “Es aizgāju mācīties par grāmatvedi uz koledžu Jēkabpilī. Mana kursabiedrene nodarbojās ar sporta zirgiem un piedāvāja nopirkt ķēvi. Un nopirkām par draudzīgu cenu. Tagad arī man ir savs zirgs,” saka Rūta.
Bet pagājušajā gadā vecajam darba zirgam Barsim vajadzēja “vietnieku”, meitenes atradušas sludinājumu un aizbraukušas skatīties ērzeli, bet iepatikās ķēve. Toreiz saimnieki teikuši, ka varbūt ķēve ir grūsna, un bija arī. Kopumā pa šiem gadiem Vineta ar meitām sagaidījušas trīs kumeliņus: Kodiju, Kadiķi un Brendiju. Tā arī tikušas līdz septiņu zirgu lielam pulkam.
Katrs zirgs ir ar savu raksturu gluži kā cilvēki. Rūta uzsver, ka, piemēram, Barsim var uzticēt visus mazos bērnus. “Viņš jūt, kas viņam ir mugurā. Ja ir mazs bērns, tad viņš iet kā vecs opis, bet, ja jutīs, ka lielāks bērns, ies tur, kur viņš grib, bet, ja es uzkāpju viņam mugurā, viņš pat met mani nost,” stāsta Rūta.
Ikvienam zirgu saimniekam ir nācies piedzīvot arī brīdi, kad zirgs tiek brīvsolī. Tā ne reizi vien ir bijis arī Vinetai ar meitām. Un Vineta ir pateicīga par kaimiņu sapratni.
Sajūta kā krustcelēs
Rūta sirsnīgi pasmaida: “Mīlestība pret zirgiem ir dzimtas DNSā.” Vinetas un viņas meitu ikdiena nav viegla, jo septiņi zirgi prasa daudz darba un rūpju.
“Ja mums mājās nebūtu zirgu, noteikti jātu biežāk, bet tā – ja mēnesī reizi sanāk izjāt, tad tas jau ir daudz, īpaši vasarā. Laukos darba ir daudz,” atzīst Rūta.
Mamma Vineta piebilst, ka bez zirgiem viņiem ir arī viena gotiņa ar teļu, vistas un truši. “Laukos dzīvojot, gribas ēst savu izaudzēto, jo tad zini, no kurienes tas nāk un kā ir audzēts,” uzsver Vineta.
Cilvēki rosinājuši, lai viņas veido “Ragukalnā” apskates saimniecību. “Mums gan tas viss liekas tik pašsaprotami, ka laukos ir dzīvnieki, jo tā ir bijis manai mammai un vecmammai. Bet šobrīd ir tāda sajūta kā krustcelēs – ko ar zirgiem darīt? Zirgu pulks – tās ir tikai un vienīgi izmaksas, kā jau visiem hobijiem. Šobrīd kumeļi ir jāapmāca, tagad viņi māk iet pavadiņā, un pārdot tos ir neizdevīgi. Skatīsimies, jādomā,” spriež Vineta.
Savukārt par to, cik viegli vai grūti izdzīvot laukos, Vineta saka: “Braucot pa Latviju, var redzēt, ka laukos vairs neganās viena govs vai zirgs. Mazās saimniecības peļņu nenes. Veterinārās prasības un barības izmaksas ir lielas. Par pastāvēšanu cīnās pat lielās saimniecības. Laukos skaisti un viegli ir tad, ja nav dzīvnieku un strādā algotu darbu. Mūsu gadījumā laukos ir tikai skaisti. Ēdam savu audzētu veselīgu pārtiku, sirdi silda mūsu hobijs – dzīvnieki.”
SIF_MAF2024 #stiprakopienastipravalsts
Projektu “Stipra kopiena – stipra valsts” līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Dzirkstele”.
Reklāma